ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Bet dārglietas? Kā zināms, tās neviens nenēsā ka­batā. Varbūt jums «Zelta ekspresī» patrāpīsies vēl viens tāds «Indijas briljants».

— Cerams! — Džeks sparīgi atsaucās. — Tas ir, ne­vajag saprast mani burtiski. Ja nebijusi šī muļķīgā apcieti­nāšana, es noteikti piedalītos «Zftlta ekspreša» braucienā. Lai pats savām acīm redzētu ar dārgakmeņiem apkrautus pirkstus, kaklus, ausis. Man tas lieti noderētu iecerētajam romānam par augstāko aprindu dzīvi.

— Jūs taču zobojaties! — Elvīrai paspruka smiekli.

— It nemaz, — Džeks pasmīnēja, palēninādams tempu.

To viņš darīja, ne jau lai izdabātu Elvīrai. Džeks ska­tījās augšup, kur pāri cietuma pagalmam zilgmoja debe­sis. Pavisam netālu zīmēja apļus firmas «Kosmo-Kolo» reklāmas helikopters.

— Tieši otrādi! — Enerģiski pavicinājis roku, viņš pie­lika soli. — Gribot negribot es pateicu vairāk, nekā vaja­dzīgs. Jā, rokrakstā atrastā zīmīte liecina, ka es tiešām grasījos braukt ar «Zelta ekspresi». Varbūt vēl braukšu … Bet vai tas ir noziegums? Starp citu, mūsu intervijai at­licis maz laika. Kas vēl interesē jūsu skatītājus?

— Kāpēc jūsu mašīna tika atrasta dzelzceļu noliktavas pamestajā sētā?

— Kad braucu projām pēc neizdevušās vizītes «Mori- sona» kantorī, pamanīju uz ielas televīzijas operatorus. Bija iemesls secināt, ka esmu iekļuvis filmā. Nedrīkstēju nākt saskarē ar policiju. Sapratu, ka mans pilnīgi nevai­nīgais apciemojums iegūst gluži citu nokrāsu, ja to sa­saista ar apdullināto un sasieto sargu. Seju marv sedza marles maska, tātad sameklēt mani varētu vienīgi pēc mašīnas numura. Tāpēc arī nolēmu aizdzīt šo vienīgo fak­tisko pierādījumu kaut kur ellē un pamest uz neredzēša­nos. Bet, kad pagāja zināms laiks un nekas nenotika, man kļuva tā kā žēl. Galu galā automašīnu nebiju zadzis, bet maksājis skaidru naudu.

Pēkšņi Džeks apstājās, tāpat arī citi pastaigai izvestie ieslodzītie. Pilnīgi negaidot reklāmas helikopters parādījās virs cietuma pagalma. Tagad no tā birtin bira daudzkrā­saini izpletnīši ar aicinājumu: «Dzeriet Kosmo-Kolo!»

Priecīga, ka beidzot var atpūtināt kājas, Elvīra uzdeva pašu svarīgāko jautājumu:

— Vai tad jūs neskatījāties «Universālās panorāmas» pārraides?

Noķēris vienu no izpletnīšiem, Džeks, it kā domās nogri­mis, tīstīja to ap pirkstu.

— Par ko jūs mani uzskatāt? Sēžoties pie romāna, es visnotaļ atbrīvojos no ikdienas drudžainā virpuļa. Jūs taču pati redzējāt — manā pazemes cellē nav ne televizora, ne radio, pat ne telefona. Daiļradei nepieciešama pilnīga izo­lācija. Tolstojs ieslēdzās Jasnajā Poļanā, Hemingvejs šai nolūkā izvēlējās kādu vientulīgu vietu Havannas tuvumā, es nokāpu raķešu šahtā …

Visapkārt sprēgāja smieklu šaltis. Tām nebija nekāda sakara ar Džeka vārdiem. Tās izsauca polietilēna pudelīte^ ar tonizējošo dzērienu, kas pēc izpletņiem sāka krist pa­galmā. Neviena nesaplīsa. Ieslodzītie, jautri smejoties, ķēra tās tieši gaisā vai pacēla no zemes. Dažs noglabāja vēlākam laikam, citi, tai skaitā Džeks, ņēmās turpat uz vietas degustēt. Uzraugi, kuri sākumā tikai uzjautrināti vēroja šo skatu, galu galā arī nespēja turēties pretī kārdi­nājumam.

— «Kosmo-Kolo» var dzert bez mitas, tā spēcina, spir­dzina, nesasitas, — no augšas nodziedāja skaļruņa pastip­rināts patīkams kontralts.

Ieslodzītie, smieklos rīstīdamies, ņēmās dungot līdz šo reklāmas motīvu. Jautrība sasniedza kalngalu, kad no heli­koptera lūkas izvēlās milzīga butaforiska pudele. Tauvā karādamās, tā līgojās pāri cietuma pagalmam.

Elvīra, apzinādamās, ka šis karnevāliskais iestarpinā­jums jau radījis televīzijas skatītājos gluži citādu no­skaņu, pasteidzās tai pielāgoties.

— Un kāda ir jūsu attieksme pret reklāmu?

Džeks skaļi iezviedzās, vai nu uzskatīdams šo frāzi par humoru, vai ari tāpēc, ka reklāmas pudele tobrīd šūpojās viņam tieši virs galvas.

Nākamajā mirklī Elvīra saklausīja skaņu, kas atgādi- naja petardes sprādzienu. Tūdaļ viņu apņēma smacīga, . melna migla, kas zibeņātri piepildīja visu pagalmu.

Kad nomestās dūmu kapsulas dvinga mazliet izklīda, viņa caur asarām augsti gaisā ieraudzīja Džeku. Viņš sē­dēja jāteniski uz pudelēs, abām rokām apķēries tās resna­jam kaklam.

Pēc brīža Džeks kopā ar pudeli pazuda lūkā, tā aizšāvās ciet, un helikopters, gandrīz vai stāvus kāpdams debesīs, izzuda skatienam.

Atskaitot greznās telpas «Universālās panorāmas» ēkā un komfortablo piepilsētas savrupmāju, profesoram Lato- nam bija vēl viena mītne — konspiratīva.

Jāsaka, šis spartāniski iekārtotais vienistabas dzīvoklis, ieslēpts starp hipodroma staļļiem, daudzstāvu garāžām, preču noliktavām un visvisādām piekvēpušām darbnīcām, visvairāk atbilda viņa īstajai būtībai.

Dzīvoklis bija domāts nevis slepeniem grēciņiem, bet gan veikalnieciskiem sakariem, kas prasa īpašu piesar- ļ dzību. Pie profesora Latona klientiem piederēja arī tādi, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlējās, lai publika dabūtu zi­nāt par viņu saiknēm ar «Universālo panorāmu».

Dažkārt šurp atnāca arī gluži citādi ļaudis — viens otrs no tiem, kuri palīdzēja profesoram īstenot viņa reklāmas trikus. Lielajiem uzņēmējiem, kuri veidoja galveno profe­sora klientūru, šie apmeklētāji noteikti liktos mazliet aiz­domīgi.

Taču profesors lieliski apzinājās kādu vienkāršu un to­mēr dziļdomīgu patiesību — reklāma ir tāda pati māksla kā jebkura cita. Vai tad rastos dižena glezniecība, ja, pie šedevra strādājot, meistars baidītos aptraipīt rokas ar krāsu?

Saklausījis zvanu, profesors pasteidzās ielaist ciemiņu.

— Prieks jūs redzēt, Hausmaņā kungs! Nāciet tik iekšā!

Atbrīvodamies no mēteļa un platmales, Merlins Haus­manis īgni purpināja:

— Kā man apnikusi šī jūsu piesardzība! Nometinājāt

mani draņķīgā viesnīcā, kurai nav pat bāra, turklāt ar svešu vārdu! Tiekaties ar mani nevis kabinetā, kā pieklā­tos kompanjonam, bet kādā aizdomīgā vietā vēlu vakarā! Taksīša šoferis gandrīz vai atteicās mani vest uz šīm pa­žobelēm, pieprasīja divkāršu maksu.

— Esiet mierīgs, Hausmaņa kungs! Jums, topošajam miljonāram, patiešām nepiestāv apraudāt lieki iztērētu grasi. Kas attiecas uz piesardzību, tad pēc pēdējiem noti­kumiem tā diemžēl ir nepieciešama. Un, galvenais, lūdzu neaizmirst, ka, jūsu kompanjons būdams, es, kaut gan sa­ņemšu niecīgus piecus procentus no peļņas, tomēr rūpējos par jūsu kapitālu kā par savējo.

— Jūsu pašaizliedzībai, profesor, es, jāatzīstas, ne visai ticu. Bet, tā kā jūs man apsolījāt pasaules slavu, esmu spiests pakļauties. Visas šīs nepatikšanas, visa šī konspi­ratīvā dzīve, protams, nav manā gaumē. Taču nekā darīt, slava prasa upurus…

Atzvēlies krēslā, Hausmanis pārlaida skatienu pieticīgi mēbelētajai istabai cerībā saskatīt mājas bāru. Vīlies savās cerībās, viņš nopūtās.

— Varbūt jums tomēr atradīsies kaut kas dzerams?

— Tikai viskijs. — Profesors izņēma pudeli no grāmatu skapja. — Bet kopā ar «Kosmo-Kolo» tas nemaz nav peļams. Neesmu paradis daudzināt savās mājās manu klientu ražojumus, bet šis tonizējošais dzēriens patiešām ko vērts. Ieteicu manis izgudroto kokteili: viena trešdaļa viskija, divas trešdaļas «Kosmo-Kolo».

— Vai tik jūs neuzskatāt mani par atturībnieku? — ni­cīgi atteicies no viņam viesmīlīgi pasniegtās polietilēna pudelītes, Hausmanis ielēja sev glāzē viskiju un iztuk­šoja vienā rāvienā. Vina skatiens ar riebumu nopētīja pu­delīti.