ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Nezinu, ko apgalvo kriminālisti, es par to nospļau­jos. Tādā vietā, kur visādi triku taisītāji pūš publikai miglu acīs, viss ir iespējams. Nemaz nebrīnītos, ja tas garais Deilijs būtu viņu noindējis, viņš taču tāpat stāvēja blakām.

— Bet, ja jūs nenogalinājāt, kāpēc tad vajadzēja bēgt?

— Neizliecieties lielāka muļķe, nekā esat. Jūs uzrīdījāt man virsū policiju, jūs no manis, pašaizliedzīga literatū­ras darboņa, iztaisījāt mistisku ļaundari! Vai esat aizmir­susi, ka jūsu dēļ man vajadzēja bēgt no cietuma? Starp citu, tā bija pirmā reize mūžā, kad ļāvos sevi pierunāt kāpt helikopterā. Neciešu vibrāciju un rūkoņu, ko rada šis idiotiskais propellers.

— Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tad jūsu pazušanai no koncerthalles nav nekāda sakara ar senjoritu Aurēliju, par kuras nāvi jums tobrīd nebija ne jausmas?

— Tieši to pūlos jums ieskaidrot. Kas tad man, varas iestāžu vajātam nevainīgam cilvēkam, vēl cits atlika, kad tā saucamais maģiskais spēks norāva man lieko bārdu?

— Brīvprātīgi atdoties policijas rokās, — Elvīra saka.

Džekam pasprūk gārdzoši smiekli.

— Lai pēc tam ar advokātiem mēģinātu pierādīt savu nevainību? Vai kāds no žūrijas locekļiem būtu man ticējis pēc visa šī trača?

— Jums taisnība. Es personiski un līdz ar to «Univer­sālā panorāma», kuru pārstāvu, ticam, ka jūs esat nelai­mīgas sakritības upuris. Vēl vairāk — profesors LatOns lūdza jums apliecināt, ka gadījumā, ja tiksiet atkal apcie­tināts, mēs uz sava rēķina nolīgsim vislabākos advokātus, lai tie varētu aizstāvēt jūs pret nepatieso apvainojumu slepkavībā.

— Tā man vēl trūka! — Džeks triec dūri pret grāmatu. — Varu iedomāties, kā izskatīsies jūsu organizētā aizstā­vība … Kaut kāds apsūnojis paragrāfu dīdītājs, piedzer­dams pa malkam no «Kosmo-Kolo» blašķes, ņemsies vien­muļi uzskaitīt visus man piedēvētos noziegumus, bet pēc tam pateiks, ka tik plaša vēriena noziedznieks nav spējīgs izdaHt sīku slepkavību. Pasakiet savam profesorelim, ka iztikšu bez viņa atbalsta!… Nē, nevajag, gan jau pats viņam pateikšu.

— Vai tas nozīmē, ka jums ir nodoms satikties ar viņu?

— Iespējams.

— Kur un kad?

— Nav jūsu darīšana!

— Tad atļaujiet man izteikt savu minējumu. Mūsu pir­mās intervijas laikā jūs izteicāties, ka gatavojaties braukt ar «Zelta ekspresi». Kā jums zināms, profesors Latons būs viens no pasažieriem.

— Nu, ja jau jūs mani pieķērāt, nenoliegšu. Es ceru ar viņu tikties «Zelta ekspresī».

— Tādā gadījumā novēlu jums patīkamu ceļojumu! Tur jūs atradīsiet pašu spožāko sabiedrību.

— Spožāko? — Džeks nicīgi saviebjas. — Stulbu nau­das maisu bars!

— Piedodiet… Tur taču būs tāds spīdeklis kā senators Validons?

— Aitasgalva! — īsi noskalda Džeks.

— Bet asprātīgā Deizija Mārča?

— Mazā kobra, kas nezina, kur likt savu indi.

— Un ko jūs sakāt par slaveno spāņu dziedātāju Ro­bertu Mauritāno?

— Kā nopietns rakstnieks vairāk cienu Brāmsu vai Bahu, bet tieši Roberto Mauritāno māksla man arī tuva. Viņam ir teicama itāļu belkanto skola un tā tālāk… Zi­nāt, laba mūzika-, pat ja to izpilda saldenā estrādes stilā, nekad neatstāj cilvēku vienaldzīgu …

— Un kādas ir jūsu domas par abiem pasta vagoniem, kur «Garanta» seifos glabāsies vairāk nekā divi miljoni?

— Par to pajautājiet īstajam Džekam Kreilim. Bet kā rakstnieks, kuram zināma pieredze kriminālajā žanrā, ap­galvoju, ka pat tāda ar visādiem aizsarglīdzekļiem apgā­dātā vilciena aplaupīšana ir teorētiski atrisināms jautā­jums.

— Liels paldies visu «Universālās panorāmas» skatītāju vārdā. Un nu pats pēdējais jautājums. Kā jūs izturaties pret sievietēm?

Džeks pasmaida — pirmo reizi visas intervijas laikā.

— Kā nu pret kurām. Pret savu romānu varonēm iztu­ros, protams, ļoti labvēlīgi. Pārējās ciest nevaru. Esmu askēts. Kalpošana literatūrai un sekss nav savienojami. Starp citu, laiks jau notecējis! — Džeks ar izteiksmīgu žestu piegrūž Elvīrai pie deguna rokas pulksteni «Mon- blāns».

Ir tieši bez divdesmit minūtēm pusnakts.

Tajā brīdī nodziest burts «G» reklāmas uzraksta frag­mentā «Garants-Lu…».

Džeks Kreilis pieceļas, izslējās visā augumā.

— Svinīgi paziņoju! Es, Merlins Hausmanis, kuru gan policija, gan visi citi idioti uzskata par Džeku Kreili, Den-Grab-Hisiba asistentes nāvē neesmu vainīgs!

Ekrāns satumst. Pēc maza brīža no jauna parādās Elvīra.

— Mēs atkal turpinām tiešo pārraidi! — ar valdzinošu smaidu viņa paziņo. — Nupat redzētie kadri pieder pie vissensacionālākajiem, kādi gadījušies manās televīzijas reportieres gaitās… Nule man zvanīja inspektors Kouls. Policija aicina mani sadarboties, tā lūdz, lai palīdzu sa­meklēt vietu, kur Džeks Kreilis slēpjas no varas iestādēm. Diemžēl biju spiesta atteikties. — Elvīra izteiksmīgi pa­raustīja plecus. — Ko var liecināt cilvēks, kurš divas stun­das ceļojis mašīnā ar galvā uzbāztu maisu? Bez tam esmu apsolījusi Džekam neizpaust noslēpumu. Savas saistības mēs allaž izpildām, kā tas zināms mūsu skatītājiem un klientiem!

IZZIŅA

Aģentūra «XX gadsimta gaismas reklāma» uz jūsu pie­prasījumu paziņo, ka saskaņā ar ilgstošu kontraktu ar firmu «Garants» argona uzrakstus ar tekstu «Garants- Lukss-83» esam uzstādījuši mūsu apgabala sekojošos 232 punktos:

1. Andakrika, Setonāda ielā 568 a

(tālāk seko pilsētu un adrešu saraksts alfabētiskā kār­tībā).

Augšminēto gaismas uzrakstu, tāpat ari visu citu mūsu aģentūras uzstādīto uzrakstu remontu veic firma «Elektro».

IZZIŅA

Firmas «Elektro» galvenā valde apliecina, ka šā gada 12. decembri pulksten 23 un 40 minūtēs vecākais mehāni­ķis Horācijs Blavati samainījis izdegušās argona caurules burtam «G» reklāmas uzrakstā «Garants-Lukss-83», kas uzstādīts uz viesnīcas «Kontinentāls» jumta, ar šādu adresi: Ptimarselā, Neatkarības laukumā 3. Divsimt jūdžu rādiusā, par kura centru tiek pieņemts jūsu uzrādītais punkts, nevienam citam šīs firmas reklāmas uzrakstam remonts nebija vajadzīgs.

Ar cieņu

V. Mekifs,

Skaitļošanas centra vecākais statistiķis

Lai dzīvo! Beidzot uzzinājām, kur slēpjas Džeks.

Tas ir inspektora Koula nopelns. Kā visiem"zināms, no­slēpumainā istabā, kur Džeks Kreilis bija pieņēmis Elvīru, pa logu varēja redzēt pusi no reklāmas uzraksta «Garants- Lukss-83». Bez divdesmit minūtēm divpadsmit burts «G» nodzisa. Inspektoram Koulam tad nu radās kolosāla ideja — izmantot šo nodzisušo burtu kā orientieri, lai no­teiktu Džeka noslēpumainās atrašanās vietu. Pēc attiecīgo izziņu ievākšanas noskaidrojās, ka Džeks pieņēmis Elvīru Ptimarselas pilsētiņā. Tādējādi inspektors Kouls pierādīja, ka mūsu policija ar tās pārmērīgi uzpūstajiem štatiem (un sevišķi intelekta trūkumu) tomēr pārāka par mums, na­baga privātdetektīviem, kuri var paļauties vienīgi uz savu iemaņu.

Kopš šī atklājuma inspektors Kouls staigā apkārt lielīgs kā gailis.

Jau vairākas dienas dzīvojam viesnīcā «Kontinentāls», uz kuras jumta liktenīgajā brīdī nodzisa burts «G», tādē­jādi atklādams noziedznieka slēptuvi.

No istabas, kuru apdzīvo inspektors Kouls, var novilkt taisnu līniju līdz logam, pie kura intervijas laikā stāvēja Džeks. Lai to konstatētu, inspektors neskaitāmas reizes noskatījies videofilmu, kā arī izdarījis sarežģītus optiskus mērījumus.