ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Paraustīju plecus. Intervijas scenārijā, ar kuru tiku iepriekš iepazīstināts, Izīdas kundzes atsauksme nebija minēta. Par šo pseidozinātnisko murgojumu varēju tikai pasmīnēt. Elvīra nelikās redzam manu ironiju. Viņa spa­rīgi turpināja:

— Kas attiecas uz mani, tad es jau pašā sākumā saska­tīju Džekā Kreilī nevis parastu noziedznieku, bet neikdie­nišķu personību. Par viņa daudzveidīgo darbību var tikai pabrīnīties. Džeks ielavās «Garanta» kantorī, lai izzagtu Haida gaisa kompresora dokumentāciju. Džeks uzspri­dzina Ziemeļu dzelzceļa atzarojumu, lai aizkavētu «Zelta ekspreša» braucienu… Man nav nekādu šaubu, ka šo diversiju organizējis tieši viņš. Tajā pašā nolūkā viņš liek savai līdzdalībniecei brīdināt Fostorijas dežurantu par ilgstošas iedarbības mīnām. Un, visbeidzot, kad nepare­dzētu apstākļu dēļ viņam draud atmaskošana, viņš šīs briesmas novērš, izdarīdams ārkārtīgi veikli izplānotu un realizētu slepkavību!… Nu, Mūna kungs, — viņa uzlūkoja mani. — Vai jūs varat noliegt, ka tik unikālu noziegumu spēj pastrādāt tikai neparasti apdāvināts noziedznieks? Divdesmit tūkstošu skatītāju priekšā nesodīti nogalināt un tikpat nesodīti aizbēgt!

Elvīra uzmeta skatienu rokas pulkstenim. Pārraides laiks bija beidzies. Viņa vēl paguva norunāt tradicionālo noslēguma frāzi:

— Liels paldies par saturīgo sarunu!

Profesors Latons, dziļi iegrimis klubkrēslā, gluži sīciņš salīdzinājumā ar ekrānu visas sienas platumā, noskatījās pārraidi ar dalītām jūtām.

No vienas puses, Mūna klaji izsmējīgā uzstāšanās «Kosmo-Kolo» reklāmas aģenta lomā viņu uzjautrināja. Profesors bija pietiekami gudrs, lai uztvertu žultaino iro­niju un saprastu tās cēloņus. Dabiski, Mūnam diez kā netīk kalpot par ēsmu publikai, uz ko viņu notiesājis ar «Universālo panorāmu» noslēgtais līgums. Lai jau tad atrod ventili savam īgnumam, tas tomēr labāk nekā kon­trakta laušana.

Pats galvenais, ka Mūns, gribēdams profesoram iedzelt, faktiski strādā viņa labā. Tiesa, skatītāji droši vien smī­nēja, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi dzērienu nepirks. Drī­zāk otrādi. Ne velti uz zinātniskiem pamatiem nostādīta rekiāma nenoliedz un pat ieteic kādu porciju humora.

Mūsu dienās cilvēkam negadās smieties pārlieku bieži, tam nemitīgi jānokaujas ar visādām raizēm. Tāpēc, ierau­dzījis uz letes «Kosmo-Kolo» pudelīti, ar smaidu atcerē­sies Džeka oriģinālo bēgšanu no cietuma.

Taču profesoru Latonu nodarbināja visai nopietns jau­tājums — kā citi klienti reaģēs uz Mūna ironiju — viņi visi ir nožēlojami nejēgas, par patērētāju psiholoģiju vi­ņiem nav ne mazākās jausmas.

Bet daudz smagākas bažas radīja cita, krietni sarežģī­tāka problēma — kā «Universālajai panorāmai» izturēties pret sensacionālo slepkavību koncerthallē?

Atskanēja telefona zvans. Runātājs bija firmas «Kosmo- Kolo» īpašnieks. Pat nenogaidījis apstiprinājumu, ka pie tālruņa ir pats profesors, viņš ņēmās apliecināt savu ap­mierinātību:

— Lieliski! Tas nu vairs nebija apnicīgais senators Validons, kurš savai apnicīgajai triju stundu runai dzēra klāt pa malciņam. Tavs Mūns lika Elvīrai iztukšot veselas pusotras glāzes! Un galds viscaur apkrauts ar manām pudelēm! Turklāt kas par dramatisku fonu!

— Fons patiešām nav peļams, — glaimoti atsaucās profesors. — Publikai briesmīgi gribējās uzzināt, kā īsti tikusi nogalināta Den-Grab-Hisiba asistente… Tu nemaz nevari iedomāties, cik grūti bija pierunāt policiju sniegt oficiālo paziņojumu tikai pēc mūsu pārraides. Tas, ka mēs bijām pirmie, nozīmē milzīgu reklāmu tavam dzērienam.

— Paldies! Bet ar šo Aurēliju nevajag pārspīlēt. Pret pašu slepkavību man nekas nebūtu pretī, neesmu tāds lie­kulis kā tavi pārējie klienti. Bet Džeka epopeja sasniedza zenītu, kad viņš aizlaidās jāšus uz manas pudeles. Pār­spēt kaut ko tādu nav iespējams. Jāizgudro kas jauns! Es taču visu laiku tev mēģinu iestāstīt — tev ir galviņa, tev ir talants, tad atrodi kaut ko svaigu!

— Vēl svaigāku? — apvainojās profesors.

— Nu jā! Ir divas iespējas. Viena — mēģināt pierādīt, ka šo sievieti nogalinājis nevis Džeks, bet, teiksim, Deilijs vai viens no žūrijas locekļiem. Taču tam diemžēl neviens nenoticēs. Bet neticība «Universālās panorāmas» izvirzī­tajām hipotēzēm var viegli pārvērsties neuzticībā pret tās ieteiktajām precēm. Tātad atliek otrā iespēja — atmest Džekam ar roku.

— Kā redzu, tu jau sāc mani pamācīt, — profesors pa­vīpsnāja. — It kā nevis es, bet tu vadītu «Universālo panorāmu».

— Bet kurš tev deva ierosmi? — smējās viņa sarunas biedrs. — Nebūtu manis, tu vēl tagad nīktu konsultanta amatā, kalpodams svešai firmai. Kas attiecas uz pamācī­bām … Protams, pats neesmu nekāds psihologs, bet no manis iznāktu tīri labs reklamētājs. Kurš pirka dzērienu «Kolo» agrākā īpašnieka laikos? Neviens, izņemot muļķus, kuri ticēja, ka uz kuņģa kataru tas iedarbojas labāk par «Koka-Kolu». Bet, kolīdz pierunāju vienu lādzīgu puisi paņemt dažas pudeles kosmiskajā lidojumā, šis pats toniks, tikai ar -jaunu nosaukumu «Kosmo-Kolo»-, tagad pazīstams pat tiem, kas parasti lieto vienīgi alkoholiskus dzērienus.

— Piezvani vēlāk, — profesors centās viņu pārtraukt.

— Kāpēc vēlāk?

— Man jāaprunājas ar Mūnu.

— Ak ar Mūnu? Labi, ka atgādināji. Par pateicības zīmi aizsūtīšu viņam vēl dažas kastes. Kas attiecas uz Džeku Kreili, tad droši vien tas nebūs viņa pēdējais nozie­gums. Protams, žēl neizmantot tādu zelta bedri līdz galam. Bet tavā vietā es vēl krietni padomātu, vai atmak­sājas. Varbūt pārslēgties uz citu objektu? Pārmaiņas pēc derētu kaut kas pievilcīgāks par šo slepkavu un laupītāju.

— Piemēram?

-— Piemēram, iztaisīt no kāda izskatīga skuķa kino­zvaigzni, kas mūsu seksa laikmetā devusi solījumu glabāt nevainību. Pēc tam vari uzkarināt viņai kaklā jebkuru preci. Kaut vai seifu «Garants-Lukss-83», apspēlējot para­lēli starp šīs kinozvaigznes neiedragājamo tikumību un neuzlaužamo naudas skapi. Starp citu, šai lomai tīri labi noderētu tava «guļošā skaistule», kura savā naktskrekliņā izskatās pēc mūsdienu paradīzes Ievas ar vīģes lapiņu …

Profesors Latons strupi izbeidza sarunu. Tas ir, viņš nolika klausuli uz galda, ļaudams sarunu biedram pūlēties tālāk. Patiešām smieklīgi, ja ola sāk pamācīt vistu! Taču •šī reklāmas diletanta vārdu plūdos patrāpījās viena otra lietojama ideja, tāpēc profesors katram gadījumam bija ieslēdzis diktofonu.

Vēlāk viņš lika kurjeram aiznest magnetofona lentu uz ideju iepriekšējās apstrādes nodaļu. Rit nodaļa atsūtīs savus režisoriski noformētos ierosinājumus, un tad profe­sors vai nu iemetīs drauga priekšlikumus papīrkurvī, vai arī, sajutis iedvesmas dievišķo dzirksti, noslīpēs šo bez- veida vielu ar savu meistara roku. Un tādā gadījumā pat visdraņķīgākais bleķis iegūs zelta spožumu.

Piemēram, ierosinājums ar tikumīgo kinozvaigzni — to var izmantot — un kā vēl! Kaut vai salīdzināt viduslaiku nevainības jostu ar seifu «Garants». Pirmo Džeks Kreilis spētu atlauzt ar vienkāršu kabatas nazi, otrs viņam nav pa zobam pat tad, ja būtu apbruņots ar lielisku mūsdienu tehniku.

Taču profesors tūdaļ neapmierināti papurināja galvu. Lai arī kādā virzienā darbojās viņa iztēle, ceļā neizbē­gami iznira Džeks Kreilis. Viņš ir kā sasirdzis ar Džeku. Atteikties? Bet kādus grandiozus projektus vēl varētu īste­not, ja Džeks turpinātu savu tik veiksmīgi aizsākto dar­bību.