ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Pie manis! — lielais mags valdonīgi izstiepa roku, it kā grasīdamies ar gribasspēku vien pacelt šo cilvēku uz skatuves.

To pašu cilvēku, kurā gan Elvīra, gan operators bija saskatījuši līdzību ar Džeku. Tie bija viņa cimdi un plat­male, kas tur gulēja uz tukšā krēsla. Šoreiz, kad stāvēju aci pret aci ar viņu, es nešaubījos, ka tas tiešām ir Džeks. Tā pati gaita, tā pati mīmika! Un kā vispārliecinošākais pierādījums — sārtā nospieduma .svītriņa uz labās rokas rādītāja pirksta, kur tiku redzējis gredzenu ar viltoto «In­dijas briljantu».

Lielais mags ar nepacietīgu žestu palūdza viņu pa­steigties.

Džeks, ar vienu kāju jau uz pakāpiena, pēkšņi ieraudzīja mani. Viņš acumirklī sastinga, it kā apsvērdams, vai labāk nebēgt cauri skatītāju zālei vai pāri skatuvei aiz kulisēm.

Tā vismaz man rādījās. Laikam taču aplam, jo pēc brīža Džeks, veltījis man nekaunīgi izaicinošu smīnu, ar vienu lēcienu atradās uz skatuves.

Den-Grab-Hisibs, pievērsis savas urbīgās, hipnotizējošās acis tieši Džeka pierei, labu brīdi nopētīja viņu. Pēc tam vaicāja aizkapa balsī:

— Vai gribat pazust?

— Man nebūtu nekas pretī.

— Kad gribat pazust? Tūlīt vai vēlāk?

— Manuprāt, nav ko pārāk steigties, — Džeks savaik- stījās.

Es paliku stāvam ejā starp krēsliem, nolēmis gaidīt tālākos notikumus.

Tikmēr lielais mags pavēstīja publikai:

— Sis cilvēks pazudīs tad, kad tas saskanēs ar manu vēlēšanos. Vispirms man kādu laiku jāuztver viņa fluīdi… Bet pagaidām viņš kā publikas pārstāvis lai pārliecinās, ka savos eksperimentos izmantoju vienīgi man piemītošās maģiskās spējas.

Pievedis Džeku pie lielajām, melni nokrāsotajām, ar zelta zodiaka zīmēm izrotātajām kastēm, Den-Grab-Hisibs lūdza viņu pārbaudīt, vai tajās nav paslēpta kāda apara­tūra.

— Pārliecinājāties? Lieliski! Bet tagad pārbaudiet mani! Nekautrējieties! Tieši tādēļ jūs ataicināju, — un lielais mags apgrieza otrādi visas savas kabatas. — Jūs būsiet objektīvs liecinieks tam, ka manas asistentes pacelšanās debesīs notiek bez mehānismu palīdzības, tīri dabiskā ceļā, tas ir, pārdabiskā ceļā. So levitācijas brīnumu es paveikšu, izmantojot parapsihisko fenomenu, pazīstamu zinātnieku vidū ar vārdu «telekinēze», bet maģijas adeptu vidū ar senhaldeju nosaukumu «Trešā ietiekšanās ceturtās dimen­sijas piektajā astrālajā stāvoklī».

Sajutu sev līdzās satrauktu elpu. Elvīra!

— Kas ar policiju? — pieliecies čukstus pavaicāju viņai.

" — Izsaukta! Uz studiju arī paguvu piezvanīt. Tur visi

kā drudzī.

Klusībā nolamājos, iztēlodamies, kā profesors Latons savtīgos nolūkos izmantos dzīves radīto dramatisko situā­ciju. Lai arī kas notiks ar Džeku, jebkurš variants papil­dinās reklāmas filmiņu ar tās pastāvīgo galveno varoņu trijotni: «Garantu-Luksu-83», «Meksikāņu serenādi», «Kosmo-Kolo».

Tikmēr lielais mags piegāja pie kādas apjomīgas kastes. Pirmīt, kad tā tika rādīta Džekam, iekšā nebija nekā. Ta­gad, Den-Grab-Hisibam vāku noceļot, kastē atklājās seifs.

Tas pats, ko Džekam neizdevās uzlauzt. Goda vārds, tā vien šķita, ka tas man saka glaimīgā balsī: «Tikai es ga­rantēju jūsu naudas drošību!»

Den-Grab-Hisibs, uzgriezis vajadzīgo kombināciju, at­vēra seifu. Tas bija pilnīgi tukšs — ne banknošu, ne dārg­lietu, pat ne parasto metāla plauktu.

— Lūdzu, pārbaudiet! — lielais mags griezās pie Džeka.

Iebāzis roku un pamatīgi aptaustījis iekšieni, tas omu- . līgi paziņoja:

— Tukšs kā zārks bez līķa!

Den-Grab-Hisibs uzaicināja Džeku paiet sānis. Pats, no­stājies cieši līdzās seifam, pastiepa roku pret Aurēliju.

It kā saistīta ar to neredzamiem pavedieniem, viņa pa­klausīgi piecēlās un aizvērtām acīm mēnessērdzīgā, taus- tīgā gaitā virzījās uz viņa pusi. Vienmērīgā elpa joprojām liecināja par ciešu miegu, Aurēlija drīzāk slīdēja, nevis soļoja, sastingdama uz vietas, tikko Den-Grab-Hisibs no- ♦ laida roku, un, atkal kustēdamās, kad viņš to pacēla. Kā stieples vilkts nedzīvs,manekens Aurēlija pamazām tuvo­jās seifam.

Pēdējais solis — un viņa pazuda aiz metāla durvīm.

— Tagad ieslēdziet viņu! —' mags pavēlēja Džekam, pats uzgriezdams muguru. — Es nedrīkstu redzēt, kādu kombināciju esat izvēlējies … Gatavs?

— Gatavs! — Džeks atsaucās un, piesitis pie slēgtajām durvīm, pavaicāja: — Nu, kā ir, vai vēl esat dzīva?

— Paziņojiet jūsu izvēlēto kombināciju žūrijas komi­sijas priekšsēdētājam Albionam. Tikai pie auss, lai es ne­dzirdētu … Vai paziņojāt? — jautāja mags, vēl arvien stāvēdams ar muguru pret Džeku.

— Viss kārtībā! — apliecināja Albions, šoreiz imitē­dams zālē sēdošās pazīstamās hiromantes Izīdas kundzes balsi.

— Piesaucu lielo zemes garu ņemt viņu pie sevis, un pārvērst mālā! — negaidīti skaļi iesaucās Den-Grab-Hi­sibs. Ar rokas mājienu pavēlējis publikai ievērot klusumu, viņš saspringti klausījās, it kā gaidīdams atbildi.

Pēkšņi uzliesmoja zibens, kam sekoja pērkonīgi dārdi.

— Es tev pateicos, lielais zemes gars! — mags zemu palocījās, tad baismīgā balsī nočukstēja:

— Viņas vairs nav starp dzīvajiem!

Pēc tam viņš ikdienišķā tonī palūdza Albionu pārbaudīt. Tas vīpsnādams devās apskatīt seifu, taču izbīlī atlēca at­pakaļ, Atslēgas ripa šņirkstot griezās pati no sevis, durti­ņas pašas žvadzot atsprāga vaļā, it kā no iekšpuses kāda milzeņa roka tās būtu grūdusi. Seifs bija tukšs.

Bet skatuves viņā galā uzvirmoja prožektori. Gaisma krita uz (jiviem zemiem, melni krāsotiem postamentiem, uz kuriem vienīgi ar kāju pēdām un pakausi balstījās Aurē­lijas nekustīgais, kā stīga izstieptais ķermenis. Neviens cilvēks normālos apstākļos nespētu turēties tādā nedabiskā pozā. Den-Grab-Hibisa asistente šķita pa pusei planējam gaisā.

Džeks tika uzaicinats aptaustīt guļošo. To viņš arī izda­rīja, manuprāt, pārāk ilgi un uzbāzīgi.

— Palūgšu vēl vienu liecinieku, — iesāka lielais mags un pēkšņi, sastapis manu skatienu, izstiepa pret mani pirkstu: — Jūs!

— Es? — neviļus satrūkos.

— Jā, jūs. Nāciet uz skatuves!

Viņš paņēma mani aiz rokas un, saspiezdams pirkstus tik cieši, ka tik tikko valdīju kliedzienu, pieveda mani pie nekustīgā ķermeņa.

— Pārliecinieties! — viņš bargi pavēlēja. — Pārlieci­nieties, ka viņa nav nekas cits kā nedzīvs māls!

Patiešām, Aurēlija atradās tajā stingajā katalepsijas stāvoklī, ko var panākt vienīgi ar sevišķi iedarbīgu hip­nozi. Taču, pieskāries ar brīvo plaukstu viņas lūpām, sa­jutu tikko manāmu elpu.

Lai nesakaitinātu Den-Grab-Hisibu, piekrītoši pamāju, jo vairāk tāpēc, ka viņš, joprojām žņaugdams manu roku, jau vilka mani uz seifa pusi. Nebija laika prātot, kas viņam padomā — tikai pabaidīt vai ieslēgt, tādējādi atspē­lējoties par manu pirmītējo stiķi ar asistenti. Izrāvies no viņa dzelžainā tvēriena, es ātri noskrēju lejā zālē.

Pēc brīža lielais mags šķita mani jau galīgi aizmirsis. Viņš nekustīgi stāvēja pašā skatuves malā, stīvu skatienu vērdamies pāri skatītāju galvām.

Lai labāk saprastu turpmāko notikumu gaitu, jāuzsver, ka, sākot ar šo mirkli, viņš līdz pašām eksperimenta bei­gām neizkustējās no vietas.

Tā viņš stāvēja dažus "soļus no pirmās rindas skatītā­jiem, aptuveni trīsdesmit soļu no savas nekustīgās asis­tentes, ar muguru pret viņu, ar seju pret publiku.