ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Ar ko?

— Ar maniakālu reklamēšanas sindromu!

— Jums tā liekas? — Elvīra vīzdegunīgi pavīpsnāja. — Bet inspektors Kouls to uzskata par labu ideju. Ko jūs tagad teiksiet?

— Tikai to, ka viņam pielipusi jūsu mānija.

— Man, vai? — uz sliekšņa negaidot parādījās pats inspektors. — Tūdaļ atklāšu kaut ko tādu, kas liks jums mainīt savu nostāju… Man .palaimējās sazvejot kādu tipu, kurš kādreiz apgrozījies Džeka sabiedrībā. Lūk, te es pierakstīju viņa liecību, — inspektors izvilka no kabatas savu bloknotu.

— «Džeks ne reizi mūžā nav skatījies televizoru. Arī uz kino viņš neiet. Pirms katras paredzētās operācijas viņš mēdz noīrēt istabu kādā trešās šķiras viesnīcā. Operāciju paveicis, viņš ieslēdzas istabā uz veselu nedēļu, dažkārt pat uz divām. Ēdienu viņam atnes numurā. Nogaidījis zi­nāmu laiku, viņš atstāj pilsētu.»

Inspektors Kouls ar uzvarētāja žestu aizsita ciet savu bloknotu.

— Varbūt viņš jums ienkārši sapūtis pīlītes, — es skeptiski piezīmēju.

— Bet ja tā tomēr taisnība? — izaicinoši jautāja Elvīra.

— Tad acīmredzot nāksies apstaigāt visas trešās šķiras viesnīcas, — es piekāpos.

Iestājās tieši taš brīdis, kad nenogurdināmais seržants Higinss varēja parādīt savu aktivitāti. Viņš bija atnācis vēl pirms inspektora, bet, tā kā neviens no mums trijiem negriezās tieši pie viņa, uzskatīja par prātīgāku klusēt. Runāt seržants vispār nemīlēja. Viņa stiprā puse bija darbība. Darboties seržants Higinss parasti iesāka, vai nu saņēmis attiecīgu instrukciju, vai arī, tāpat kā šoreiz, kad mērķis skaidri zināms. •']

Seržants jau bija nolicis uz galda pilsētas ceļvedi, ko vienmēr nēsāja līdz. i i. i

— «Ādamsa» viesnīca, «Abateja», «Alonkvīns», «Aler- tona pansija sievietēm», — viņš uzskaitīja alfabētiskā kār­tībā.

— Seržant, šo Alertona pansiju varat tūdaļ nosvītrot, — inspektors pavēlēja.

— Kāpēc tā? — seržants blisināja acis. — Vai jūs tur jau bijāt?

— Nebiju, bet esmu pārliecināts, ka Džeks tur ari nav bijis, — inspektors atcirta.

— Lai notiek! — Elvīra piekrita. — Reids pa viesnīcām nav ņemaz tik peļams, jo vairāk tāpēc, ka skatītājiem ap­nīkst redzēt vienu un to pašu. Bet, kas attiecas uz Džeka notveršanu, tad vairāk paļaujos uz mūsu lamatām…

«Universālās panorāmas» operators Hosē Revaldi, ielē­jis sev kafiju, rūpīgi ar plaukstu piesedza termosa vāciņu, kas viņam aizstāja tasi. Rūpība bija nepieciešama, jo šajos nolādētajos bēniņos gaiss šķita pelēks no putekļiem.

«Ierīkojot lamatas, te varēja vispirms kaut cik iztīrīt,» viņš klusībā nošķendējās.

Padzēris kafiju, Hosē aizsmēķēja un paskatījās pa­galmā. Pusapaļais bēniņu lodziņš kādreiz bija aizstiklots, bet tagad rūts aizvietota ar īpašu plēvi.

Hosē pārlaida nievājošu skatienu tukšajam pagalmam un savam ienaida objektam — melnajai mašīnai «Fords- Sāga-83», kuras dēļ nācās astoņas stundas no vietas tupēt šajos putekļos. Brīnums, ka nevienam zaglim nav ienācis prātā pievākt šo pamesto automobili. Hosē pats to būtu labprāt aizdzinis — vismaz tiktu prom no šiem velna bē­niņiem. Bet par to varēja tikai sapņot. Tepat netālu aiz pagalma žoga atradās otrais postenis — piena cisterna. Arī tur dežurēja operatori, kas tāpat mainījās ik pēc asto­ņām stundām. Viņu stāvoklis bija samērā apskaužams — atšķirībā no Hosē viņi varēja kavēt laiku, pļāpādami ar šoferi. >

Hosē paskatījās rokas pulkstenī. Redzamība vēl bija cie­šama, kaut gan pamazām tuvojās krēsla, kas laupīja priekšmetu kontūras. Pēc stundas būs jāieslēdz infrasar­kanā filmēšanas optika. Pārāk agri to arī nevar darīt — ierīce darbojas tikai pilnīgā tumsā.

Vienīgais līdzeklis pret garlaicību bija mūzika. Bet pro­fesors to neļāva klausīties, lai neizkliedētu uzmanību. Tā­pēc Hosē šim nolūkam bija iegādājies miniatūru tranzis­toru, ko mudīgi paslēpa kabatā, tiklīdz Elvīra Zamora nāca pārbaudīt viņa modrību.

Pašlaik translēja brazīliešu melodijas. Atcerēdamies savu Riodežaneiro aizvadīto jaunību, Hosē kā ap&urts

klausījās dziesmas, kurām slavenā spāņu dziedātāja Ro- berto Mauretāno samtainais tenors piešķīra īpašu burvību. Labsajūtā viņš pat aizmiedza acis.

Bet, kad atkal tās atvēra, gandrīz vai sastinga: pie mel­nās mašīnas pienāca cilvēks, atslēdza to un apsēdās pie stūres.

Vai tas tiešām būtu Džeks Kreilis? Zili brīnumi! Krēslas dēļ Hosē nevarēja saskatīt seju. Bija redzama vienīgi sa­slietā apkakle, dziļi pār pieri uzvilktā platmale un melnās brilles.

Varbūt tas ir tikai parasts zaglis? Lai nu kā, ieslodzī­jumam šajos nolādētajos bēniņos pienācis gals. Hosē pie­lika raidītāju pie mutes un paziņoja savam piena cisternas kolēģim:

— Uzmanību! Viņš iesēdies mašīnā! Tūlīt izbrauks no pagalma!

Viņa pūles izrādījās liekas. Otrā posteņa operators bija pamanījis Džeku vēl pirms Hosē un jau paguvis pa radio pavēstīt studijai, kur šī sensacionālā ziņa sacēla kājās visus «Universālās panorāmas» darbiniekus.

Tāda bija uvertīra Elvīras Zamoras vadītajai sensacio­nālajai televīzijas pārraidei, kas ar vienu rāvienu padarīja viņu slavenu. Līdz tam reklāmas lietpratēji bija uzskatī­juši Elvīru vienīgi par profesora Latona ieceru talantīgu izpildītāju, bet, sākot ar šo pārraidi, viņa tika uzskatīta par uzlecošu zvaigzni.

Nav zināms, vai tā bija nejaušība, intuīcija vai citi ap­stākļi, taču fakts, ka tai brīdī, kad Džeks Kreilis iekāpa savā mašīnā, Elvīra sēdēja tieši profesora Latona kabi­netā. Minūtes laikā viņa jau atradās uz studijas ēkas jumta, kur viņu gaidīja helikopters. Kopš policija bija uz­gājusi Džeka pamesto mašīnu dzelzceļa noliktavas pa­galmā, šis lidaparāts kopā ar pilotu un operatoru, kuri mainījās ik astoņas stundas, jebkuru brīdi bija gatavs startēt.

Arī inspektors Kouls, paļaudamies uz Elvīras intuīciju, bija spēris nepieciešamos soļus. Kopš vakardienas viņš, > seržants Higinss un vēl kāds ducis šai operācijai izrau­dzīto policistu bija apmetušies centrālās policijas pārval­des lidlauka dežūrtelpās un pat pārlaiduši tur nakti. Da­žas minūtes pēc tam, kad uz turieni piezvanīja profesors Latons, arī divi policijas helikopteri pacēlās gaisā.

Radisti tūlīt uzņēma sakarus ar Elvīras pilotu, un apmēram pēc pusstundas visi trīs lidaparāti satikās noru­nātajā vietā.

Brīžiem ienirdami blīvos dūmu mutuļos, kas cēlās virs Patersonas rūpniecības rajona, viņi turpināja ceļu virs šosejas, pa kuru virzījās nepārtraukta mašīnu straume.

Sajā vienlaidus plūsmā varēja nomanīt vairākas melnas «Fords-Sāga-83». Vienīgais orientieris, kas ļāva atšķirt Džeka Kreiļa automobili no citām tāda paša modeļa mašī­nām, bija baltā piena cisterna, kas turējās viņam cieši blakus.

Šo cisternu, kas ar savu gaišo krāsojumu spilgti izcēlās uz pelēcīgā fona, nedrīkstēja izlaist no acīm. Ikreiz, kad helikopters mazliet novirzījās, Elvīra uztraukti sauca: «Ra- kursu! Rakursu!» — un pilots steidzās izlabot kursu.

Miljoniem skatītāju, kurus «Universālās panorāmas» diktori jau bija paguvuši informēt par sensacionālo pakaļ­dzīšanos, tika dota iespēja soli pā solim vērot dramatisko pakaļdzīšanos. Uz Džeka Kreiļa automobili notēmētais cis­ternas objektīvs rādīja vajāšanas objektu, bet Elvīras ope­rators savukārt uzņēma vajātājus — gan pašu cisternu, gan policijas lidaparātus.