ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Kāpēc gan ne? Parasti taču raksta, ka mēs dzīvojam neierobežotu iespēju zemē… Starp citu, tikpat ticama mana kolēģa Mūna hipotēze, ka dzelzceļu avārijās vaino­jami konkurenti, proti, aviolīniju īpašnieki.

Gaidīju, ka, dzirdot šīs patvaļīgās atkāpes, Elvīra aiz- svilsies, taču viņa nez kādēļ klusēja, vērodama te savu ro­kas pulksteni, te mūsu televizoru.

Pēkšņi, aizmirsusi brīdināt mani, viņa to ieslēdza. No ekrāna atskanēja satraukta sievietes balss:

— … ilgstošas iedarbības mīnas! Apgādātas ar īpašu ierīci, tās palaidīs garām parastus vilcienus, bet reaģēs uz Haida gaisa kompresoru… Tūlīt pēc avārijas «Zelta eks­presim» uzbruks …

— «Kas uzbruks?» — vaičāja pārbiedēta vīrieša balss.

— «Esmu jau tā pateikusi pārāk daudz!» — sievietes balss aprāvās.

Kādu mirkli jutos gluži apstulbis. Vai tik šis zvans, kas brīdināja Fostorijas stacijas dežurantu, nav kāds no pro­fesora Latona parastajiem trikiem, lai reklamētu kādas fir­mas telefona aparātu?

Taču šīs aizdomas tūdaļ izgaisināja inspektors Kouls.

Ar savu kvadrātveida galvu aizņēmis visu ekrānu, viņš paskaidroja:

— Jūs nupat dzirdējāt kādu mīklainu sievieti, kura šo­dien pulksten vienpadsmitos no rīta piezvanīja stacijas „ dispečeram.

Blakus inspektoram iznira «Universālās panorāmas» diktors.

— Bet tagad atļaujiet man iepazīstināt jūs ar Karlela kungu, kurš mums pastāstīs, kādā veidā šī saruna tikusi fiksēta.

— Es esmu viens no divsimt Pinkertona detektīvaģen- tūras darbiniekiem, kurus Ziemeļu Transkontinentālais dzelzceļš pirms kāda laika pieaicinājis savas līnijas ap­sardzei. Mums radās aizdomas, ka gangsteriem palīdz kāds dzelzceļu sabiedrības kalpotājs. Lai pārbaudītu šo varbūtību, uzstādījām visās dienesta telpās noklausīšanās aparatūru. Šodien, pētīdams lentā ierakstītās sarunas, uz­dūros šim telefona zvanam.

Diktors atkal deva vārdu inspektoram Koulam.

— Ja kāds pazinis šo balsi, lūdzu nekavējoties griezties policijā. Firma «Haids-Tranzīts-Garants» izmaksās šim cilvēkam desmit tūkstošus. Palīdzēdami identificēt sievieti, kas runāja pa tālruni, jūs līdz ar to palīdzēsiet mums tikt uz pēdām noziedzniekiem! '

Starp diktoru un inspektoru Koulu iespraucās seržants Higinss. Izlasījis viņa atnesto zīmīti, inspektors pazi- - ņoja:

— Centrāla dzelzceļa prezidents Van Lembrahta kungs no savas puses piesolījis kā atlīdzību tādu pašu summu.

— Tātad divdesmit tūkstoši tam, kas pazīs noslēpu­maino balsi! — rezumēja diktors. — Sekojiet mūsu trans­lācijai no magu un hiromantu trīspadsmitā kongresa! «Universālā panorāma» palūgs klātesošos gaišreģus, tai skaitā slaveno Minervu Zingeri, atrast šo mīklaino sie­vieti ar parapsihiskiem līdzekļiem.

Intervija beidzās ar duci Elvīras uzdotu jautājumu, uz kuriem devu diezgan nesakarīgas atbildes.

Telefona sarunas fiksējums magnetofona lentā bija tie­šām tāds pārsteigums, ka puslīdz atģidos tikai pēc tam, kad piebraucām pie koncerthalles.

šim gadījumam par godu Minerva pirmo reizi bija izve­dusi no.garāžas savu jauno melno «Fords-Sāgu-83», kas man nez kādēļ atgādināja bēru katafalku. Pateicoties pro­fesora Latona reklāmas filmiņai, šīs mašīnas bija k]uvušas par «lielo modi», kurai pretī turēties nespēja arī mana sieva.

Pie koncerthalles drūzmējās ļaudis. Stāvvietas automo­biļiem bija pārpildītās, jo vairāk tāpēc, ka pāri ielai vies­nīcā «Pilsētas halle» protesta mītiņam pulcējās katoļu ga­rīdznieki, Romas pāvesta pēdējās enciklikas (par pretap­augļošanās līdzekļu pieļaujamību) pretinieki.

Zāle, kurā varēja ietilpt ap divdesmit tūkstošu apmeklē­tāju, bija bāztin piebāzta. Mums tikai ar grūtībām izdevās atrast brīvas vietas.

Neveltījis uzmanību skatuvei, uz kfiras sačukstējās žūri­jas komisijas locekļi (kongress bija sava veida maģisko spēku skate ar apbalvošanu), es izklaidīgi vēroju skatī­tājus.

Bija interesanti palūkoties uz visvisādu burvestību un viņpasaules parādību tīkotājiem. Vērodams zāli, biju iz­laidis no acīm Elvīru un- pamanīju tad, kad viņa, sprauk­damās pa šauro eju, lūkoja tikt tuvāk skatuvei. Tajā brīdī negaidot atskanēja Minervas balss:

— Tūlīt savas apbrīnojamās spējas demonstrēs lielais mags Den-Grab-Hisibs, baltās un melnās maģijas baka­laurs …

— Vai tu esi prātu zaudējusi? — ar vaļēju muti pagrie­zos pret viņu.

— To jau nesaku es, bet Albions, komiķis vēderrunā­tājs! — viņa norādīja uz skatuvi.

Tikai tagad pazinu televīzijas skatītāju elku, kurš gaiš­reģu kongresā pildīja žūrijas priekšsēdētāja goda pienā­kumu.

Kā jau tas pieņemts, piesakot jaunu konkursa dalīb­nieku, viņš bija piecēlies. Taču lūpas palika nekustīgas. Toties nez no kurienes joprojām skanēja Minervas balss:

— … Indijas jogu 'akadēmijas diplomands, Lielbritā­nijas karaliskās parapsihisko zinātņu biedrības goda biedrs. Kā arī visai cienījamās angļu pilsspoku apvienības loceklis …

Pēkšņi pie žūrijas galda izauga kalsnējs vīrietis ar zodiaka zīmēm izšūtā frakā un tradicionālo turbānu galvā.

— Albiona kungs, jūsu joks par pilsspokiem ir aizvai­nojošs.

— Piedodiet, piedodiet man, maestro, — tas miermīlīgi atteica jau pats savā balsī. — Ko lai dara, paradums smīdināt publiku kļuvis par manu otro dabu, — un, palocī­jies auditorijai, Albions paziņoja:

— Pie viena atvainojos angļu pilsspokiem, ar kuriem lielajam magam Den-Grab-Hisibam nav neka kopēja… Bez tam …

Nepabeidzis teikumu, viņš krampjaini ieķērās savā kaklasaitē, ko neredzams spēks norāva viņam no kakla.

Kaklasaite locīdamās aizlidoja pa gaisu. Tai uz pēdām sekoja komiķa žakete — skatītāju miljoniem pazīstamā platā, rūtotā žakete, no kuras apjomīgajām kabatām mē­dza pastāvīgi atskanēt ņaudēšana vai riešana.

— Kā jūs uzdrošināties? Nekavējoties atdodiet manu … manu … — Albions satrūcies stostījās.

Den-Grab-Hisibs izdarīja efektīgu rokas kustību gaisā, kur vairs nekas nelidoja. Komiķa garderobes piederumi bija pazuduši hez vēsts.

Vēl viens noapaļots maga žests, un no tukšuma iznira sievietes roka, kura pasniedza pagalam apjukušajam Al- bionam žaketi un kaklasaiti.

Zālē nodārdēja jūsmīgi aplausi.

Roka auga garumā, tad parādījās plecs, seja, un pēdīgi publika ieraudzīja magam līdzās trauslu, melnīgsnēju sie­vieti viegli caurspīdīgā mauru stila tērpā. Den-Grab-Hisibs iepazīstināja viņu kā savu asistenti — senjoritu Aurēliju.

— Tas ir diezgan vienkāršs triks, — Minerva man liet­pratīgi paskaidroja. — Hisibs lieto tā saucamos maģiskos spoguļus. Starp citu, viņš ir mūsu asociācijas viceprezi­dents, pagājušā kongresa Lielā Nostradamusa ieguvējs.

— Kas tas par Nostradamusu? — es jautāju.

— Vai tiešām tu nezini? — Minervas balss pauda pār­metumu. — Nostradamuss ir pats lielākais astrologs, kādu pazīst vēsture. Viņa vārdā nosaukta mūsu kongresa gal­venā balva.

Palūkojos atkal uz skatuvi. Lielais mags nupat nokāpa zālē un apsēdās pirmajā rindā, ļaudams savai asistentei pilnīgu rīcības brīvību. •

Senjorita Aurēlija stāvēja pie žūrijas galda, kuras lo­cekļi aizsēja viņai acis. Sevišķi centās Albions. Kā jau katrs liels komiķis, viņš dievināja savus jokus un necieta svešus. Tagad, mēģinādams atspēlēties, viņš sasēja lakatu tik ciešā mezglā, ka Aurēlija gandrīz vai ievaidējās aiz sāpēm.