ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Elisons neieredzēja dūmus tāpat kā azarta spēles, kuras pārmērīga nervu sasprindzinājuma dēļ uzskatīja par pos- tīgām veselībai. It kā tīšām kaitinādama viņu, Deizija Mārča kūpināja bez mitas. Augumā tik sīciņa viņa rija nikotīnu tādā daudzumā, kas pat krokodilu padarītu par hronisku astmatiķi.

Taču Elisons, par spīti visam, ari šoreiz neatkāpās no zelta likuma — turēt veikala intereses augstāk par perso­nisko labsajūtu. Pieklājīgi aizsargādamies ar plaukstu no dūmu mutuļiem, viņš ar īsta stoiķa iecirtību turpināja spē­lēt kārtis, iemanīdamies neuzkrītoši zaudēt Deizijai Mārčai par labu.

Lai izdabātu viņai, Elisons piekāpās pat žurnālistes pil­nīgi neiedomājamam untumam. Deizija Mārča bija piepra­sījusi, lai jaukais, jocīgais zvēriņš Antiniks pastāvīgi uz­turētos viņas tuvumā. Diezin kas bija par iemeslu šai neizprotamajai kaprīzei — patiesa dzīvnieku mīlestība vai apslēpts sadisms.

Viņas dēļ Antinikam, tik tīrīgam, tik visādā ziņā slimīgi higiēniskam, nācās nepārtraukti šķaudīt tabakas, cigarešu un pīpju dūmu pretīgajos mākoņos. Sēdēdams klēpī Džon- sonam, zvēriņš visu laiku centās izrauties tam no rokām.

Vienreiz Antiniks, rīstīdamies klepus lēkmē, nošķaudījās tik žēlabaini, ka Elisonam gandrīz vai pamira sirds. Būtu viņš noteicējs par augstāko aprindu dzīves hroniku, gan viņš prastu atriebties šai kustoņu bendētājai.

Klusībā apcerēdams atriebības plānus, JElisons pat ne­manīja, ka sācis laimēt.

— Man neveicas, — Deizija Mārča nopūtās pēc nākamā zaudējuma. — Varbūt vairāk laimēsies citā vietā? Vali- dona kungs, mainīsimies vietām!

— Paldies par piedāvājumu, bet man arī tepat nav slikti, — atsmaidīja senators Validons,'turpinādams stās­tīt kādu, pēc viņa domām, visai amizantu politisku anek­doti.

— Vai jums tiešām jāstāsta Van Lembrahta kundzei savas pliekanības pāri visam galdam? — iedzēla Deizija Mārča. — Apsēdieties manā vietā-blakus viņai. No tādas maiņas visi tikai iegūs.

. — Atļaujos ticēt, ka šis pikantais atgadījums interesē ne tikai Van Lembrahta kundzi, — senators aizvainots at­cirta.

— Jums tā liekas? Mani, piemēram, tas it nemaz nein­teresē. Bet tas, kas man stāstāms, noteikti sagādās jaut­rību visiem … Kaut vai par filmām, kuras jūs pētāt pirms katras jaunas tikšanās ar vēlētājiem!

Draudi līdzēja. Senators Validons, kaut ko nesaprotamu murminādams, padevīgi pārsēdās.

Tādējādi Deizija Mārča, atlaidusies senatora krēslā, iz- • rādījās Elisona vistuvākā kaimiņiene.

Kādu minūti viņš cietās. Beidzot, pieklājīgi atvainojies, piegāja pie loga un parāva to uz leju.

Spirgtais nakts gaiss, izskriedams cauri vagonam, ap­ņēma ar savu auksto dvesmu pie bāra letes sēdošos Mūnu un Deiliju.

— Man tāds iespaids, ka noskaņa jums nav nekāda spožā, — Deilijs bilda, paceldams glāzi.

— Un kāpēc tai jābūt spožai?

— Kaut vai tāpēc vien, ka jūs, pat nokļuvis debesīs, par ko es stipri šaubos, tur nebaudīsiet tādas "ērtības. Dievs tas kungs ir pārāk nabadzīgs, lai nodrošinātu kā­dam tik pasakaini izšķērdīgu dzīvi. Visdārgākie alkoho­liskie dzērieni jebkurā daudzumā! Maltītes, kādas dabūsiet tikai vislabākajos restorānos! Kino, peldēšanās, masāža …

*

Un viss par velti! Nemaz nerunājot par unikālo iespēju gluži tuvu pavērot augstākās aprindas.

— Būtu jūs attapīgāks, Deilij, tad saprastu, par ko es domāju kopš Līvlendas. Nezinu, kādu ēdamo un dzeramo piedāvā debesīs, bet mēs, iespējams, pašlaik diez cik tālu no tām neatrodamies.

— Kas jums prātā? Džeks, vai?

— Pats nezinu. Vienkārši baidos uzlidot gaisā ar visu šo pārsmalcināto dzīves veidu. Kas par to parūpēsies — Džeks vai personas, par kuru esamību pat viņam nav ne jausmas, — tas nav no svara… Vai jums atgādināt, kā saucas nākamā pietura?

— Delfosa!

— Bet Delfosa — tas ir vidējais atzarojums. Elisonu piespieduši mainīt maršrutu… Kurš šajā maiņā tā ieinte­resēts?

— Starp citu, arī Van Lembrahts, — Deilijs pavīpsnāja, noraudzīdamies uz dzelzceļu karali, kurš tāds kā norūpē­jies dalīja kārtis.

— Šaubos… Atcerieties, Deilij, Dienvidu atzarojumu paralizēja, uzspridzinot Merionas staciju. Ziemeļu atza­rojumu tādos pašos nolūkos mīnēja. Tiesa, mīnas joprojām nav atrastas, iespējams, toreizējais brīdinājums kalpojis vienīgi iebiedēšanai. Pieņemsim, tā ir šantāža. Bet kādā nolūkā?

— Nolūks skaidrs, — Deilijs paraustīja plecus. — Ja būtu izdevies pietiekami iebaidīt Elisonu, viņš atceltu šo reisu.

— Bet varbūt tā nemaz nav šantāža, drīzāk slazdi, — Mūns domīgs runāja it kā pats ar sevi. — Kādam ārkār­tīgi svarīgi, lai «Zelta ekspresis» brauktu tieši cauri Del- fosai. Pie tam diez vai tas ir Van Lembrahts… Pamēģi­niet iztēloties cilvēku, kurš nezināmu iemeslu dēļ pieteicis karu visam dzelzceļa transportam. Un pirmkārt «Zelta ekspresim», kura gaisa spilvens draud iznīcināt viņa pūles.

— Atzīstieties, Mūn, jūs to tīšām izgudrojāt, lai sabo­jātu man prieku par bezmaksas iedzeršanu?

Mūns nepaguva atbildēt. Kāds draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu. Tas bija profesors Latons.

— Cik patīkami redzēt cilvēkus, kas var atļauties bez­rūpīgi sēdēt bārā! Bet es skrienu kā vāvere ritenī. Roberto Mauritāno turneja vien prasa milzums oriģinālu ideju. Jā, jūs taču vēl neesat pazīstami! — viņš atkāpās sānis, at­brīvodams vietu savam spāņu ciemiņam.

— Mūna kungs! Deilija kungsj Mauritāno kungs!

— Ļoti prieks pazīšana! — tas atsaucās patīkamā te­norā un gaužām kroplīgā valodā. Apmierināti nobraucī- damš izcili kuplo zīžaino bārdu, dziedonis pamāja bār­menim.

— Viens glāze konjaks!

— Mans draugs Roberto Mauritāno lūdz glāzīti kon­jaka, — profesors ar smaidu papildināja. Pēc tam, pavil­cis Mūnu mazliet nostāk, čukstus mēļoja:

— Jūs pat nevarat iedomāties, kādas grūtības rodas va­lodas neprašanas dēļ. Izmantot tulka starpniecību negri­bas — klientam nepieciešami just personiskā kontakta siltumu… Nu, kāda labsajūta manam draugam? — viņš pievērsās spānietim, kurš nepacietīgi grozīja tukšo glāzīti pirkstos.

— Ļoti labskaņa! — tas atsaucās. — Bārmen, viens glāzīt konjaks!

— Ei, kur tad jūs? — profesors pēkšņi uzsauca spānie­tim, kas ar konjaka glāzi rokā devās pie atvērtā loga.

— Elpot svaigs gaiss! — priecīgi atņirdzis zobus, tas atsaucās pāri visam vagonam.

Tikai tagad Deizija Mārča atļāvās ievērot viņa klāt­būtni.

— Jūs mums varētu kaut ko nodziedāt, Roberto, — viņa uzaicināja.

— O, nē, mana kungs! — tas pašūpoja galvu. — Mans angliski nedzied!

— Roberto visu laiku jauc sieviešu un vīriešu dzimti, — ar labsirdīgu smaidu paskaidroja profesors.

— Tas nav nekas jauns, — nevērīgi piezīmēja Dei­zija Mārča. — Pazīstu vienu otru, kas tāpat jauc vīriešus ar sievietēm. Nodziediet mums vismaz kaut ko spāniski, Roberto!

— Mans draugs mazliet apaukstējis balss saites, — pro­fesors viņu aizbildināja.

— Tiešām? — Deizija Mārča nopētīja viņu ar savām debeszilajām, naivajām acīm. — Bet varbūt viņš nemaz neprot dziedāt?

— Deizij, pietaupiet savu indi mūsu tautiešiem! Kā nekā Roberto Mauritāno ir viesis, — sabozās profesors.

— Jā, starp citu, reiz jau runa par jūsu viesiem … — it kā tīri nejauši ieminējās Deizija Mārča. — Baumo, ka jūs protežējat kādu aktieri.