ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Kamēr viens no operatoriem filmēja Džeku, otrs gādāja par dekorāciju, fiksēdams cietuma korpusa drūmo fasādi ar restotiem logiem un ar gumijas stekiem apbruņotos uzraugus, kuri uzraudzīja ieslodzīto pastaigu.

Elvīra lūkoja izspēlēt savu sievišķīgo burvību.

— Vai jūs tiešām atteiksiet dāmai? Man pēc stundas sarunāta tikšanās.

— Tādā gadījumā atliksim mūsu sarunu. Ja tikai jūs mani te vēl sastapsiet, — viņš divdomīgi piebilda. — Jums nav citas izejas kā elpot svaigu gaisu kopā ar mani… Priekšniek! — viņš diezgan familiāri pasauca vecāko uz­raugu. — Vai jums nebūs iebildumu, ja sniegšu interviju jūsu romantiskajā pagalmā, šiem romantiskajiem džentl­meņiem klātesot? — viņš pamāja uz ieslodzīto pusi.

Vecākais uzraugs, pašķielējis uz teleobjektīvu, neiebilda. Tas gan bija pret noteikumiem, toties glaimoja izredze, ka arī viņu, šīs pārraides blakus personāžu, redzēs neskaitāmi skatītāji.

Elvīrai neatlika nekas cits kā tipināt blakus Džekam pa ovālo asfaltēto ceļu gar dažiem panīkušiem ceriņkrū- miem. Džeks vingri cilāja sporta kurpēs ieautās kājas. Elvīrai bija grūti izturēt šo tempu, un tas traucēja kon­centrēties. Bez tam laiks bija stipri ierobežots, tādēļ nācās atteikties no dažiem nesvarīgiem jautājumiem.

Pirms Elvīra sāka interviju, viņa ātrumā atsauca atmiņā nedaudzus līdz šim noskaidrotos faktus.

Slavenais «Indijas briljants» patiešām izrādījās virtuozi darināts viltojums.

Pārdevējs veikalā, kur bija pirkta mašīna «Fords- Sāga-83», konfrontēts ar Džeku, pircēju nav pazinis.

Arī ar pirkstu nospiedumiem nebija īstas skaidrības. Kad mašīna uzieta dzelzceļa noliktavas sētā, inspektors Kouls atradis uz stūres gan labās, gan kreisās rokas pirkstu nospiedumus. Speciālisti nešaubījās, ka tie pieder vienam un tam pašam cilvēkam. Bet viņi atteicās atzīt šo cilvēku par kreili, izvirzīdami par argumentu apstākli, ka jebkurš, ja tikai viņam nav protēze, vada mašīnu abro- cīgi.

Mašīnā atstātos pirkstu nospiedumus salīdzināja ar Džeka Ever-Smita daktiloskopisko kartīti, kas glabājās Centrālajā policijas arhīvā. Izrādījās, ka tie nav iden­tiski.

Inspektors Kouls gan diezgan pamatoti aizrādīja, ka tas vēl neko nenozīmējot. Kā zināms, ķirurģijas pēdējie sasniegumi atrod pašus kvēlākos piekritējus tieši noziedz­nieku vidū. Sajā sakarībā inspektors nocitēja kāda mafijas vadoņa pazīstamo izteicienu: «Mums labākā veselības ķīla ir plastiskā sejas operācija. Kas attiecas uz manikīru, tad es dodu priekšroku ādas pārstādīšanai uz pirkstiem.»

Deilijs pie viena pajokoja, ka gangsteri, ja tos ķertu pēc kardiogrammām, labprāt ielaistos uz sirds pārstādīšanas operāciju.

Visu to Elvīra savirknēja prātā, pūlēdamās ar saviem smailajiem papēžiem tikt līdzi sparīgajam Džekam.

— Atļaujiet sākt ar delikātu jautājumu, — viņa sacīja bez parastā smaida. Kur nu cilvēkam domāt par savu iz­skatu, par skatītāju reakciju, ja intervija drīzāk atgādina ātrsoļošanas sacensības!

— Nekautrējieties! — viņš it kā tīši paātrināja tempu.

— Kādēļ jūs kategoriski atteicāties no liecības snieg­šanas? Tāpat no advokātiem, kuri cits caur citu piedā­vāja jums savus pakalpojumus? Vai tad jūs neatzīstat, ka ietiepīgā klusēšana tikai kaitē?

— Tieši tāpēc es pēc ilgas svārstīšanās nospriedu dot jums šo iespēju uzzināt patiesību.

Džeks turpināja savu vieglo, atsperīgo gaitu. Likās, viņš nevis pastaigājas, bet trenējas soļošanas maratonam.

— Bez tam pret mani nav nekādu pierādījumu, — viņš pēkšņi iesmējās. — Kurš tad būtu tas noziegums, ko man varētu piešūt?

— Kurš? Protams, ielaušanās.

— Tie ir tikai minējumi! — viņš atcirta. — Labāk pār­cilāsim faktus. Pagājušo nedēļu es nopirku automobili «Fords-Sāga-83». Vai tas ir noziegums? Es taču nezagu. Samaksāju skaidrā naudā. Tālāk… Nākamajā dienā ap sešiem vakarā es piebraucu ar šo mašīnu pie ēkas, kur dīvainas sagadīšanās dēļ atradās «Garanta» kantoris, par ko man nebija ne jausmas.

— Kurp tad jūs īsti devāties?

— Uz advokātu firmu «Morisons». Sī firma tiesiski pār­stāv vairākas lielas izdevniecības. Bet par cik esmu izde­vējs un turklāt autors …

— Visai pasaulei zināms, ka «Morisons» nu jau trīs gadus kā pārcēlies uz citu vietu.

— Varbūt visai pasaulei, bet ne man… Uz šī āķa jūs mani nenoķersiet!

— Bet jūs jau pats sevi noķērāt!

— Es?

— Protams! Svetdienās visi kantori, tai skaitā advo­kātu, slēgti.

— Tātad es devos pie Morisona svētdienā? — viņš jautri smējās. — Jocīgi! Vai tiešām esmu tāds aizmārša? Agrāk, kad lasīju par rakstniekiem, kuri mērcē pildspalvu pienā, man šīs anekdotes šķita tīrs izdomājums. Bet pie­tika pašam ķerties pie spalvas, un, rau, galvā jau putra … Es sajaucu pat savu varoņu vārdus, kur nu vēl kalen­dāru … Starp citu, kas šodien par dienu?

— Svētdiena, tāpat kā toreiz.

— Kāda smieklīga sakrišana! — viņš mirkli apstājās, bet tūdaļ paātrināja soli, it kā atgūdams nokavēto. — Tur­piniet vien, jūs taču steidzaties. Pie kā mēs apstājāmies?

— Svētdien pulksten sešos vakarā jūs, Merlins Haus­manis, devāties uz advokātu kantori «Morisons», lai uzti­cētu tiem savu izdevēja un autortiesību aizstāvēšanu, — Elvīra rezumēja Džeka sacīto.

— Pilnīgi pareizi, — viņš vēlīgi pamāja.

— Bet, sapratis pēc izkārtnes, ka šīs firmas bijušās telpas tagad aizņem «Garants», jūs vīlies pagriezāties un aizgājāt… Tā ir jūsu versija, vai ne?

— Nebūt ne! Jūs pieļāvāt svarīgu kļūdu.

— Proti?

— Aizgāju, joprojām pārliecināts, ka tur atrodas «Mori­sona» kantoris. Par adrešu maiņu uzzināju vienīgi pēc apcietināšanas.

— Brīnos, kāpēc jūs nerakstāt pasakas? — neviļus pa­smaidīja Elvīra.

— Vai tas nozīmē, ka jūs iebilstai pret man tuvo ro­mānu žanru? — atjokoja Džeks. Viņš acīmredzot bija lieliskā noskaņā. >

— Nu labi, ja jums vairāk patīk pasaciņa, it kā jūs sacerat romānus… Turpināsim. Kāpēc jūs īsti gājāt prom?

— Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Kāpjot savā no­dabā augšā, pēkšņi redzu, ka uz kāpnēm kāds guļ. Sa­siets, ar aizplāksterotu muti. Vēlāk uzzināju, ka tas bijā sargs. Pats par sevi saprotams, ka ņēmu kājas pār ple­ciem.

— Jums vajadzēja paziņot policijai!

— Man? Tie ir gan joki! Pat no zobārsta man mazāk bail nekā no visādiem mundieriem. Tieši tādēļ laidos lapās, lai man kaut ko nepiesietu.

— Ceru, ka «Universālās panorāmas» skatītāji pienācīgi novērtēs jūsu humoru… Bet tagad pasakiet, lūdzu, — ko nozīmē jūsu rokrakstā atrastā zīmīte, kurā pieminēts «Zelta ekspresis»?

— Tā ir, tā sakot, literārā jēlviela. «Zelta ekspresis» — skanīgi, vai ne? Varbūt tieši tā nosaukšu savu nākamo ro­mānu. Agatai Kristi taču bijis gan Austrumu ekspresis, gan Zilais ekspresis, kāpēc tad man nevarētu būt Zelta?

— Neblēņojieties! Tā sauksies pirmais vilciens ar gaisa spilvenu. Publikai zināms, ka firma «Haids-Tranzīts-Ga- rants» izmantos izmēģinājuma reisam luksusvilcienu, kas sniegs pasažieriem līdz šim nebijušu komfortu. Bez šau­bām, starp «Zelta ekspreša» pasažieriem būs ne viens vien miljonārs. Vārdu sakot, tādam kā jums tur atradīsies krietns medījums.

— Jūs mani apvainojat! — saviebās Džeks. — Pirmkārt, neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Otrkārt, ja es patie­šām būtu kramplauzis, mans profesionālais lepnums neat­ļautu tādu nicināmu nodarbošanos kā aptīrīt kādam ka­batas.