ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Aktieri? Kuru aktieri? — profesors nobrīnījās.

— Šķiet, viņu sauc Lekers vai uz to pusi…

— Pirmā dzirdēšana! Un kādas lomas šis tēlo?

— Raksturlomas, lielākoties klasiskus bandītus! — viņa pagriezās uz atvērtā loga pusi. — Roberto, jūs, tur stāvē­dams, vēl vairāk apsaldēsiet kaklu.

— O, ļoti labskaņa! — ar žilbinošu smaidu tas atsau­cās.

— Viņš droši vien domāja, ka jūs apvaicājāties par viņa labsajūtu, — profesors paskaidroja.

— Viņa labsajūta man ir pilnīgi vienaldzīga, — Deizija Mārča sarauca degunu. — Bet kas attiecas uz jūsējo…

Izrunāt līdz galam viņai neizdevās. Atvērtajā logā ielau­zās piesmacis preču lokomotīves svilpiens, kas pieņēmās skaļumā un neapšaubāmi tuvojās.

Van Lembrahts nobālēja. Viņš pirmais saprata, ko tas nozīmē. «Zelta ekspresim» tieši pretim traucās kāds cits sastāvs.

Atmeties krēslā, viņš ar visu augumu apcirtās pret logu. Galvā sagriezās .drausmīgs kaleidoskops. Neskaitā­mas vilcienu avārijas, sprādziens Merionas stacijā, tele­fona zvans par lēnas iedarbības mīnām, Den-Grab-Hisiba asistentes nogalināšana — tas viss, cits citu papildinot, haotiski savijās ar asiņainiem filmas kadriem, ar kādiem Elisons bija izklaidējis publiku savā preses konferencē.

Spriežot pēc trokšņa, otrs vilciens jau bija, pavisam tuvu.

— Kas tas par troksni? — nevērīgi jautāja Deizija Mārča, ar vienu aci ielūkodamās Van Lembrahta kārtīs, kuras trīcēja viņa rokā.

— Mums draud sadursme! — Pārvarējis baiļu stin­gumu, Van Lembrahts uzlēca kājās, nomezdams kārtis ūz galda.

Kurš gan cits, ja ne viņš, šīs līnijas īpašnieks, labi zina, ka «Zelta ekspresis» pašlaik brauc pa viensliežu ceļu. Ga­diem ilgi ticis spriests par paralēlas stigas nepieciešamību, bet nerentabilitātes dēļ šī iecere aizvien atlikta.

— Jābremzē! Jābremzē! — viņš kliedza, traukdamies pie iekšējā telefona, kas savienoja vagonu ar lokomotīvi. — Ko tas vājprātīgais nebremzē! Mēs visi būsim beigti!

Sie pēdējie vārdi bija mazliet pārspīlēti, jo smēķētāju salons kā nekā atradās sastāva pašā galā. Tomēr visus pasažierus sagrāba šausmas. Pat Deizija Mārča nometa kārtis, tiesa, neaizmirsdama apgriezt tās otrādi.

Tikmēr pretī traucošās lokomotīves svilpiens izvērtās drausmīgā kaukoņā. Pēkšņs grūdiens atsvieda Van Lem­brahtu pret sienu, viņš izlaida no rokas klausuli.

Grūdiens netaupīja nevienu. Dažs izlidoja no krēsla, cits, zaudējis līdzsvaru, uzkrita virsū kaimiņam. Van Lem­brahta sievu trieciens nez kādēļ bija iesviedis senatora Validona apkampienos. No pelnu trauka izkritušie cigāru gali svilināja paklāju. Kāds klusītēm stenēja, kāds histē­riski smējās. Taču visus pārspēja Van Lembrahta gavilē­jošā balss:

— Nobremzēja! Velna puika! Nobremzēja! Tagad mēs esam glābti!

Pretim braucošā vilciena neprātīgais kauciens spēji ap­rāvās. Aprāvās tieši tad, kad jau varēja skaidri sadzirdēt riteņu dārdoņu.

Tajā brīdī no kakta, kur sēdēja Džonsons, atskanēja izbaiļu kliedziens.

Bļāva viens no «Zelta ekspreša» cienījamākiem brau­cējiem — lielas transporta firmas īpašnieks Kortēns, jau­nākais. Sirdīgi izlamājies pēc nupat pārciestā trieciena, viņš bija aizkūpinājis cigāru. Tieši tad viņam uz galvas uzkrita kāds nezvērs, zobiem un ķetnām plosīdams nevai­nojami pieglausto frizūru.

— Piedodiet, Elisona kungs, viņš man izrāvās no ro­kām — paūzē starp diviem nelabiem bļāvieniem iestarpi­nāja Džonsona pieklājīgi apslāpētā balss. Būdams labi izskolots sulainis, viņš nekādos apstākļos neatļautos skaļi runāt.

— Nomierinieties, kungi, nomierinieties! —Elisons pū­lējās mazināt paniku. — Tas ir tikai mans Antiniks! Nekas ļauns nav noticis!

Jau paredzēdams, ka līgums ar Kortēnu, jaunāko, par pārvadājumiem miljonu vērtībā izčibēs kā ziepju burbulis, Elisons tomēr pašaizliedzīgi steidzās tam palīgā.

Taču Antiniks, histēriski šķaudīdams un sprauslodams, ar saboztu vilnu un nikni uzskrullētu asti jau pārlēca no pleca uz plecu, reizumis pilnīgi pazuzdams dūmu plīvurā, kas viņu vēl vairāk sakaitināja.

Pa pēdām, pieklājīgi brīvēdams sev ceļu starp panikas pārņemtajiem pasažieriem, skrēja Džonsons, saukdams:

— Nekas, Elisona kungs, nekas! Tūlīt es viņu noķeršu!

Viņš jau gandrīz sagrāba Antinīku, bet tas, manīgi iz­vairījies, aizjoņoja tālāk pa kuplajām frizūrām un plika­jiem galvvidiem. Cietēju vaidiem un palīgā saucieniem pa vidu brīžiem ielauzās Elisona nelaimīgā murmināšana:

— Kungi! Es jums zvēru! Lūdzu, nomierinieties! Jūs taču paši dzirdējāt — Džonsons viņu tūlīt noķers!

Tikmēr Antinika ceļā patrāpījās Deizija Mārča, kas, drosmīga pēc dabas, pamēģināja atkauties no nezvēra ar koncentrētu dūmu strūklu. Taču tas izrādījās aplam darīts.

Satracināti spiegdams, Antiniks uzlēca viņai uz galvas un, ieķēries ar nagiem tās pūderētajā vaigā, ar brīvo ķepu ņēmās raut ārā garo iemuti ar kūpošo cigareti.

— Glābiet! — viņa mežonīgā balsī iebļāvās, mezdamās pie tuvumā stāvošā senatora Validona.

Antiniks, turēdams nicīgi izstieptajās priekšķepās iemuti ar cigareti, pārlēca no Deizijas Mārčas galvas uz sena­tora Validona pleca, kur Džonsonam beidzot izdevās viņu notvert aiz astes.

— Viss kārtībā, Elisona kungs! — priecīgi paziņoja su­lainis. Viņa rokā kozdams un spiegdams locījās zvēriņš.

Pēkšņi kliedzieni un vaimanas aprima.

Tikai tagad līdz panikas pārņemtajiem smēķējamā va­gona pasažieriem nonāca kāds baismīgs, agrāk neapjausts fakts — kauca sirēna, pie tam nevis kaut kur ārā, bet iekšā, kauca acīmredzot jau labu brīdi.

Un logs, kas vēl nesen stāvēja vaļā, pats no sevis aiz­cirtās.

Van Lembrahts atcerējās preses konferencē rādīto filmu. Gan trauksmes sirēna, kuras griezīgā skaņa lika vibrēt metāla sienām, griestiem, grīdai, gan automātiski nolaidies logs varēja nozīmēt tikai vienu.

Sirēna apklusa.

Van Lembrahts draudīgi'tuvojās Elisonam.

— Kas tas ir? Es jums to prasu, Elison!

— Tas? Laikam taču trauksme, — ar neizprotamu aukstasinību Elisona Vietā atsaucās profesors Latons.

— Nomierinieties, kungi! Droši vien kāds pārpratums! Tūlīt noskaidrošu! — Elisons nocēla klausuli, HaČu uz viņa satrauktajiem saucieniem neviens neatbildēja.

— Varat nepūlēties! Viss tāpat skaidrs! — Deizija Mārča pārlaida nicīgu skatienu Elisona sadugušajam stāvam. Turpinādama vienā mierā sukāt Antinika uzbru­kuma laikā izjukušo frizūru, viņa pievērsās senatoram:

— Tūlīt sāksies panika! Brīdinu jūs, Validon, nemēģi­niet to izmantot, lai pievāktu manu vinnestu! Starp citu, par spīti Elisona pūlēm, tas nav nemaz tik liels, pat ne­pietiks, lai pasūtītu vienu no jūsu priekšvēlēšanu filmām.

Senators nekā nedzirdēja.

Arī neviens cits neklausījās. Visi stāvēja kā sālsstabi, pagriezuši galvas uz Elisona pusi-, kurš grīļojās ar tele­fona klausuli nošļukušajā rokā.

— Neviens neatbild … Nekā nesaprotu … Laikam sa­bojājusies automātika, — viņš šļupstēja.

— Rimstieties, Elison! Mēs tak neesam nekādi zīdaiņi! — Un Deizija Mārča, pūderēdama saskrāpēto vaigu, devās pie bāra letes.

— Vilcienam uzbrukuši? — viņa pagriezās pret pārē­jiem. — Nu un tad? Es par to nemaz neesmu noskumusi. Pirmkārt, atšķirībā no citiem neesmu uzticējusi savas vērtslietas Elisona nepārspējamiem seifiem. Manējās, pal­dies dievam, atrodas manā galvā, bet tā vēl ir vesela, cie­tusi vienīgi frizūra… Otrkārt; pateicoties jums, Elison, man beidzot izdevies dabūt savai ailei vienreizēji pikantu materiālu. Bārmen! Man kaut ko stiprāku! Vienalga, ko, tikai ašāk! Baidos, ka drīz no jūsu pudelēm paliks tikai lauskas.