ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Ļoti vienkārši. Tieši šodien inspektoram Koulam pra­tināšanas laikā izdevās izvilināt no Albiona patiesību. Tas atzinās, ka lieku reizi nodemonstrējis savu vēderrunātāja mākslu. Uz šo joku viņu ierosinājusi kādas žūrijas locek­les piezīme, ka Aurēlijas balss atgādinot policijas meklētās sievietes balss tembru. Albions tad arī nolēmis mazliet pa- smīdināt publiku.

— Pašam negribot, viņš trāpīja kā naglai uz galvas! — Elvīra iesaucās.

— Tik tiešām. Kā jums zināms, jau manam kompanjo­nam Deilijam viņas balss likusies pazīstama. Vēlāk no­skaidrojās, ka vismaz kāds ducis skatītāju bija pēc balss identificējuši Den-Grab-Hisiba asistentē sievieti, kura brī­dinājusi Fostorijas stacijas dežurantu par gaidāmo uzbru­kumu «Zelta ekspresim». Viens no tiem pat izskrēja no zāles, lai zvanītu policijai. Tātad var droši secināt — mir­klī, kad noziedznieki no televīzijas pārraides uzzināja, ka telefona saruna ierakstīta magnetofona lentē, viņas nāve jau bija izlemta.

— Pasakiet, lūdzu, — kad īsti viņa nonāvēta?

— Par līķa sekcijas rezultātiem mūsu auditorija jau dzirdējusi. Kad Deilijs, paklausot Den-Grab-Hisiba aicinā­jumam, pārbaudīja viņas stāvokli, Aurēlija vēl bija dzīva. Tātad nemaldīgi varam noteikt laiku, kad inde ar adatas palīdzību ievadīta organismā. Tas notika mirklī, kad sar­kano dūmu mutulis pilnīgi aizklāja gan slepkavu, gan tā upuri. Jāņem vērā, tas bija vienīgais izdevīgais moments visā eksperimenta norisē — publika viņus neredzēja. Jā­domā, ka slepkava pirms tam ne vienu reizi vien noskatī­jies Den-Grab-Hisiba maģisko izrādi un tāp^c precīzi zinā­jis, kurā brīdī jārīkojas.

— Liels paldies, Mūna kungs! Ja atļausiet, es labprāt iebaudīšu vēl malku «Kosmo-Kolo».

— Bet lūdzu! Tik burvīgu dzērienu var baudīt spai­ņiem … «Kosmo-Kolo» var dzert bez mitas, spēcina, spir­dzina, nesasitas! — es nodziedāju, kaut arī ne visai muzi­kāli, toties ar izjūtu, un vēlreiz pielēju viņai pilnu glāzi. Veltīdama man objektīva nefiksētu slepkavīgu skatienu, Elvīra jūsmīgi paklakšķināja mēli. Cenzdamās pārvarēt nelabumu, viņa varonīgi turpināja:

— Cerams, jūs esat vienis prātis ar inspektoru Koulu, kurš oficiāli atzinis par slepkavu Džeku Kreili?

— Nav nekāda pamata turēt aizdomās kādu citu, kaut vai Den-Grab-Hisibu. Skatuve bija gluži labi pārskatāma. Gan žūrijas locekļi, gan pirmajās rindās sēdošie skatītāji var apliecināt, ka Den-Grab-Hisibs visu laiku atradies trīsdesmit soļu no savas asistentes. Atskaitot Džeku, ne­viens cits nav varējis iedurt Aurēlijas locītavā nāvējošo adatu. Toties apšaubāms man šķiet cits jautājums.

— Konkrēti kāds?

— Noziedznieka īstā personība. Vai cilvēks, kuru toreiz apcietināja raķešu šahtā, cilvēks, kas uzdeva sevi par Mer- linu Hausmani, patiešām ir Džeks?

— Jūs, Mūna kungs, droši vien uzvedina uz tādām do­mām mašīnā «Fords-Sāga-83» atrasto pirkstu nospiedumu nesakritība ar Džeka Kreiļa veco daktiloskopisko kartīti, kas glabājas Centrālajā policijas arhīvā? Jūsu visai lo­ģisko skepsi viegli atspēkot — mūsdienu medicīnas sasnie­gumi nodrošina ne tikai plastisku sejas operāciju, bet ari pirkstu ādas pārstādīšanu.

— Manas skepses iemesls ir gluži citas dabas, — es atbildēju. — Sī supernoziedznieka universialitāte ir gluži neticama … Kas zināms par to veco Džeku Kreili, ar kuru arī man gadījies sastapties? Viņa specialitāte bija seifi, pie tam viņš tīkoja viertīgi pēc skaidras naudas vai dārg­lietām. Džeks bija slavens ar savu piesardzību un, ja tā var izteikties, neagresivitāti. Nekad viņš nevienu netika nogalinājis, nav pat ievainojis… Gribu atgādināt skatītā­jiem, ka es runāju par cilvēku, kurš toreiz saucās Džeks Ever-Smits.

— Jūsu apsvērumi, Mūna kungs, ir visai intriģējoši, bet… — Elvīra mēģināja iebilst, taču es neļāvu sevi pār­traukt.

— Tālāk. Drīz pēc «Indijas briljanta» zādzības Džeks Ever-Smits nogāja no skatuves. Tas ir saprotami, pēc tik liela ķēriena viņam vairs nebija nekādas vajadzības pie­kopt savu arodu. Paiet gadi, bet par viņu ne ziņas, ne miņas. Viņa kādreizējā slava pamazām sāk nobālēt ļaužu atmiņā. Kāpēc? Tāpēc, ka Džeks Ever-Smits, tāpat kā citi veiksmīgi blēži, nodibinājis kādu plaukstošu uzņēmumu, kas ļauj viņam pilnīgi godīgi dzīvot uz citu rēķina . ..

Elvīra mēģināja izmantot pauzi, lai iesprauktos vidū, bet es turpināju:

— Un pēkšņi kā pērkona spēriens no skaidrām debe­sīm — viņš no jauna parādās redzeslokā. Tiek apcietināts, uzdodas par Merlinu Hausmani, apgalvo, ka raksta un izdod grāmatas. Vārdu «uzdodas» lietoju ne jau gadījuma pēc. Atšķirībā no inspektora Koula, kuram šādi sīkumi šķiet mazsvarīgi, pacentos ievākt dažas ziņas. Man laimē­jās atrast kāda reāla Merlina Hausmaņa pēdas. Sis cil­vēks kādreiz strādājis Bernima sabiedriskās domas analī­zes institūtā un, ja var ticēt viņa bijušajiem kolēģiem, sapņojis kļūt par rakstnieku.

Sameklēt viņu personiski man neizdevās. Savu dzīvokli viņš pēkšņi pametis, aizbraukdams nezināmā virzienā. Viņa āriene, pēc aprakstiem spriežot, īsti neatbilst tam tēlam, kuru pēdējā laikā tik bieži esam redzējuši uz ekrāna* i)lan jāatzīst, ka ekrāniskais Džeks izskatās stipri līdzīgs tam

Džekam Ever-Smitam, ar kuru man nācies kādreiz perso­niski sastapties. Ja ņem vērā, cik gadu aiztecējis kopš tā laika, ja pieļaujam varbūtējas pārmaiņas raksturā un tātad ari sejas izteiksmē …

— Mūna kungs, vai jums neliekas, ka būtu pieklājīgi atvēlēt arī man kādu vārdiņu? — Elvīra pārtrauca mani jau kuro reizi.

— Vēlāk! Vēlāk! — es neatlaidos. — Ļaujiet izrunāt līdz galam! Jaunais Džeks uzsāk daudzpusīgu noziedzīgu darbību, ko raksturo tieksme pēc sensacionāliem efektiem. Atcerēsimies kaut vai bēgšanu ar helikopteru no cietuma pagalma. Tas vairs nav vecais Džeks, tā ir kaut kāda fan­tastiska hiperbola. Pie viena gribu atgādināt visai svarīgu faktu — agrākais Džeks allaž darbojās viens pats. Tur­pretim viņam piedēvētās tagadējās operācijas liecina par teicami organizētu gangsteru apvienību, — un, pagalam nokusis, es pamāju Elvīrai: — Lūdzu! Tagad jūsu kārta!

— Mūna kungs, tā jau nebija atbilde uz jautājumu, bet vesels monologs, — Elvīra piespiesti pasmaidīja. — Jūs uzskaitījāt tik daudz visādu apsvērumu un šaubīgu mo­mentu, ka arī es nespēšu iztikt bez zināmas daudzvārdī- bas… Par laimi, man tieši pa rokai ir kāds arguments, kas atspēko jūsu iebildumus. Jūs nupat apgalvojāt, ka raksturs mainoties līdz ar gadiem. Lūk! — viņa izņēma no somas simtkārt palielinātu daktiliskopisku kartīti. — Tie ir Džeka Kreiļa pirkstu nospiedumi tūlīt pēc viņa apcieti­nāšanas pazemes slēpnī, pilnīgi sakritīgi ar mašīnā atras­tajiem.

Nogaidījusi, kamēr operators tuvplānā uzņem lokveidī­gās švīkas, viņa turpināja:

— So fotogrāfiju mēs parādījām anonīmi, neminot Džeka Kreiļa vārdu, izcilam speciālistam roku līniju iztulkošanā. Šis speciālists ir Izīdas kundze, kas nupat notikušajā magu kongresā ieguvusi Zinātniskās hiroman­tijas biedrības īpašu godalgu. Tūlīt jums nolasīšu viņas slēdzienu:

«Viena no tām retajām personībām, kurām jāpiedzīvo rakstura lūzums, lai pa īstam sevi parādītu. Pašlaik šis cilvēks atrodas savu spēju zenītā. Viņa līnijas visnotaļ liecina par iniciatīvu, izcilām radošām dotībām, kolosālu neatlaidību iecerēto mērķu sasniegšanā, tās liecina par to, ka viņš gatavs ignorēt jebkuru morāli. Pateicoties organi­zatora talantam, viņa pārdrošās idejas atnesīs viņam ba­gātību un slavu …»