ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Pēkšņi pamanīju, ka man blakus jau atkal sēž Elvīra.

Krampjaini satvērusi manu roku, viņa čukstēja man tieši ausi:

t- Tur, pirmajā rindā … Cilvēks ar blondo bārdiņu, ar tumšajām brillēm!… Tas ir Džeks!

— Kas tie par murgiem? — es atbrīvoju roku.

Kaimiņi sāka mūs apsaukt, bet Elvīra nerimās.

— Viņu pazinis mūsu operators. Redziet, tas pie kame­ras pa labi no skatuves … Vai tad neatceraties Lariksu? Viņš bija mums līdz, kad inspektors Kouls apcietināja Džeku pazemes slēpnī… Larikss toreiz stāvēja Džekam pavisam tuvu. Apzvēr, ka nav kļūdījies. Sakrīt viss — kus­tības, tā pati maniere mazliet ieraut galvu plecos! Bārda, bez šaubām, nav īsta. Larikss tā uztraucās, ka, pametis kameru, atskrēja pie manis. Prasīja, lai es paziņojot poli­cijai. Vai varat iedomāties oriģinālāku fonu otrreizējam arestam? Profesors Latons mani taisni vai apzeltīs, — Elvīra visu laiku čukstēja.

— Vai policija jau izsaukta?

— Vēl ne. Pārāk liels risks, — Elvīra pašūpoja galvu. — Ja nu pēkšņi tas tomēr nav Džeks? — viņas balsī iz­skanēja tādas kā šaubas. — Paskatieties pats! Pirmajā rindā, gandrīz tieši pret vidu!

Pasniegusi man binokli, viņa parādīja virzienu.

Pirmā rinda rādījās krietni patālu. Pie tam varēju re­dzēt tikai pakausi, tieši to ķermeņa daļu, kas Džekam nav visai raksturīga.

— Tūlīt šī Aurēlija pieaicinās no publikas brīvprātīgus palīgus! — nervozi čukstēja Elvīra. — Piesakieties! Uz skatuves stāvot, jus varēsiet labi apskatīt Džeku! Ja tas patiesi ir viņš, padosiet man zīmi! Es nekavējoties mobili­zēšu policiju! Nu ejiet, ejiet taču!

Tikko senjorita Aurēlija aicināja brīvprātīgos uzkāpt pie viņas uz skatuves, Elvīra pagrūda mani uz priekšu.

— Esiet bez bažām! — senjorita Aurēlija uzrunāja mūs, kas bijām paklausījuši viņas aicinājumam. — Vienīgais, kas jums draud, ir manu roku maigs pieskāriens un vēl liegāks skūpsts. Katru no jums es pēc kārtas apskaušu un noskūpstīšu, bet pēc tam palūgšu ieņemt savu agrāko vietu zālē.

Man pār muguru pārskrēja tādi kā šermuļi. Balss! Balss! Tā izlikās neparasta — ļoti klusa un melodiska, bet reizē arī skanīga. Pats dīvainākais bija tas, ka šī balss šķita pazīstama, kādreiz dzirdēta.

— Lai gan man ir aizsietas acis un es neredzu nekā, — to var apliecināt Albtona kungs, kurš šai ziņā pielicis īpa­šas pūles, — apsolu atrast ikvienu no jums ar parapsi- hisko spēku palīdzību. Jā, es apņemos atrast un atvest uz skatuvi katru, kas saņēmis no manis Ozirisa skūpstu!

Un atkal šī melodiskā balss šķita tik pazīstama. Li­kās — vēl brīdis, un es atcerēšos, kur esmu to dzirdējis. Pilnīgi aizmirsis Džeku, kura dēļ faktiski piedalījos šajos kumēdiņos, es pats pirmais piegāju pie asistentes.

Un nokļuvu tieši senjoritas Aurēlijas skavās, lai sa­ņemtu «Ozirisa skūpstu».

Pa to laiku, kamēr viņa mani mutēja, es paguvu apska­tīt pirmās rindas publiku. Krēsls, ko nesen bija aizņēmis cilvēks, kurā operators un Elvīra bija sazīmējuši Džeku, izrādījās tukšs. Taču uz sēdekļa nomestie cimdi un plat­male liecināja, ka skatītājs aizgājis tikai uz īsu brīdi.

Nezinu, kas īsti manī tovakar norisinājās, bet viens bija skaidrs, ka manās domās un emocijās visnotaļ valdīja strauja noskaņu maiņa.

Es nevis uztraucos par tukšo vietu, bet drīzāk nomieri­nājos. Brīvais krēsls nez kādēļ iedvesa man pārliecību, ka gan Elvīra, gan operators kļūdījušies, noturēdami kādu ārēji mazliet līdzīgu personu par Džeku Kreili. Ņemot vērā, ka Džeks mums rādījās pat sapņos, tas bija pilnīgi saprotams.

Norima arī mans satraukums, ko bija izraisījusi senjo­ritas Aurēlijas balss. Vēl pirms mirkļa tā rādījās pazīs­tama, turpretī tagad nosvēros par labu nejaušai sakritībai vai dzirdes halucinācijai.

Visas šīs manas pārdomas aizņēma varbūt sekundi, ka­mēr līdz manai apziņai nonāca, ka nupat saņemtajam mis­tiskajam skūpstam bijis īpašs uzdevums.

Senjorita Aurēlija skūpstījās kā ikviena normāla sie­viete. Toties apskāva diezgan neparasti — aplikusi rokas maniem pleciem, viņa pabāza divus maigus pirkstiņus zem manas apkakles.

Līdz šim, apmeklēdams Donalda Kinga tehniskās spie­gošanas kursus, biju sirds dziļumos pasmējies par visu šo brīnumaparatūru. Tagad atzinu šo lekciju lietderību — biju ieguvis šādas tādas zināšanas, kas man tagad lieti noderēja.

Aurēlijai nemanot, atkabināju ar piesūklīti piestiprināto metālisko daiktiņu no savas apkakles un, garām iedams, tikpat nemanot iebāzu kabatā operatoram.

Manu rīcību drīz vien atalgoja publikas smiekli. Tie­šām, komiskāku skatu grūti iedomāties. Aurēlija, aizsietām acīm nokāpusi zālē, ar plati izstieptām rokām izlikās taus­tāmies gaisā. Pēkšņi, it kā ar parapsihikas palīdzību atra­dusi īsto, viņa enerģiski sagrāba operatoru, kurš tikpat enerģiski mēģināja atbrīvoties.

Man kļuva žēl nabadzītes. Atstūmis operatoru, es ap­kampu Aurēliju un, pārvarēdams viņas izmisīgo pretes­tību, vilkšus aizvilku uz skatuvi.

Lielā maga asistente tā pārbijās, ka pat norāva acu apsēju. Viņa mitējās drebināties tikai pēc tam, kad pa­čukstēju:

— Neuztraucieties, nav nekā pārdabiska! Es vienkārši iebāzu jūsu mikroraidītāju viņam kabatā, tāpēc jūs saņē­māt radioimpulsus no operatora, nevis no manis.

Pats lielais mags Den-Grab-Hisibs, pamanījis savas pa­līdzes neveiksmi, steidzās glābt situāciju. Kamēr viņa stā­vēja kā sastingusi, nespēdama izšķirties, vai turpināt para- psihisko dotību demonstrēšanu vai ne, viņš mudīgi pazuda aiz kulisēm. Jau nākamajā brīdī viņš atgriezās ar austrum­nieciski ietērptiem palīgiem, kas uzstiepa uz skatuves lie­las kastes.

— Baidos, ka tik mana asistente nav uzņēmusi svešus fluīdus, kas traucēs viņai koncentrēties, — viņš teica, pa­griezies pret publiku. Tad pavēlošā balsī uzrunāja viņu:

— Senjorita Aurēlija, no šī mirkļa jums jāpaklausa vie­nīgi man!

— Vienīgi jums! — viņa nomurmināja, aizvērdama acis.

Lielais mags ar zibenīgu kustību piebīdīja viņai krēslu,

uz kura Aurēlija tūdaļ atkrita. Mierīgā elpa un ķermeņa atslābums liecināja, ka viņa pamazām iemieg.

— Esmu iegremdējis senjoritu Aurēliju hipnotiskā miegā, — šaušalīgi čukstot, paziņoja lielais mags. — Ta­gad es viņu nonāvēšu un viņa pacelsies debesīs. Noslē­gumā es viņu atkal uzcelšu no miroņiem.

Noskaitījis šos vārdus ar labi apgūtu viduslaiku burvja intonāciju, viņš aizdomīgi nopētīja savas asistentes pie­aicinātos brīvprātīgos. Mani viņš tikpat kā caururba ar savu aso skatienu.

— Paldies, jūs man vairs neesat vajadzīgs!

Gandrīz vai fiziski sajuzdams viņa dzeļošo skatienu, es kopā ar citiem paklausīgi nokāpu no skatuves zālē.

;— Viens no jums lai paliek! — man aiz muguras pēkšņi atskanēja pavēloša balss.

Starp brīvprātīgajiem palīgiem atradās kāda paveca dāma ar drudžainām acīm, kurās varēja bez grūtībām iz­lasīt kaismīgu ticību pārdabiskām parādībām. Jau kāp­dama lejā, viņa strauji apsviedās, iepriecināta par iespēju palikt blakus brīnumdarim.

Pārliecīgā skubā viņa zaudēja līdzsvaru, salīgojās un pakrita. Ātri uzraususies kājās, pavecā dāma dzīrās kāpt uz skatuves.

Taču lielais mags ar noraidošu žestu apstādināja viņu. Pagriezies uz zāles pusi, tas pamāja vīrietim ar blondu bārdiņu un tumšām acenēm, kurš pašlaik gar pirmo rindu devās uz savu vietu.