ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Bet tam visam pēkšņi uzradies šķērslis. Šī nolādētā slepkavība pilnīgi izkropļo morālo aspektu. Skatītājs var klusībā just līdzi laupītājam, ja tas ir veikls un pārdrošs. Taču slepkava, pat ja tam izdevies divdesmittūkstoš cil­vēku klātbūtnē izrēķināties ar savu upuri, tomēr paliek s'epkava. Viņa veiksme var izraisīt apbrīnu, bet ne sim­pātijas. Patērētāju psiholoģija prasa, lai jebkurš objekts, ar kura palīdzību tiek reklamēta prece, baudītu simpātijas. Kā lai izkļūst no šī sarežģītā stāvokļa?

Atstājis lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku, profesors lūdza sekretāru savienot viņu ar Mūnu. Mūns nebija ne­kāds svarīgais klients, tāpēc tiešā vada privilēģija uz to neattiecās.

— Gribētu parunāt ar jums bez aplinkiem, — profesors drūmi iesāka.

— Es jau saožu, ko nozīmē šis ievads, — Mūns pie­spiesti iesmējās. — Mēs ar Deiliju arī domājām, ka tā būs labāk. Jūsu honorārs mums, protams, tīri labi noder, bet nav diez cik glaimojoši tēlot ākstu… Un tomēr izbeigt šo spēlīti tā kā žēl, — Mūns domīgi piebilda. — Tīri sportis­kas intereses dēļ man gribētos beidzot noķert jūsu Džeku Kreili un līdz ar to izprast mīklu, kuras dēļ veltīgi lauzu galvu.

— Par ko jūs runājat? — profesors nepacietīgi pār­trauca.

— Par kontrakta anulēšanu. Tā kā es atļāvos nepiedie­nīgu joku ar «Kosmo-Kolo» …

— Kas par muļķībām! Tieši otrādi, firmas īpašnieks ir ļoti apmierināts. Viņš taisni vai jūsmoja. Solījās aizsūtīt jums vēl dažas kastes.

— Lai tik sūta! Tikai brīdiniet viņu, ka man sabojāju­sies izlietne.

Nenoklausījies līdz galam, profesors Latons nometa klausuli. Elvīra Zamora, kura ieradās pēc dažām minūtēm, tūdaļ pamanīja profesora ērcīgo noskaņu.

— Nezinu, ko iesākt ar Džeku Kreili, — viņš pārmetoši paziņoja, it kā viņa būtu vainīga.

— Pakariet viņu! — Elvīra atcirta.

Arī viņas oma nebija daudz labāka. Mūna muļķīgais izlēciens varēja viņai uz visiem laikiem sabojāt karjeru. Baidīdamās saņemt no profesora pilnīgi pelnītu rājienu, viņa šoreiz ķērās pie.taktikas, ko izmanto daudzas sievie­tes — atvairīt uzbrukumu ar tādiem pašiem ieročiem.

— Atmetiet savus jokus, — īgni norūca profesors. — FJumora šodien jau tā par daudz. Mani uztrauc Džeks Kreilis. Pats velns viņu iepinis šai slepkavības lietā! El­vīra, nu pakustiniet savas smadzenes! Vai tiešām mēs neatradīsim psiholoģiski pareizu izeju?

Elvīra pašūpoja galvu.

— Nezinu, — viņa nomurmināja. — Tiešām nezinu. Vienīgi iespējamais dabiskais noslēgums jūs diez vai ap­mierinās. -

— Kāds noslēgums?

— Bēdīgs, bet toties reāls. Ar mūsu palīdzību policija notver Džeku. Arests, roku dzelži, cietums — šoreiz tāds, no kura nav iespējams izbēgt. Izmeklēšanā visas mīklas tiek atrisinātas. Tas paņems pietiekami daudz laika, lai skatītāju interese par Džeku neatslābtu. Un pilnīgi pietie­kami, lai, izmantojot viņa popularitāti, mēs to pievērstu, vienalga, kam — sākot ar cigaretēm, kuras tas smēķēs, atrazdamies cietumā, un beidzot ar pildspalvu, ar kuru parakstīs savu atzīšanos. Vajag tikafnodrošināt atbilstošu klientūru.

Elvīra, pamanījusi, ka profesors viņā nemāz neklausās, aprāvās pusvārdā. Arī viņš klusēja. Ieslīdzis ar visu ķer­meni dziļajā krēslā, tas smagi šņāca, it kā cīnītos ar elpas trūkumu. Tad pēkšņi pielēca kājās.

— Atradu! Atradu! Izeja ir rokā!

— Tā būtu? … — ar cerībām atsaucās Elvīra.

— Pavisam vienkārša! Džeks nav vainojams slepkavībā.

— Bet, atskaitot viņu, neviens … — bikli iesāka Elvīra.

— Nav svarīgi! Galvenais, ka Džekam personiski jāap­liecina sava nevainība. Visiem dzirdot, «Universālajā panorāmā».

— Jūs domājat, viņam jāierodas studijā un jāpaziņo ka­meras priekšā? — Elvīras apjukums izpaudās negaidītos smieklos.

— Nē, to viņš, protams, nevar darīt. Bet-ir cits ceļš. Jūs nekavējoties pārceļaties no sava dzīvokļa manējā, tajā, ko dēvēju par konspiratīvo. Adresi nezina ne Mūns ar Deiliju, nedz inspektors Kouls ar seržantu Higinsu. Neviens nevarēs jūs izsekot.

— Saprotu! — Elvīra aiz prieka pat palēcās. — Mūsu diktors ik stundu paziņo, ka Džeku lūdz piezvanīt uz tādu un tādu numuru. Proti, «Universālā panorāma» vēlas uzzināt patiesību un garantē viņam absolūtu drošību, ja viņš apņemas sniegt mūsu līdzstrādniekam interviju, ku­ras laikā tiks ievērota pilnīga slepenība.

— Pareizi! Tieši to es domāju.

— Bet ja policija protestēs?

— Ignorēsim to. Pie mums tas, paldies dievam, nav pir­mais gadījums,..kad žurnālisti satiekas slepus ar policijas meklētu noziedznieku. Pirmajā vietā ir nevis likums, bet patiesība! Sabiedrībai ir tiesības saņemt jebkuru informā­ciju no pirmavota.

Profesors manāmi atdzīvojās, viņš pat sāka mundri svil­pot kādu reklāmas meldiņu. Galva, it kā atbrīvojusies no spīlēm, no jauna darbojās pilnā jaudā. Un kā allaž, pār- sviežoties no depresijas uz sakāpinātu možumu, viņš izpe­rināja kādu interesantu ieceri.

Tā attiecās uz platmaļu fabrikanta Karerasa jauno pro­dukciju.

— Zināt, tas ir tas pats Karerass, kuram es kādreiz iz­gudroju devīzi — «Kas valkā Karerasa cepuri, tas dzīvo, cepuri kuldams!» — profesors atgādināja Elvīrai. — Viņš nupat sāk ražot senēģiptiešu galvassegas sevišķi moder­niem jauniešiem … Pirmīt viņam atteicu. Mēs jau tā esam apkrauti ar pasūtījumiem, turklāt nekas asprātīgs smadze­nēs nerosījās. Bet nupat pār mani nākusi apgaismība. —• Un profesors, ieslēdzis diktofonu, ņēmās aizgūtnēm klāstīt savu ideju.

Nākamo stundu viņš veltīja dažādiem organizatoriskiem jautājumiem.

— Šodienai pietiks, — viņš ar atvieglotu nopūtu izslē­dza interkomu. Pagriezies pret Elvīru, profesors ar patiku nopētīja viņas stāvu.

— Jūs droši vien nojaušat, kādēļ lūdzu jūs pakavēties?

Elvīra pamāja.

— Tagad, kad ar Džeku viss jau izlemts, īstais laiks atgriezties pie mūsu lielā projekta, — profesors pusbalsī sacīja. — Ierosinu piešķirt operācijai šifrētu nosaukumu «Trauksme». — Tad, uz pirkstgaliem piegājis pie durvīm, pēc iespējas klusāk tās aizslēdza un tikai pēc tam apvai­cājās:

— Vai trokšņu efekts gatavs?

— Gatavs! — Elvīra pamirkšķināja profesoram un, ne­spēdama savaldīties, uzspieda sajūsminātu skūpstu zil­ganiem rugājiem apaugušajam vaigam.

— Jūs esat ģēnijs! — viņa čukstēja.

— To es pats zinu! — profesors pasmaidīja. — Bet tagad netērēsim laiku savstarpējiem komplimentiem. La­bāk pastrādāsim pie «Trauksmes» scenārija.

Sēdēdams mūsu aģentūras kantorī, lasīju kādu grāmatu, bet pats vairāk domāju par Džeku Kreili.

Grāmatas autors bija pazīstams iluzionists, kurš vecum­dienās nolēmis atklāt lasītājiem dažus aroda noslēpumus. Interese par cirka triku tehniku mums ar Mūnu bija radu­sies pēc sarunas ar kriminālistikas laboratorijas līdzstrād­nieku, speciālisti! sarežģītā optikā.

Viņš pieļāva varbūtību, ka burvju spoguļi, kurus Den- Grab-Hisibs lietoja eksperimenta laikā, izkropļojuši reālo ainu. Ja Džeka aizstāvji pieminēs šo argumentu, prokuro­ram būs jānopūlas, pierādot, ka nogalināšanas brīdī Džeks atradies tieši līdzās Aurēlijai, nevis zināmā atstatumā.

Kad ienāca Mūns, biju ticis tikai līdz pusei.

— Nu, vai atradāt kādu apstiprinājumu? — viņš pa­māja uz grāmatas pusi.