ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Ejiet pie visiem velniem! — inspektors šaušalīgi uz­brēca.

IZZIŅA

Firmas «Elektro» ģenerāldirektoru padomes uzdevumā paziņoju: sakarā ar to, ka mūsu elektroniskajā skaitļojamā ierīcē «Universāls» netika laikā apmainītas dažas atmiņas

bloka priekšlaicīgi nodeldētās detaļas, jums agrāk piesūtī­tajā izziņā iezagusies neliela neprecizitāte.

Pēc attiecīgo detaļu apmaiņas noskaidrojās, ka vecākais mehāniķis Horācijs Blavati, kā jūs pareizi informējām, šā gada 12. decembri pulksten 23.40 minūtēs apmainījis izde­gušās argona .caurules burtam «G» reklāmas uzrakstā «Garatits-Lukss-83» Neatkarības laukumā 3 nevis Ptimar- selā, kā jums agrāk ziņojām, bet Kleinbonā, kuras atraša­nās vieta pārsniedz jūs interesējošo rādiusu par 1200 jūdzēm.

Ar sevišķu cieņu

V. Mekifs,

Skaitļošanas centra galvenais statistiķis

Peronu, no kura atgāja «Zelta ekspresis», ielenca poli­cija.

Pat daudz pieredzejušie «Universālas panoramas» ope­ratori kā apburti vēroja ložu drošās stiklaplasta kastes, kas pa slīdlentu pārceļoja no bankas bruņotās mašīnas bruņotajā pasta vagonā numurs viens. ^

Aiz caurspīdīgām sienām matēti dzeltens spīdēja zelts, zelts tādā daudzumā, ka neviļus apreiba galva. Vagonā, ko apstaroja gandrīz neciešami spilgta gaisma, kastes ar stieņiem cita pēc citas pazuda lielajos — līdz pašiem gries­tiem —, bruņotajos seifos «Garants-Supers-83».

Metāliskās kasetes ar banknotēm un vērtspapīriem jau bija iekrautas. Taču Apvienoto apmaiņas kasu ierēdņi, pārbaudījuši iekraušanu, nebūt netaisījās iet projām. Arī viņus vilktin pievilka zelta mirdzums. Beidzot zelts bija droši noglabāts seifos. Taču ierēdņi vēl nesteidzās — ne mazāk interesantas par zeltu rādījās slavenības, kuras, dzīvi tērgādamas, ieņēma savas vietas vilcienā.

Grūti būtu atrast kādu pasažieri, kas nefigurētu sabied­rības elites savdabīgajā katalogā — izziņu krājumā «Kurš ir kurš». Ikviens reprezentēja kādu reālu vai vismaz ima- gināru, tomēr tikpat ietekmīgu spēku.

Viens otrs personiski uzraudzīja savas vieglās automa­šīnas iekraušanu vagonā-garāžā, kur divos stāvos varēja ietilpināt četrdesmit mašīnu. Citi, jau paguvuši iekārtoties guļamkupējā (ar vannu un tualeti), apstaigāja vilcienu,

iepazīdamies ar restorānu, salonu smēķētājiem (ar nelielu grilbāru), peldbaseinu un citām labierīcībām.

Pasta vagonā numurs'divi ar tajā izvietotiem individuā­lajiem seifiem gluži kā priesteris svinīgi rosījās pats Eli­sons. Ikvienam pasažierim, kas vēlējās nodot glabāšanā savas vērtslietas, viņš ceremoniāli pasniedza miniatūru, no zelta darinātu seifa atslēdziņu.

Pats pēdējais pienāca senators Validons, kurš, vai nu aiz laipnības, vai citu apsvērumu dēļ, bija palaidis priekšā Van Lembrahtu ar kundzi un vēl kādu duci miljonāru.

Nogaidījis izdevīgu brīdi (operators nupat iemūžināja Kac-Astoras kundzes slaveno pērļu kaklarotu, kas tieši no tās uzblīdušā kakla pārceļoja elegantajā miniseifā «Ga- rants-Privāts-83»), viņš mudīgi izvilka no smagā senato- riskā portfeļa vairākas filmu kasetes. Pirms tās pazuda metāliskajā slēptuvē, Deilijs paguva izlasīt: «M. P. Pin- tiks. Populārzinātnisku filmu studija».

— Redzējāt? — viņš pamirkšķināja Mūnam. — Intere­santi, vai vienā no šīm lentām nav tās divas jaunkundzes, kas pārpratuma dēļ toreiz ieklīda pie manis?

— Pavaicājiet pašam senatoram! — Mūns skaļi norūca.

— Kas jūs interesē? — noglabādams zelta atslēdziņu modernas puķotas vestes kabatā, viņiem pievērsās Vali­dons.

— Deilijs brīnījās par jūsu filmotēku, — uzsvērti pie­klājīgi sacīja Mūns.

— Ak tā! Tās nav nekāds noslēpums — kāda reklāmas aģentūra uzfilmējusi manas veiksmīgākās publiskās uzstā­šanās, — senators paskaidroja ar vaļsirdīgu smaidu. — Zināt, tāds nu ir mans paradums — gatavodamies no jauna satikties ar saviem vēlētājiem, pēc šīm lentām iepriekš izanalizēju auditorijas reakciju uz vienu vai otru žestu…

Vagona durvīs parādījās Deizija Mārča.

Elisons pusvārdā pameta Van Lembrahtu, lai steigtos tai pretī.

Līdz šim, pieminēdama «Zelta ekspresi» savā augstāko aprindu dzīves notēlojumā, viņa, izsakoties profesora La­tona vārdiem, bija maigi ņurrājusi kā kaķenīte. Taču ne­drīkstēja aizmirst lakotos nadziņus, kuru māku nāvīgi ieskrāpēt izjutis ne viens vien, reizumis diezgan augsti stāvošs upuris.

— Vai jūs ērti iekārtojāties? — Elisons noraizējies vai­cāja.

— Esmu apmierināta. Butu jauki, ja jūs nodotu manā rīcībā masieri. Citādi bīstos, ka jūsu paradīzes vilcienā pieņemšos svarā.

— Pats par sevi saprotams! Atļaujiet pasniegt jums atslēgu no jūsu seifa, — Elisons čivināja, ar visu savu izskatu demonstrēdams gatavību darīt viņas labā nezin ko.

— 0, nē, pateicos! Savus briljantus es glabāju te, — un Deizija Mārča piedūrās savai bērnišķīgajai pierītei. Pāri tai slējās supermoderns matu sakārtojums.

— Starp citu, — viņa piebilda ar naivi apburošu smaidu, — ja es tā rūpīgi parakņātos savā juvelierizstrā­dājumu kolekcijā, droši vien atrastos arī kāda vērtīga anekdote par jums, Elison, — viņa jokodamās padraudēja viņam ar pirkstiņu. — Bet pagaidām jums nav ko rai­zēties.

Elisons saspringti pasmaidīja, mēģinādams atminēt, kādus kompromitējošus materiālus par viņu savākusi šī ārēji tik mīlīgā klaburčūska.

— Runā, ka jūs ņemot līdzi heļojumā savu burvīgo Antiniku? — Deizija Mārča jautāja. — Mana ziņkāre iz­skaidrojama ar tīri profesionālu interesi. Jūsu jaukais zvē­riņš krietni atdzīvinās m^nus brauciena notēlojumus.

— Protams! Esmu viņam tā pieķēries. Pie tam mans sulainis Džonsons pavada mani, un Antinikiņš nevar pa­likt mājās viens bez uzraudzības un kopšanas.

— Cik aizkustinoši! — Deizija Mārča sasita plaukstas. Jāsaka, viņai piestāvēja jebkurš infantilisma izpaudums, kas tikai pastiprināja bīstamās lellītes reputāciju. — Cik tēvišķīga gādība! Kā Dzīvnieku aizsardzības biedrības goda locekle varu apliecināt, ka jūs esat lielisks cilvēks… Jā, vai zināt pašu jaunāko? Dziedonis Roberto Mauritāno diez vai pagūs ierasties līdz vilciena atiešanai. Laineris «Karaliene Elizabete Otrā», ar kuru viņam jāatbrauc, cik­lona dēļ aizkavējies …

Pretēji Deizijas Mārčas pareģojumam Roberto Mauri­tāno tomēr ieradās. Gan pašā pēdējā brīdī. Viņu pavadīja profesors Latons. Kamēr nesēji iestiepa vagonā pārdimen- sionālo čemodānu-skapi, ko no vienas vietas klāja Eiropas pirmšķirīgo hoteļu etiķetes, profesors sniedza īsu interviju.

Mauritāno kungs uzticējis «Universālajai panorāmai» savas koncertturnejas propagandu. Mauritāno kungs, vāji pārvaldīdams angļu valodu, pilnvarojis viņu, profesoru Latonu, atbildēt uz visiem jautājumiem. Mauritāno kungu pagalam nomocījusi jūras slimība, tāpēc viņam nepiecie­šama atpūta.

Dziedoņa āriene sakrita ar viņa plaši pazīstamo portretu uz skaņuplašu apvākiem. Gara, spilgti melna, zīžaina bārda, tādas pašas krāsas gari, gludi sasukāti mati, oranži dūmainas acenes — tāds viņš uz dažām sekundēm pavī­dēja pavadītāju un televīzijas skatītāju acu priekšā un tūdaļ pazuda savā guļamkupejā.

«Zelta ekspresis» izbrauca cauri Līvlendai. Garām aiz- traucās nakts tumsā nogrimušas lauku ainavas.

Smēķētāju salonā, kas aizņēma veselu vagonu, valdīja omulīgs mijkrēslis, blāvi mirgoja stāvlampu raibie japāņu abažūri. Griestu ventilators griezās vienā laidā, taču bez sevišķiem panākumiem — kāršu galdiņu apņēma blīvas dūmu grīstes.