ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

mani uzlūkoja ar savu baismīgi spožo dzelteno redzokli «Ozirisa acs».

Un tikai pēc tam zālē ielauzās policisti inspektora Koula vadībā.

Mana sieva Džīna nekādi nevarēja man piedot, ka ne­esmu aizvedis viņu uz magu kongresu. No viņas viedokļa senjoritas Aurēlijas nāve ar visiem fantastiskajiem notiku­miem un maģiskajiem dūmiem bija tikpat aizraujoša ska- tāmviela kā «Violetās planētas baismekļi».

Viņa bija pagalam noskaitusies. Rāma pēc dabas, Džīna šoreiz netaupīja spēcīgus izteicienus, domātus nejūtīga­jiem biznesmeņiem, kuri gatavi naudas dēļ kāpt pāri ska­tītāju iemīļoto televīzijas varoņu līķiem.

Klausoties Džīnas izvirdumus, nodevos šādām tādām pārdomām.

Līdz televīzijas ēras sākumam reklāma bija tāda kā psiholoģiska diktatūra, ar kuras palīdzību ražotājs iepo­tēja savu gribu pircējam. Taču pamazām un gluži nema­not tā parauga fetišā, paverdzinādama savam kultam it visus, ieskaitot tās radītājus. Tikpat kā no pudeles izlaists džins, baismīgi pieņemdamās apjomā, reklāma galu galā pārvērtās gluži nekontrolējamā mistiskā spēkā, mūsdienu elkā, kas kari aprij viņam upurētos miljardu miljardus.

Atcerēdamies sensacionālās pārraides, kad cena par vienu minūti reklāmas sakāpa līdz divsimt tūkstošiem, mē­ģināju aplēst patiesi fantastiskās summas, kas, ierautaS «Universālās panorarnas» virpulī, krājās profesora Latona kabatā.

Bija skumji apzināties, ka ar viņu noslēgtais līgums pielīdzinājis mūs ar Deiliju vientiešiem indiāņiem, kuri savā laikā apmainīja Manhetena salas teritoriju pret da­žām šautenēm un viskija kastēm. Šo aprēķinu beigās jutos gandrīz vai tikpat sašutis kā Džīna.

Kā jau sacīju, senjoritas Aurēlijas nāves dēļ Džīna pēkšņi kļuva saviem iemīļotajiem baismekļiem neuzticīga. Stundām ilgi viņa mani tincināja par katru sīkumu.

Šo to varēju pastāstīt, jo inspektors Kouls arī man at­ļāva piedalīties pratināšanā. Taču Džīna ar to vien neap­mierinājās. Viņa atkal un atkal zvanīja Minervai, lai no­klausītos jo iespaidīgāku versiju.

Ne jau Džīna vien uzplijās Deilija sievai. To pašu darīja arī neskaitāmi reportieri. Galu galā Minerva uzskatīja gandrīz vai par savu pienākumu arvien piegudrot kaut ko jaunu.

Galu galā iznāca, it kā Džeks kopā ar lielā maga asis­tenti ticis pacelts līdz griestiem, no kurienes aizbēdzis caur lūku jumtā. Minerva bija tik gudra, neapgalvodama, ka redzējusi šo lūku pati savām acīm. Tā atklājusies viņai telepātiskā ceļā, tāpat kā šīs lūkas izcelsme. Policija it kā vairākkārt to izmantojusi, lai nomierinātu pretvaldības mītiņu dalībniekus ar iemidzinošas gāzes palīdzību.

No visiem Minervas izdomājumiem vienīgi šis pēdējais tika oficiāli atspēkots. To izdarīja pats prezidents, paziņo­dams, ka neviens nedomājot lietot tādas metodes- brīvā zemē, kur policijas pienākums aizsargāt jebkuru brīvas domas izpausmi.

Den-G r ab-Hisiba asistente, kas skatuvei izvēlējusies pseidonīmu senjorita Aurēlija, īstenībā saukusies Keita Morāna. Pašam brīnumdarim privātajā dzīvē arī esot daudz prozaiskāks vārds — Eliass Pontimerijs.

Morānas kreisajā locītavā uzietas sīka dūriena pēdas. 'Sekcijas laikā viņas organismā atrasta, narkotika LSD tādā koncentrācijā, kas nonāvē gandrīz acumirklī. Šie abi atklājumi ļāva secināt, ka viņa mirusi dažas sekundes pēc tam, kad noziedznieks, lietodams vai nu medicīnisko šļirci, vai drīzāk dobu adatu, ievadījis viņas asinīs indīgo vielu.

Keitas Morānas dzīvoklī izdarītā kratīšana nedeva ne­kādus rezultātus. Pontimerijs (Den-Grab-Hisibs 1 ) neko daudz nevarēja pastāstīt par savu asistenti. Esot iepazi­

nies ar to pirms sešiem gadiem ar teātra aģentūras starp­niecību. Par viņas personisko dzīvi un paziņām neko ne­zinot, tāpat arī, kur un kādā sabiedrībā pavadījusi savu brīvo laiku. Pirms katras uzstāšanās viņš parasti izsaucis to ar telegrammu.

Nevainojamā reputācija, maģijas asociācijas viceprezi­denta cienījamais stāvoklis un, galvenais, aculiecinieku stāstījumi ļāva viņam pratināšanas laikā tikt cauri bez sevišķi bargas krustuguns.

Tas bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad no­ziegums pastrādāts neskaitāmu cilvēku klātbūtnē.

Atgriežoties no inspektora Koula pēc viņa pēdējās sa­runas ar Albionu, biju draņķīgā omā. Taču ar Keitas Mo­rānas nogalināšanu tam nebija nekāda sakara, vainīga bija Elvīra.

Šis pilfiīgi neciešamais radījums beidzot bija panācis savu. Piespiests pie sienas (jāpiebilst, ka Džīna visnotaļ atbalstīja Elvīru), ļāvu sevi apvārdot un piekritu dot interviju.

Iespīlēts mašīnu drūzmā, kas sastrēguma dēļ tikpat kā nekustējās no vietas un tomēr stūrgalvīgi mēģināja tikt uz priekšu, es paskatījos pulkstenī, Elvīra droši vien jau gaida manā dzīvoklī.

Man gandrīz sametās nelabi, iedomājoties, kas viss ne­tiks sarunāts šajā intervijā. Galvenais tajā, bez šaubām, būs noslēpumainā slepkavība, bet es ar derdzīgumu pare­dzēju, ka netiks taupīta ne mana dzīvokļa iekārta, nedz ģimenes dzīve.

Tāda ir tā cena, ko esam spiesti maksāt par populari­tāti. Publiku interesē ne tikai kāda slavena cilvēka tiešā darbības sfēra, vienalga, vai tas būtu prezidents vai no­ziedznieks. Tai katrā ziņā jāparāda, kādus ēdienus viņš cienī, kā mēdz izturēties intīmā sabiedrībā, kāds ir viņa hobijs brīvajā laikā.

Runā, ka viens no mūsu kandidātiem prezidenta amatam uzvarējis savu sāncensi, nospēlēdams televīzijas skatītā­jiem Mocarta menuetu. Pie tam viņš it kā sacījis: «Viens otrs valdības galva varbūt ir gudrāks par mani, bet es esmu vienīgais, kas pieklājīgi spēlē klavieres.»

Piebraucis pie savas mājas, uzzināju, ka pārraide jau sākusies. To man paziņoja Elvīras īpaši norīkots palīgs. Sagaidījis mani ārpusē, viņš brīdināja:

— Jūs nokavējāt, bet tas nekas. Galvenais, uzvedieties

pilnīgi nepiespiesti. Izliecieties pārsteigts par operatoru ierašanos.

— Mūna kungs, jāatzīst, ka jums ir burvīgs dzīvok­lis, — Elvīra aplaida skatienu visapkārt un nepiespiestā manierē iesāka interviju. — Un tagad, ja jau esmu atnā­kusi ciemos, gribētu uzzināt jūsu viedokli: vai jums liekas, ka senjorita Aurēlija bija vēl dzīva tajā mirklī, kad Den- Grab-Hisibs mēģināja viņu atmodināt?

— Nē, neliekas …

— Tiešām? — Elvīra pēc iespējas nepiespiestāk pasmai­dīja. — Starp citu, kā redzu, jums uz galda stāv mans iecienītais tonizējošais dzēriens… Vai jūs mani nepacie- nātu?

— Ne tikai jūsējais, bet arī manējais, — es teicu, at- iezis zobus smaidā, kas darītu godu zirgam. — Lūdzu, dzeriet pēc sirds patikas!

Un, nelikdamies ne zinis par Elvīras mēmajiem pro­testiem, attaisīju kādas desmit pudeles «Kosmo-Kolo». Galu galā reklāmas nolūkos atsūtītās trīs kastes man neko nemaksā, bet līgums ar «Universālo panorāmu» dod honorāru.

— Patiesi nezinu, kā jums pateikties! — Elvīra ar pū­lēm izdzēra pusglāzi. Varēja manīt, ka šis daudzinātais dzēriens viņai tikpat pretīgs, cik man. Izturējusi šo smago pārbaudi, viņa atgriezās pie intervijas pamattēmas:

— Tātad jūs uzskatāt, ka senjorita Aurēlija tobrīd vairs nebija dzīva … Bet mēs visi, kas atradāmies zālē, taču skaidri dzirdējām viņas vārdus: «Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu.» Pēc policijas domām, viņa tajā laikā jau bijusi noindēta. Kā jūs izskaidrojat šo šķietamo pretrunu?