ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Džeks, kurš tad cits! — Elvīra kļuva nepacietīga.

— Ak vārdu? Nē, to viņš gan nedarīja, — Elisons no­kratīja sastingumu. Viņš sagrāba Mūnu aiz pleca. — Jums jābrauc man līdz!

— Ko mēs ar Mūnu varēsim līdzēt? — es nervozi iesmē­jos. Jāatzīstas, smiekli bija diezgan nedabiski. Salīdzinot Džeka fantastisko aktivitāti ar mūsu neauglīgo pakaļ­dzīšanos, iznākums rādījās visai bēdīgs.

— Tiešām, Elisona kungs, jūsu lūgums mani pār­steidz, — Mūns man piebalsoja. — Kāds pamats jūsu cerī­bām, ka mūsu klātbūtne piespiedīs Džeku atteikties no sa­viem nodomiem?

— Ja viņš mēģinās ielavīties starp pasažieriem, jūs droši vien pazīsiet viņu, — Elisons čukstēja. — Viņš man …

— Ko tad?

— Viņš man tieši tā arī pateica, ka mēs tiksimies vil­cienā, — Elisons nočukstēja.

Mēs ar Mūnu saskatījāmies. Kas tiesa, tas tiesa, Dže­kam bija plašas iespējas gluži nepazītam iekļūt «Zelta ekspresī».

Pirmkārt, par pasažieru ērtībām gādās tik prāvs perso­nāls, ka ikvienu kalpotāju nav iespējams pārbaudīt. Jeb­kurš no restorānvagona iztapīgajiem oficiantiem var galu galā izrādīties Džeks. *

Otrkārt, biļetes šim izdaudzinātajam lukususvilcienam iegādāsies krietni daudz svešu ļaužu. Mazliet mainot iz­skatu, Džeks bez mazākā riska var uzdoties par kādu ne­cilu provinces miljonāru.

Tieši pusnaktī kāds vīrs tumšā mašīnā ieslēdza rāciju.

— Divdesmit astotais! — viņš murmināja, pieliecies pie raidītāja. — Izsauc divdesmit astotais!

— Parole? — tūdaļ atsaucās kāda balss.

— Eikalipts.

— Vai jūs esat viens?

Mašīnas vadītājs, kuru bezbērnu vecpuišu pansijas iemītnieki pazina kā Kruščinski, bet kolēģi viņa iepriekšējā dzīves vietā — cietumā dēvēja par Eriksenu, pasmīnēja.

Vai tad šefs pats nezina, ka mašīna neviena cita nav? Kam šī muļķīgā jautāšana? Bet tāds jau bija šefs — viņa pārspīlētā piesardzība reizēm robežojās ar komiskumu.

Šorīt kā parasti atvēris Livlendas stacijas automātisko bagāžas kameru, kuras slēdža kombināciju zināja tikai viņš un šefs, Ēriksens bija atradis precīzu instrukciju.

Tajā bija norādīta parole un ierašanās laiks, kā arī kate­goriski noliegts ņemt līdzi savu pārinieku. Tā kā šefs zi­nāja, ka neatradīsies cilvēks, kas uzdrošinātos neizpildīt viņa priekšrakstus, tad šai ziņā viņš varēja būt bez ba­žām. Jautājums «Vai jūs esat viens?» pēc būtības bija tik­pat nevajadzīgs kā Eriksena apstiprinājums.

— Labi! — mašīnā atskanēja šefa balss. — Ieslēdzu bāku!

Plašajā zālē, kur apspriežu laikā parasti pulcējās ne ma­zāk par trīsdesmit cilvēku, Ēriksens šoreiz, kā izrādās, bija pilnīgi viens.

Tukšums un klusums iedarbojās nomācoši. Ēriksens ne­viļus ļāva vaļu fantāzijai. Viņš redzēja mierīgi guļošus ka­reivjus un tad — trauksmes signāls, skaļa komanda, ugu­nīgs stabs — liesmaina slota, uz kuras ragana, vārdā «Nika», izlido no šahtas, lai pasaules viņā galā satiktos ar sātanu.

— Eriksen! — viņam aiz muguras negaidot atskanēja asa balss. — Pagriezieties!

Ēriksens, pārsteigumā ierāvis galvu plecos, paklausīja. Viņš domāja, ka nu beidzot ieraudzīs šefu personiski. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Apsviedies viņš redzēja vienīgi dzelzceļa shēmu, kas iemirdzējās pie sienas.

— Nākamo svētdien pulksten deviņpadsmitos nulle nulle no Centrālās stacijas aties «Zelta ekspresis», — teica balss.

— Jā, radio par to jau ziņoja, — Ēriksens pamāja.

— Uzmanīgi aplūkojiet shēmu! Vai redzat dienvidu at­zarojumu Meliona—Meriona—Sidnija—Logenporta?

— Redzu, šef!

— Mūsu uzdevums nepieļaut vilcienam izmantot šo maršrutu. Aizejot jūs liftā atradīsiet somu ar spridzekli. Tas ir mans paša izgudrojums. Gar dzelzceļa līniju izkai­sīti ķieģeļi neradīs ne mazākās aizdomas. Katrā tādā par ķieģeli nomaskētā elles mašīnā ierīkots mikroskopisks ra­diouztvērējs. Tajā pašā somā atradīsiet raidītāju, kas dar­bojas tikai uz viena vienīga viļņa. Tiklīdz jūs to ieslēgsiet, viltus ķieģeļi uzspers gaisā sliedes kopā ar visu, kas atra­dīsies simts pēdu rādiusā.

— Tas mazliet sarežģī uzdevumu, — Ēriksens teica, pārlaizdams pirkstu pār elektrisko shēmu.

— Kāpēc? — strupi noprasīja šefs.

— Būs jāsameklē diversijai tāda vieta, kur tuvumā nav dzīvojamo ēku, — paskaidroja Ēriksens.

— Kāpēc? — vēl asāk noprasīja balss.

— Instrukcijā teikts: «Cilvēku upuri nav pieļaujami!»

— Instrukcija tiek atcelta, — kategoriski paziņoja balss, lai pēc mazas pauzes piebilstu: — Mans mērķis — neļaut dzelzceļniekiem atjaunot sliežu ceļu līdz svētdienai. Un šo nodomu .īstenos tikai viens iedarbīgs līdzeklis — atklāts terors. Lai zina, ka šim sprādzienam sekos citi, ja Elisons nemainīs maršrutu! … Vai jums ir kādi citi priekšlikumi?

Ēriksens nobubināja dažus nesakarīgus vārdus. Viņš labi apzinājās — arī šoreiz jautājums neko nenozīmēja. Lēmumus Šefs allaž pieņēma pats. To apliecināja turpmā­kie rīkojumi:

— Operācijai izraudzītā vieta — mezgla stacija _Me- riona. Laiks — tieši deviņos no rīta … Iegaumējiet, Ērik- sen, ļoti svarīgi precīzi ievērot laiku. No tā atkarīga visa operācija.

Stundu vēlāk šefs pieņēma vēl vienu ciemiņu. Ēriksens būtu viņu pazinis — šī pajaunā sieviete elegantā ceļojuma uzvalkā skaitījās kā devītais numurs.

Apsēdusies viņa ar baudu aizsmēķēja un rāmi gaidīja. Varbūt tādēļ, ka šefu viņa pazina krietni ilgāk nekā Ērik­sens — dziļi pazemē paslēptā drūmā, pilnīgi tukšā telpa ar vienīgo saliekamo krēslu centrā nekādi neietekmēja sievieti.

Pēc dažām minūtēm daļa sienas kopā ar tai piestiprinā­tām saliekamām gultām paslīdēja sānis un, ielaidusi šefu, atkal atgriezās sākotnējā stāvoklī.

— Vai redzēji pa televizoru Elisona saaicināto preses konferenci? — viņš sasveicinājies apjautājās.

— Redzēju. Tevi tāpat. Tu sēdēji sestajā rindā.

— Tad ir labi — sapratīsi visu bez liekas skaidrošanas. «Zelta ekspresim» jābrauc pa vidējo nozarojumu/ cauri Delfosai…

— Jāuzspridzina ziemeļu un dienvidu ceļa posmi, — viņa ierosināja.

— Dienvidu posms uzticēts Eriksenam. Attiecībā uz zie­meļu jālieto cita taktika.

— Kādēļ? — sieviete jautāja, bet tūdaļ pati sev atbil­dēja: — Skaidrs. Transkontinentālā sabiedrībā, kurai pie­der šis dzelzceļš, nolīgusi apsardzībai detektīvus. — Pēc nelielas pauzes viņa piebilda: — Es ņemos aptīt viņus ap pirkstu.

— Muļķības, — šefs pārmetoši pakratīja galvu. — Ja tevi noķers, visa operācija izgāzīsies.

— Kas tad tev padomā?

— Mana recepte tikpat vienkārša, cik ģeniāla … Rīt tieši pulksten vienpadsmitos no rīta tu piezvanīsi Fostori- jas mezgla stacijas dežurantam. Pateiksi viņam, ka tiek gatavots uzbrukums «Zelta ekspresim». Sim nolūkam sta­cijas tuvumā paslēptas mīnas. Tās uzsprāgs, kad vilciens brauks pāri.

— Viņš var nenoticēt.

— Pēc sprādziena Merionā? — šefs pasmaidīja. — No­ticēs — un kā vēl. Es dodu viņiem divas stundas — tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai Merionā izraisītā panika kļūst zināma arī Fostorijā. ""

— Nāvīgā psiholoģija, — savukārt pasmaidīja sieviete.

— Psiholoģija allaž bijusi mans stiprākais ierocis, — šefs piekrita. Taču, pamanījis viņas vaibstos tādu kā vil­cināšanos, aši vaicāja: — Par ko tu domā?