ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Par to pašu psiholoģiju, konkrēti par Elisona rak­sturu. Viņš ir zaķapastala.

— Un tad?

— Ka tik viņš nesabīstas tā, ka vispār atceļ šo reisu. Tad sabruks visi mūsu nodomi.

— Izslēgts. Viņš pārāk daudz ieguldījis šajā pasākumā.

— Bet neaizmirsti, ka vidējais atzarojums, pa kuru mums janovada «Zelta ekspresis», pieder Centrālajai līni­jai. Tās īpašnieks Van Lembrahts taču uzskata Elisona pieprasīto summu pārāk augstu.

—• Pēc sprādziena Elisons ātri piekāpsies. Tieši to es gribu panākt. Neuztraucies, «Zelta ekspresis» brauks! Pie tam tieši caur Delfosu, pa vidējo nozarojumu!… Neat­ceros tādu operāciju, ko es nebūtu sekmīgi novedis līdz galam.

Viņu saruna ilga kadu pusstundu. Pēdīgi sieviete vai­cāja:

— Brauksi man līdzi?"

— Šoreiz ne. Man vēl šis tas padarāms.

Ar televīzijas ierīces palīdzību pārliecinājies, ka viņas mašīna izbraukusi uz lauku xe\a, šefs izslēdza infrasar­kano bāku.

Pēc tam izņēma no slēptuves rakstāmmašīnu un, maz­liet padomājis, turpināja aizsākto darbu.

Sprādziens Merionā, kur daži cilvēki tika smagi ievai­noti, satricināja ne tikai sabiedrisko domu, bet ari biržas kursu.

Tā, piemēram, Dienvidu Nacionālā dzelzceļa akcijas, kuras piedzīvoja kāpienu pēc tam, kad šī sabiedrība no­slēdza līgumu ar «Haidu-Tranzītu-Garantu», pēdējās stun­dās bīstami nokritās.

Policija sākumā bija izvirzījusi hipotēzi, ka jaunā diver­sija ir līdzšinējo turpinājums un ar «Zelta ekspresi» tai nav tieša sakara.

Noslēpumainais telefona zvans, kas pulksten vienpa­dsmitos atskanēja Fostorijas stacijā, lika to stipri apšau­bīt.

Tūdaļ pēc šī zvana Ziemeļu Transkontinentālās sabied­rības akcijas nokritās gandrīz par desmit punktiem.

Vienlaikus radās negaidīti liels pieprasījums pēc Cen­trālā dzelzceļa akcijām, kuru kurss līdz šim turējās zemāk par nominālvērtību.

Tam par iemeslu izrādījās baumas, ka Centrālā dzelz­ceļa prezidents Van Lembrahta kungs savā piepilsētas villā pieņēmis Elisona kungu, kurš pārstāv «Haida-Tran- zita-Garanta» intereses.

Pēdējā brīdi, kad šī informācija jau bija salikta, uzzi­nājām, ka baumas apstiprinājušās.

Pēc četru stundu ilgajām sarunām abas puses parakstī­jušas vienošanos.

Elisona kungs mūsu līdzstrādniekam paziņojis, ka dra­matiskie notikumi nav ietekmējuši «Zelta ekspreša» pirmo reisu, atskaitot daļējo grozījumu maršrutā. Tāpēc vilciens, nobraucis sākotnējo posmu pa visīsāko vidējo nozarojumu ar pieturu Delfosā, sasniegs galapunktu stundu ātrāk, nekā agrāk plānots.

Elisona kungs apliecināja, ka tādējādi maršruta izmaiņa nāks tikai par labu gan pasažieriem, gan brauciena orga­nizētājiem.

«Komerciālās ziņas», N° 326

Mūsu saistības ar «Universālo panorāmu» Elvīra, pro­tams, mēģināja izmantot ne tik daudz lietas labā, kā savās specifiskajās interesēs.

Tā kā Mūns līdz šim ietiepīgi atteicās tēlot, kā viņš iz­teicās, reklāmas staba lomu, šī nasta uzgūlās maniem pleciem.

Šoreiz par intervijas vietu tika izraudzīts mans dzīvok­lis, tēma — dzelzceļa mafijas sakari ar Džeku. Sī pasā­kuma īstenais nolūks bija papildināt profesora Latona veiksmīgi aizsākto reklāmas filmiņu. Diendienā pa televi­zoru atkārtoti demonstrēta, tā ar nelielām variācijām tur­pināja apdziedāt tos pašus trīs objektus — Elisona seifu, Hausmaņa romānu un tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo».

Ienākusi dzīvoklī, Elvīra tūdaļ izvilka no koķetas somi­ņas intervijas scenāriju, lai pārlasītu sacerētās replikas.

Pamanījusi pie sienas plakātu, ko biju domājis kā viņai personiski adresētu draudzīgu humoru, viņa sašutusi pie­lēca kājās, lai to noplēstu.

Tā bija pašdarināta afiša-programma:

PROFESORA LATONA AUTORKONCERTS

1. «Meksikāņu serenāde» — izpilda Džeks Kreilis.

2. «Garants-Lukss-83» — izpilda Džeks Kreilis.

3. «Kosmo-Kolo» — izpilda Džeks Kreilis.

Koncertmeistare — Elvīra Zamora, konferansjē — Kristofors Deilijs.

Parasti Elvīra cienīja jokus, pie tam visai slidenus. Šo­reiz acīmredzot biju nogrēkojies pret vienīgo, ko viņa ņēma nopietni — televīzijas kultu. Patiešām, kāds tracis izceltos, ja viņa laikā nebūtu pamanījusi šos zaimus, bet es nez kādēļ tos aizmirsu noņemt no sienas pirms pār­raides.

Elvīra jau pavēra muti, lai pār mani nobērtu lāstu krusu, taču mani izglāba pulkstenis. Bija laiks sākt. Vēl­reiz ieskatījusies scenārijā, Elvīra pamāja operatoram.

— Aiziet!

Iedegās prožektori, tikko dzirdami iedūcās kameras.

Tēlodama cilvēku, kurš nule atnācis, Elvīra sasveicinā­jās ar mani, pēc tam, kā jau pieklājas ciemiņam, uzlielīja mana dzīvokļa iekārtu. Tad, pieturēdamās pie tā paša nepiespiestas tērzēšanas toņa, viņa apvaicājās:

— Jūs droši vien pavadīsiet savu sievu uz gaišreģu kongresu?

Patiešām, piekāpjoties Minervas neatlaidīgajiem, visai niknajiem lūgumiem, apsolīju iet līdzi. Vai tūkstoš reižu pēdējo dienu laikā viņa man bāza acīs, ka esot ne tikai Nacionālās magu, astrologu un hiromantu asociācijas goda biedre, bet arī Nākamības pareģošanas sekcijas priekšsēde. Mēģināju iebilst, ka es neprotu zīlēt pat kafijas biezumos, bet tas neko nelīdzēja. Kongress, pēc viņas do­mām, bija laimīga iespēja parādīties publikai.

Tā bija pirmā šīs biedrības sanāksme, kad līdz šim rū­pīgi aizslēgtās durvis atvērās presei un televīzijai. Strauji pieaugošā konkurence (astrologu skaits vien sniedzas tur­pat piecpadsmit tūkstošos) spieda mūslaiku gaišreģus uz­ņemt sakarus ar reklāmas brīnumdariem.

Tādējādi «Universālā panorāma» bija ieguvusi monopol­tiesības izklaidēt skatītājus ar dažādu burvestību rādī­šanu. Lielajā pilsētas koncerthallē uzstādītās kameras pār­vērta gadskārtējo slēgto saiešanu publiskā izrādē.

A^inerva uzskatīja, ka ar savu klātbūtni es krietni uz­spodrinātu viņas nimbu. Patiesi, pateicoties Džekam Krei­lim, uz īsu laiku biju kļuvis gandrīz tikpat populārs, cik divas citas televīzijas zvaigznes — komiķis vēderrunātājs Albions un kamielis Torčijs, kurš propagandēja tabletes novājēšanai («Jūs redzat Torčiju pēc divu nedēļu ga­vēņa»).

Tāpēc uz Elvīras jautājumu sniedzu scenārijā paredzēto atbildi:

— Bez šaubām, aiziešu. Mana sieva Minerva Zinģere ir viena no šīs gaišreģu asociācijas aktīvākajām loceklēm.

Šī replika bija zīme Minervai. Purinādama lietus mēteli, viņa, it kā nupat no ielas nākdama (īstenībā paturējusi mēteli zem dušas), teica:

— Labdien! Ārā līst aumaļām… Jūs, kā liekas, piemi­nējāt manu vārdu?

Šis bija tikai ievads, domāts dabiskas atmosfēras radī­šanai. Nu Minerva varēja norunāt scenārijā paredzēto tekstu, kas dotu sarunai vajadzīgo ievirzi:

— Krist, visi ļaudis" runā par sprādzienu Merionā. Vai tu tiešām domā, ka to organizējis Džeks Kreilis?

Atkāpjoties no scenārija, sev pašam par pārsteigumu, pateicu kaut ko gaužām ķecerīgu:

— Tad jau drīzāk Van Lembrahts. Pagaidām viņš vie­nīgais guvis no diversijas taustāmus labumus.

— Vai tu domā, ka solīds veikalnieks ķersies pie tādām metodēm? — Minerva no visas tiesas sašuta, pilnīgi aiz­mirsusi pati savas metodes. Viduslaikos viņu būtu sade­dzinājuši uz sārta kā burvi, pagājušajā gadsimtā ieslodzī- juši par sīku krāpšanu, tagadējā gadsimta viņa bija notie­sāta saukties par visaugstāk apmaksāto gaišreģi.