ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Ko jūs klusējat? — profesors ironizēja. — Re nu, arī jūs ļāvāt sevi iespaidot. Jums bija iespējams pašam pārliecināties, ka mana psiholoģiskās apstrādāšanas me­tode sašķoba jebkuru emocionālu čaumalu ikvienā intelek­tuālā līmenī.

— Patiešām jūtos sašķobīts, — smīnīgi atzina Merlins Hausmanis. — Sī jūsu skaistule iedarbojas pat uz mani, kas, literatūrai kalpodams, atteicies no jebkurām lētām baudām. Un tieši tādēļ…

Spēji apstājies, Hausmanis nosodoši uzlūkoja profesoru.

— Es nekādā ziņā nevēlos, lai maniem nākamajiem lasī­tājiem rastos maldīgs priekšstats, it kā manās grāmatās būtu pornogrāfija. Morālās dabas apsvērumi šoreiz nav izšķiroši. Pornogrāfija novecojusi tāpat kā klasiskā litera­tūra.

— Apžēliņ! — profesors sašutumā savēcināja abas ro­kas. — Kas nu tā par pornogrāfiju! Vai tad jūs nemanījāt, ka meitenei mugurā gluži pieklājīgs naktskrekliņš? Pie tam līdz pašām potītēm, turklāt no solīda, tikai par piec­desmit procentiem caurspīdīga neilona! Tieši otrādi, mana pārraide apelē nevis pie zemiem instinktiem, bet pie tās romantiskās stīgas, kas trīso katrā cilvēkā, pat ja viņš ir impotents!

— Strīdēties ar jums par psiholoģiskām finesēm nav no­zīmes, — Merlins Hausmanis greizi pasmaidīja. — Nav izslēgts, ka šoreiz jums zināma taisnība. Tad atliek vie­nīgi otrais iebildums. Neviens izcils rakstnieks negribētu, lai viņa romānus ieteiktu ciešam miegam. Protams, pirmo iebildumu jūs atspēkojāt. Un tomēr …

— Tik tiešām, — profesors sajūsmināts atzina. — Mē­ģiniet iztēloties, kādi protesti birs pār mani, tiklīdz cilvēki izlasīs jūsu grāmatu: ««Universālā panorāma» mūs pie­krāpusi! Visu nakti negulējām, lasīdami šo saviļņojošo romānu!»… Sašutuma pilnas vēstules avīzēm, nemitīgi tālruņa zvani… Jūs iesūdzat «Universālo panorāmu» tiesā, jūsu advokāti prasa miljonu kompensāciju par pres­tiža graušanu un materiālajiem zaudējumiem. Troksnis, skandāls! Prese un televīzija ar divkāršu apetīti atgremo visu, kas saistīts ar jūsu vārdu — ielaušanos «Garanta» kantori, apcietināšanu noslēpumainā raķešu šahtā, nedzir­dēti pārdrošo izbēgšanu no cietuma!… Esmu pārliecināts, ka pat aklie pa galvu pa kaklu skries pirkt jūsu grāmatu.

— Ja tā labi padomā, jūsu ideja ir diezgan atjautīga, tā sagrozīs publikai galvu, — Merlins Hausmanis pēc brīža piekrita. — Bet turpmāk? Kā jūs domājat propa­gandēt manu nākamo grāmatu? — Viņa tonis jau liecināja par pakļaušanos profesora Latona piegājienam. — Ņemiet vērā, mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, puse romāna jau uzrakstīta.

— Nosaukums nav mainīts? — izklaidīgi vaicāja pro­fesors. — Joprojām sauksies «Polārie kāvi»?

— Bez šaubām, — Merlins Hausmanis enerģiski pa­māja.

— Cik atceros, par autoru šoreiz skaitīsies norvēģu rakstnieks Knuts Olafs Nansens-Bergstrēms?

— Esmu pārdomājis. Lai autors saucas Olafs Knuts Bergstrēms-Nansens. Tas skan iespaidīgāk.

— Labi! Kad grāmata izslīdēs svētlaimīgi aizmigušajai skaistulei no rokas, uz vāka varēs izlasīt šo jūsu jauno pseidonīmu un nosaukumu «Polārie kāvi». Viss pārējais paliek bez mazākā grozījuma … Vai jūs maz apjaušat, ka esmu jūsu precei nodrošinājis reklāmu nevis vienai reizei, bet mūžīgiem laikiem? Skatītājiem pamazām izveidosies vienkārša nosacīta masu refleksa vietā — hronisks nosa­cīts masu reflekss!… Starp citu, sava kapitāldarba nāka­majā izdevumā ievietošu papildu nodaļu, veltītu tieši šai ārkārtīgi interesantajai problēmai. — Un profesors Renē Latons, kuram šī doma nule kā ienāca prātā, skaļi nošķau­dījās.

Mēs trijatā — es, Mūns un Elvīra — sēdējām mūsu detektīvaģentūrā, kavēdami laiku ar neauglīgiem minēju­miem — kur palicis Džeks?

Tālrunim iezvanoties, Elvīra pasteidzās nocelt klausuli.

— Elisona kungs aicina ciemos, — viņa mūs informēja, sarunu beigusi. — Profesors Latons jau ir tur, viņš lūdza,

lai es jūs pavadītu. Cik sapratu, Elisonam ir kādas sva­rīgas ziņas.

Izrādījās, ka Elisons nez kādu noslēpumainu apstākļu dēļ izraudzījis par satikšanās vietu nevis savu kantori, . bet viesnīcu «Palass».

Uzbraukuši ar liftu trīsdesmitajā stāvā, izstaigājām garu gaiteni, iekams nonācām pie durvīm, kuras apsar­gāja četri detektīvi.

Durvīs pavērās šaura sprauga. Sāniski ieslīdējuši tum­šajā zālē, pārsteigumā apstājāmies — no ekrāna tieši uz mums raudzījās draudīgi ložmetēju stobri.

Ložmetēji bija paslēpti krūmos, ko sedza zaļi maskēša­nas tīkli. Blakus, tādu pašu tīklu pa pusei nomaskēti, starp ' zariem glūnēja daži gluži bandītiski ģīmji.

Pēkšņi visi bandīti pagrieza galvas uz to pusi, no kurie­nes atskanēja riteņu klandoņa.

Tuvojās vilciens.

Ar likteņa drausmīgo neizbēgamību tas tuvojās lama­tām, kur paralēlu sliežu vietā dzelzceļa uzbērumā rēgojās !divi baismīgi nospiedumi.

Negaidot ekrānu satricināja vesela trokšņu kakofonija.

Priekšnāves agonijā kauca apgāzusies lokomotīve.

Ar griezīgu dārdoņu saskrējās vagoni.

Vaidēja smagi ievainotie.

Gārdza mirstošie.

Beigās cauri šim elles troksnim gluži brīnumaini izlau­zās telediktora nosvērtā, skaidrā balss:

— Mūsu uzņemšanas kameras atrodas viesnīcas «Pa­lass» konferenču zālē, kur Elisona kungs tūlīt iepazīstinās plašu sabiedrību ar Haida gaisa kompresora priekšrocī­bām!

Jau pēc dažiem mirkļiem gan es, gan citi klātesošie ne­pārprotami pārliecinājās, ka avarējušā vilciena pasažie­riem šīs priekšrocības bija liegtas.

Kamēr vieni gangsteri aptīrīja pasta vagonu, izmēzdami no tā maisus ar naudas zīmēm un zelta stieņus kopā ar nonāvēto apsargu līķiem, citi uzklupa neapbruņotajiem pa­sažieriem.

Mežonīgas laupīšanas un vardarbības scēnas savā ciet­sirdībā'pārspēja visu līdz šim filmās redzēto.

Ļaudis vispirms nogalināja un tikai pēc tam pārmeklēja viņu kabatas.

Zālē iedegās gaisma.

Tieši manā priekšā stāvēja Elisons, kuru pirmoreiz re­dzēju bez maskas. Pēc visām šīm šausmām skatiens atpū­tās pie viņa omulīgās, grumbainās sejas.

— Lūdzu piedošanu par pārmērīgo naturālismu, — Eli­sons izstiepa rokas pret publiku. — Varat ticēt — man pa­šam niecīga asins pilīte rada nelabumu. Tāpat neciešu ari tabakas dūmus. Ja tas būtu kaut cik iespējams, lūdzu klāt­esošās dāmas un kungus mazdrusciņ ierobežoties smēķē­šanā … Nē, nē, dieva dēļ, tas neattiecas uz jums! — viņš izbijies čukstēja, pamanījis, ka pirmajā rindā sēdošā mi­niatūrā gaišmate lūko nodzēst savu cigareti pret krēsla atzveltni.

Tā bija Deizija Mārča, populārās avīžu rubrikas «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autore. Daudzi uzskatīja, ka nokļūt viņas sarkasmu ugunī ir pats ļaunākais, kas var atgadīties cilvēkam, atskaitot varbūt vienīgi zaudē­jumus biržā.

— Bet, Elison, es nemaz negribu, lai man piešķir nez kādas privilēģijas, — Deizija Mārča untumaini savieba savu mazo mutīti. — Ja te nedrīkst pīpēt, tad es vispār labāk aiziešu.

— Smēķējiet! Smēķējiet! Dieva dēļ, smēķējiet! Smēķē­jiet visi! — aši piekrita Elisons. — Sabiedrības intereses man svarīgākas par personisko veselību.

Ieraudzījis uguntiņu žurnālistes garā zelta iemuša galā, viņš kaut cik nomierinājies turpināja: