ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Zāle saspringa satrauktās gaidās. Kad tās bija sakāpi­nātas līdz pēdējam, lielais mags pēkšņi iesaucās griezīgā balsī:

— Piesaucu tevi, lielais debesu gars! Pacel viņu pie sevis!

Zāli pāršalca tāda kā vēja pūsma, vienlaikus pār ska­tuvi, nez no kurienes celdamies, sāka mutuļot caurspīdīgi, iesārti dūmi. Ietīdami Aurēliju kā plīvurā, kas arvien sa­biezēja, tie pamazām satumsa, kļuva tumšsarkani, visbei- r dzot pilnīgi noslēpa arī Džeku, kas stāvēja blakus Aurē­lijai.

Par sekundes daļu aizsteidzoties priekšā ovācijām, lie­lais mags zemu paklanījās, bet viņa labā roka nolaidās tādā kā maģiskā žestā.

Nodārdēja vētraini aplausi, kurus, jāatzīst, brīnumdaris bija atliku likām pelnījis. Asistentes izstieptais ķermenis, it kā balstīdamies uz sarkano dūmu mutuļiem, slīdēja aiz­vien augstāk, lai sastingtu pie pašiem griestiem.

Publikas sajūsma nepielipa vienīgi žūrijas locekļiem. Viņu kluso sabubināšanos gandrīz varēja uzskatīt kā ne­vērību pret maģiskās asociācijas viceprezidenta augsto mākslu.

Taču tam bija cits iemesls.

Izņēmis no kārbas melnā audumā ievīstītu priekšmetu, Albions paziņoja:

— Konkurss turpinās, tāpēc vēl par agru minēt galīgos rezultātus. Taču es personiski uzskatu «Lielā Nostrada- musa» likteni puslīdz izšķirtu … Bet pagaidām, cienījamo Den-Grab-Hisib, atļaujiet pasniegt jūsu burvīgajai asis­tentei Aurēlijas jaunkundzei speciālo godalgu «Ozirisa acs», ko tai piešķīris Burvestības un garu izsaukšanas dāmu klubs.

Lielais mags, īsu mirkli nokratījis pārspīlēto svinīgumu, ne bez humora atbildēja:

— Jums būs vien jāpagaida, kamēr es viņu atdzīvināšu. Un, izstiepis rokas pret griestiem, viņš parastajā baismī­gajā tonī izkliedza:

— Lielais debesu gars, atdod viņu zemes garaml

Atkal zibens un pērkona grāvieni.

Pie griestiem uzvirmoja liesmaini dūmi, pilnīgi ietīdami Aurēlijas ķermeni.

Skatītāji vai izmežģīja kaklus, lai redzētu, kas tur augšā īsti notiek.

Bet nenotika nekas. Kad sarkanie mutuļi izklīda, lielā maga asistente atkal gulēja lejā pirmītējā pozā, ar pa­kausi un kāju pēdām kā pielīmēta pie melnajiem posta­mentiem.

Visas šīs maģiskās norises laikā es, tikpat savaldzināts kā citi skatītāji, tomēr ne brīdi nepārstāju domāt par Džeku. Tagad, dūmiem izklīstot, no visas sirds-., noprie­cājos, ka viņš nekur nav pazudis. Džeks stāvēja turpat līdzās Aurēlijas nekustīgajam ķermenim un žāvājās.

Den-Grab-Hisibs svinīgi uzrunāja publiku:

— Tagad pienācis laiks pildīt savu solījumu. Šim cil­vēkam jāpazūd!

Sākumā īsti neaptvēru, ka šie vārdi zīmējas uz Džeku, jo lielais mags joprojām stāvēja, viņam muguru uzgriezis, tādēļ arī nevarēja redzēt atzinīgo smīnu, ar kādu Džeks apsveica viņa paziņojumu. Ik vaibsts, kā likās, ironiski pauda: «Sen jau būtu laiks!»

— Lielais zemes gars, paņem šo cilvēku pie sevis! — čukstēja Den-Grab-Hisibs. Pēc pauzes, domātas sasprin­dzinājuma kāpināšanai, viņš pēkšņi maģiskā žestā pašāva uz priekšu labo roku, griezīgi izkliedzot:

— Bet vispirms lai pazūd viņa bārda!

Zibens un pērkondārdi.

Džeks satrūcies palēcās — likās, viņš lūko izvairīties no kāda neredzama spēka, kas sagrābis viņa zodu.

Divdesmittūkstoš skatītāju kā viens izdvesa dziļu, izbrī­nās pilnu nopūtu.

Uz skatuves stāvēja Džeks Kreilis — tagad jau bez bār­das! Tas pats no pārraidēm tik pazīstamais Džeks, kura dēļ cilvēki stundām ilgi nosēdēja pie televizora!

Es intuitīvi uzlēcu uz skatuves. Taču Džeks jau pastei­dzās pirmais — tieši tajā brīdī viņš pazuda kādā sānejā, kas veda aiz kulisēm.

Dzīros viņam sekot, bet man priekšā nostājās Den-Grab- Hisibs.

— Neviens lai neuzdrīkstas pārtraukt manu maģisko eksperimentu! — viņš uzsauca spalgā, draudīgā balsī. — Jūsu svešie fluīdi var izsaukt senjoritas Aurēlijas nāvi! Vispirms es viņu atdzīvināšu, un pēc tam dariet, ko gri­bat!

Viņa pavelei piemita tads hipnotisks spēks, ka es neviļus paklausīju. Sastingu līdz ar milzīgo zāli, kas vēl pirms mirkļa bija līdzinājusies vētras satrakotai jūrai.

Un šajā mēmajā sasprindzinājumā cits pēc cita kā sma­gas svina skrotis krita buramie vārdi:

— Lielais dzīvības gars, iedves viņai savu dvašu!

Klusumu saplosīja pērkona grāviens, no griestiem iz­šāvās zibens.

Joprojām stāvēdams krietnā attālumā no savas asis- v tentes, ar muguru pret viņu, Den-Grab-Hisibs strauji ap­griezās un, pacēlis roku, aprauti izgrūda:

— Senjorita Aurēlija, celieties augšā!

Taču šoreiz tas nelīdzēja.

Den-Grab-Hisibs, īgni saraucis uzacis, atkārtoja savu pavēli vēl asākā tonī.

Aurēlija kā negribēja, tā negribēja celties.

Toties viņa pilnīgi negaidot, kā noslēpumu uzticēdama, koķeti pačukstēja:

— Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu!

Zāli pāršalca gandrīz vai histērisku smieklu šalts.

Lielais mags, acumirklī piemirsis, ka vēl nesen tik spoži

demonstrējis «trešo ietiekšanos ceturtās dimensijas piek­tajā astrālajā stāvoklī», pieskrēja pie asistentes. Sparīgi sakratīdams viņu, tas nikni sauca:

— Velns parāvis, vai jūs beidzot celsieties augšā vai ne? Vai tad esat kurla? Jums piešķirta «Ozirisa acs»!

Albions, no paša pieredzes zinādams, cik nepatīkamas ir tehniskas kļūmes, izpalīdzīgi mēģināja glābt stāvokli.

Augsti pacēlis drānā ievīstīto godalgu, viņš norāva tumšo drapējumu. Skatītāji ieraudzīja melnu kristālu, kas pēc formas un lieluma atgādināja galvaskausu. Tā dzi­ļumā baismi gailēja spoža dzeltena acs.

Lielais mags pieskrēja pie Albiona. Es, tāpat kā pārējie, nodomāju, ka viņš nācis saņemt godalgu. Taču viņš, pat neuzmetis tai acu, kaut ko iečukstēja Albionam ausī. Ko­miķa parasti omulīgajai sejai spēji pārlaidās bālums. Iz­laidis no rokām «Ozirisa aci», kas aizripoja pa skatuvi, tas sauca šausmu pārvērstā balsī:

— Dakteri! Ātrāk dakteri! Vai skatītāju vidū nav kāds ārsts!

Tāds atradās. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš saucās Āb­rams Lefkovs un strādāja par jaunāko ordinatoru Evaņģē­liskā samariešu hospitālī.

Tūļīgi uzkāpis augšā, viņš neziņā paskatījās apkārt.

— Kas ar viņu ir? Vai paģībusi?

Atbildi viņš nesaņēma.

Dakteris kā vilcinādamies piegāja pie maga asistentes. Piesardzīgi pataustīja pulsu, it kā mazliet iedrošināts pa­cēla un atkal nolaida viņas ļengano roku. Uzgūlies ar visu krūti, lūkoja saklausīt sirdi.

Beidzot atkal iztaisnojās un ar tādu kā izmisīgu uzņē­mību pacēla viņai vienu plakstu. Tad pēkšņi atrāvās un, it kā pienaglots pie grīdas, ar nedabiski sastingušu seju ņēmās kaut kā dīvaini berzēt pirkstus.

— Skat! Mazgā rokas! — kāds smejoties minēja.

— Kā tad! Arī viņš jau nohipnotizēts! — piebalsoja cita balss.

Uzšalca smiekli, bet tūdaļ atkal apkltisa. Apklusa bez kāda ārēja iemesla. Šajā brīdī neviens vēl nenojauta, ka pie daktera savādās rīcības vainīga nevis hipnoze, bet nervu šoks.

— Kas ar viņu ir? — lielais mags klusi vaicāja, it kā atkārtodams viņam pirmīt uzdoto jautājumu.

Dakteris strauji apsviedās. Nopētīja vispirms jautātāju, pēc tam neizpratnē aplūkoja savus pirkstus, kas nerima savādi kustēties. Ar vainīgu smaidu paslēpis tos kabatās, viņš gandrīz vai atvieglots pateica:

— Ar viņu? … Nekas! Viņa ir beigta! Bet no skatuves dēļiem, gulēdama tieši blakus līķim,