ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Elvīra ar gandarījumu atzina, ka cisternas šoferis lie­liski apguvis Viņas instrukciju. Turēdamies cieši aiz Džeka, viņš palaikam izrāvās uz priekšu, apdzīdams to. Daļēji tas tika darīts skatītāju interešu labā, dodot viņiem iespēju redzēt Džeka neskaidri spīguļojošās brilles un cimdotās rokaš uz stūres. Daļēji šim manevram bija arī taktisks nolūks, proti, iedvest Džekam drošības Sajūtu. Līdz šim viņš ne reizi nebija atskatījies. Acīmredzot Džekam nenāca ne prātā, ka cisternai, kas brīžiem pavīdēja priekšā, brī­žiem palika aizmugurē, būtu kāds sakars ar viņu.

Elvīra nemaz nešaubījās par to. Kameras objektīvs cis­ternā bija labi nomaskēts, bez tam Džeka maldināšanai viņa bija izdomājusi sevišķi smalku triku — cisterna maz­liet tecēja. Baltā strūkliņa, ko tā atstāja aiz sevis, aiz­steidzoties Džekam garām, spētu maldināt pašu slīpētāko noziedznieku.

Lai neizbiedētu medījumu, helikopteri turējās pieklājīgā augstumā virs šosejāš, koordinēdami savu darbību pa radio.

Šīm sarunām lietoja īpašu Elvīras sagudrotu kodu. Džeku dēvēja par «preci», cisternu par «patērētāji}», «Uni­versālās panorāmas» helikopteru pār «pasūtītāju», to lid­aparātu, kurā atradās inspektors Kouls, par «tirdzniecības inspektoru», bet to, kurā lidoja seržants Higinss, — par «tirdzniecības aģentu».

— Runā tirdzniecības aģents! Neredzu preci! Baidos, ka tā aizmuks no patērētāja! — Elvīras kabīnē atskanēja ser­žanta Higinsa uztrauktā balss. Viņš tobrīd bija iekļuyis dzeltenīgu dūmu blāķī, ko debesīs izspļāva naftas pār­strādāšanas rūpnīda.

— Runā pasūtītājs! Nav ko uztraukties! Prece vēl tur­pat!

Vairākas minūtes valdīja klusums, ko partrauca vienīgi pilotam adresētie vienmuļie lūgumi neaizmirst rakursu. Tad šo atelpu radiosarunā pārtrauca inspektora Koula uz­stājīgā balss;

— Te tirdzniecības inspektors! Prece jāņem nekavējo­ties, tiklīdz radīsies piemērota situācija! Pasūtītāj, vai jūs dzirdat mani? Nekavējoties!

Koula viedoklis bija tāds: kamēr Džeka mašīna brauca, iespiesta milzīgā mehanizētā straumē, par to nebija ko domāt. Ja iznāktu apšaudīšanās, ciestu daudz pilnīgi ne­vainīgu cilvēku. Jāgaida, kamēr gadīsies tāda vieta, kur šoseja nebūs tik pārblīvēta un helikopteri varēs nosēsties. Tad jārīkojas bez svārstīšanās.

Turpretī «Universālās panorāmas» interesēs bija pēc iespējas kāpināt dramatismu. Un ne tikai tāpēc, lai izda­bātu skatītājiem. Jo ilgāk turpināsies vajāšana, jo vairāk pieaugs sasprindzinājums, jo vairāk būs iespēju iestarpi­nāt tiešajā reportāžā reklāmas filmiņas fragmentus no iepriekšējām epizodēm ar Džeku. Tāpēc Elvīra ar tādu kā personiska aizvainojuma pieskaņu atcirta inspektoram:

— Tirdzniecības inspektori Vai jūs mani dzirdat? Pa­sūtītājs kategoriski noraida jūsu priekšlikumu tūlīt ņemt preci! Es esmu pret to! Atkārtoju — pret un vēlreiz pret!

Juzdama, ka šis sparīgais protests diez vai iespaidos inspektoru, viņa izvirzīja jaunu argumentu: ļ — Prece jāizseko visā tās pārvietošanās ceļā, lai uzzi­nātu, kur tā nonāks! — un, strīda karstumā pārkāpdama norunu lietot šifrētus apzīmējumus, Elvīra skaidri urt gaiši paziņoja} — Mums jāseko objektam līdz viņa patvērumam.

— No kurienes jums zināms, ka prece vispār dodas uz kādu patvērumu? — inspektors Kouls iebilda. — Iespē­jams, ka viņam pavisam citi nodomi, piemēram, pārnak­šņot kādā motelī.

— Jo labāk. Tādā gadījumā ir izredzes, ka viņš tur sa­tiksies ar kādu līdzdalībnieku, — Elvīra ietiepās, jau pil­nīgi aizmirsusi pieturēties pie pašas sagudrotās kodētās valodas, kura, pēc viņas domām, atbilda skatītāju gaumei. Šie šifrētie apzīmējumi bija tikpat kā piparota mērce, kas piešķīra dramatiskajam notikumam asāku piegaršu.

Tikmēr uz šosejas norisinājās incidents, kura iznākumā izredzes notvert Džeku samazinājās līdz nullei. Krusto­jumā pēkšņi radās sastrēgums. Pēdējā brīdī Džekam iz­devās izrauties uz priekšu, bet nopakaļ braucošajai piena cisternai apkārt sadrūzmējās mašīnas, tā iesprūda kā spī­lēs bez mazākās iespējas drīzumā atbrīvoties no tām.

Cisterna — vajātāju trumpis — tādējādi izstājās no spēles. Ko nu darīt?! Par pareizu rakursu vairs nebija ko gudrot. Uzdevums tagad sašaurinājās līdz vienam vie­nīgam punktam — neizlaist Džeku no acīm. Tas kļuva arvien grūtāk — mijkrēsli nemanot bija nomainījusi īsta tumsa.

Sekošanu apgrūtināja vēl viens apstāklis. Fabriku ra­jons izbeidzās, tagad gar šoseju stiepās piepilsētas savrup­mājas. Te dzīvoja veikalnieki un ierēdņi, kuru rocība ļāva mitināties pēc iespējas tālāk no trokšņainā, piekvēpušā centra, bet transportam izmantot pēdējo modeļu automo­biļus.

Spriežot pēc daudzajiem no augšas saskatāmajiem auto­mobiļiem «Fords-Sāga-83», šī marka te bija sevišķi iecie­nīta. Kā gan sazīmēt starp līdzīgām mašīnām to, kurā sē­dēja Džeks?

— Velna milti! Es jūs brīdināju! Teicu, ka pie pirmās izdevības jāņem ciet! — no rācijas atskanēja inspektora Koula satraukumā aizsmakusī balss. — Džeks tūdaļ aiz­laidīsies lapās! Jau aizlaidies!

Inspektoram ne prātā vairs nenāca turēties pie norunā­tajiem apzīmējumiem. Toties seržants Higinss, uzticīgs savai dabai, turpināja burtiski izpildīt saņemto instrukciju par šifra lietošanu:

— Tirdzniecības inspektora kungs! — pat sarunājoties pa radio, seržants apliecināja priekšniekam pienācīgo cieņu. — Runā tirdzniecības aģents! Uzdrošinos ierosināt priekšlikumu, kas atļaus atšķirt mums vajadzīgo preci no citām līdzīgām precēm.

— Šaujiet vaļā, seržant! — inspektors īgni atļāva.

— Bet ņemiet vērā, ja tā ir atkal viena no jūsu žilbino­šajām izdomām, es jums galvu noraušu!

— Cerams, šoreiz jūs būsiet apmierināts, tirdzniecības inspektora kungs. Atļaušos izklāstīt savu priekšlikumu… Es jeb pasūtītājs nolaidīšos pie pašas šosejas, lai varētu saskatīt mūs interesējošās preces numuru. Atļaujos at­gādināt — šīs preces numurs bija divsimt piec …

Nosaukt skaitli līdz galam seržantam neizdevās. Viņu pārtrauca inspektora rēciens:

— Un ar tādiem kretīniem man jāstrādā! Ja jau katrā ziņā gribat informēt Džeku par vajāšanu, tad ierosinu daudz asprātīgāku paņēmienu. Izbāziet no helikoptera savu pauri un kliedziet: «Ei, jūs tur, kurš no jums ir Džeks Kreilis?!»

— Piedodiet, tirdzniecības inspektora kungs! Esmu spiests atzīt, ka neizdomāju savu priekšlikumu līdz galam.

Lai gan seržants Higinss gādāja t par humoru, situācija palika ļoti nopietna. Inspektoru Kotilu sāka mākt šaubas, vai Džeks Kreilis tiešām nav manījis, ka viņam seko. Lai gan inspektors, balstīdamies uz Džeka kādreizējā paziņas liecības, pats nesen bija apgalvojis, ka Džeks nekad ne­skatoties televizoru, šobrīd viņš nemaz nejutās tik drošs. Vai tas varētu būt, ka «Universālās panorāmas» saceltā skaļā brēka, kas jau dienām ilgi satrauca miljoniem skatī­tāju, vienīgi pašam Džekam palikusi nezināma? Un tomēr tīri teorētiski pat tāda maz ticama iespēja nav noliedzama. Taču ko līdz prātošana šai brīdī, kad Džekam laimīgi iz­devies atkratīties no vajātājiem?

Vienīgi Elvīru inspektora drudžainās bailes atstāja gluži vēsu. Izskaidrojums nāca ar mazu nokavēšanos.

— Neuztraucieties, tirdzniecības inspektori Viss būs kār­tībā! — viņa pa rāciju nomierināja Koulu, tad pievērsās citam raidītājam, ar kura palīdzību sazinājās tieši ar pro­fesoru Latonu: — Profesor! Operators nupat ieslēdzis infrasarkano uzņemšanas ierīci!