ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Inspektors Kouls, veltījis mums pārākuma apziņā spul­gojošu skatienu, attaisīja savu portfeli. Izrādījās, ka tajā noslēpta rācija.

— Vai jūs mani dzirdat, seržant? — inspektors sauca.

— Labi dzirdu, inspektora kungs! — no portfeļa skaidri atsaucās seržanta Higinsa dobjā balss.

— Kas pie jums tur notiek?

— Kādā ziņā?

— Sakiet — kas pie jums tur notiek?

— Saprotu, inspektora kungs! Ziņo seržants Higinss! Objekta izsekošana noris veiksmīgi.

— Kur pašlaik atrodas objekts?

— «Universālās panorāmas» autobusā.

— Vai redzējāt, ka objekts iekāpa autobusā?

— Nē, inspektora kungs. Pirms tam dzēru alu, tāpēc radās nepieciešamība ieskriet vienā vietiņā… Taču arī tur, kā jūs man likāt, inspektora kungs, turpināju uzmanīt signālus. Tieši kad parāvu ūdeni, signāli sāka attālināties. Izskrēju no viesnīcas tanī momentā, kad objekts jau bija iekāpis «Universālās panorāmas» autobusā un pazuda aiz stūra. Nekavējoties ielēcu savā mašīnā un, sekodams sig­nāliem, drīz vien panācu autobusu …

— Lieliski! Turpiniet sekot objektam!

Inspektors pagriezās pret mums.

— Nu, vai tagad jūs ticat, ka Džeks ir iekritis? Lūdzu, ielejiet man vēl!

Iztukšojis glāzi, inspektors atkal pievērsās rācijai.

— Varat ziņot, seržant!

— Klausos, inspektora kungs! Ziņo seržants Higinss. Mēs braucam pa Mauntenvilas galveno ielu …

— Nu, ko es jums teicu? — nopriecājās inspektors Kouls. — Atceraties, Deilij, kādu hipotēzi izvirzīju? Vai es neuzminēju, ka Elvīras brīdinātais Džeks uz laiku pār­vāksies uz kādu no kaimiņpilsētiņām? — un viņš atkal pievērsās rācijai.

Seržants Higinss turpināja ziņot, ik brīdi uzsvērdams, ka Elvīras ķemmē iemontētā radiobāka lieliski darbojoties un tās raidītie signāli skaidri sadzirdami.

— Autobuss iebrauc Tirdzniecības centra pagalmā … Te ir vairāki veikali… Autobuss piestāj pie frizētavas .., Šoferis izkāpj, ieiet frizētavā …

— Un kur ir objekts, seržant? — inspektors Kouls, bū­dams tik tuvu uzvarai, sāka nervozēt. — Lieciet aiz auss, seržant, ja jūs palaidīsiet objektu, es jūs …

Inspektora draudi palika neizteikti, jo seržants Higinss viņu nomierināja:

— Esiet bez bažām, inspektora kungs! Objekts jopro­jām atrodas autobusā. Arī signālu intensitāte liecina, ka distance starp mani un objektu nav mainījusies.

Pēkšņi mēs izdzirdējām pārsteiguma saucienu, tad ap­rautas frāzes:

— Šoferis iznāk no frizētavas … Iesēžas kabīnē … Autobuss brauc projām … Signāli…

— …Attālinās? — inspektors bļāva. — Nu brauciet taču pakaļ! Ko jūs gaidiet, stulbeni!

— Tur jau tā lieta, inspektora kungs! Autobuss aizbrau­cis, bet signālus atstājis te … Nekā nesaprotu … Kā ob­jekts varēja izkāpt no autobusa, ka es to neredzēju? Var­būt pa to laiku, kamēr es… Vienu mirklīti, tūlīt no­skaidrošu.

Klusums ieilga. Beidzot atskanēja vāji sadzirdami čuksti.

— Runājiet skaļāk! Es neko nedzirdu! — inspektors nikni uzkliedza.

Taču rācija turpināja izdvest aizkapa čukstus, kurus in­spektors, ar grūtībām atšifrējis, atreferēja mums.

— Skaļāk viņš nevarot, baidās pievērst sev apkārtējo cilvēku uzmanību… Seržants pašlaik atrodas tai pašā frizētavā, kur Elvīra … Nevar būt nekādu šaubu, ka viņa tajā iegājusi, kamēr šis stulbenis pielieca galvu, lai viņa nejauši to neieraudzītu… Seržants uztver signālus ļoti skaidri…

Savu atstāstījumu inspektors Kouls pabeidza pašpār­liecinātā tonī:

— Vai es neteicu, ka Džeks iekritīs lamatās! Frizētava ir visērtākā vieta, kur sieviete var neuzkrītoši satikties ar vīrieti…

— Jūs esat pārliecināts, ka Elvīra pašlaik atrodas fri­zētavā? — Mūns skeptiski jautāja.

— Es frizētavā? — man aiz muguras atskanēja pazīs­tama balss. Apsviedos apkārt. Uz sliekšņa stāvēja Elvīra Zamora!

Kas tie par murgiem! Kā viņa varēja nokļūt mūsu is­tabā, ja šobrīd atradās Mauntenvilā?

Ar inspektoru Koulu notika kaut kas neaprakstāms. Viņš it kā sašķēlās divās daļās. Viena acs izbīlī blenza uz Elvīru, otra — gluži stiklaina — uz rāciju. Viņš pat tie- mēģināja to izslēgt vienīgi centās kaut-kur noslēpt. Galu galā, neredzēdams citas izejas, iebāza bikšu kabatā.

Kas attiecas uz Mūnu, tad viņš sākumā pielēca kājās, bet spēja smieklu lēkme atsvieda viņu atpakaļ krēslā.

Es personiski īsu mirkli stāvēju kā zibens ķerts. Tad pieskrēju pie Elvīras un aptaustīju, lai pārliecinātos, ka viņa nav spoks.

— Tā patiešām esat jūs? — es stulbi murmināju. — Vai tad jūs šodien neaizbraucāt uz Mauntenvilu?

Elvīra pasmaidīja.

— Kāda man būtu vajadzība šodien vēlreiz triekties uz turieni? Biju tur jau vakar. Šejienes frizētavā strādā tādi nemākuļi, kuri pat pūdeli neprot safrizēt, kur nu vēl šin- jonu … Toties Mauntenvilā man visu apsolīja izdarīt pa prātam.

— Jūs esat šeit? Šeit? — Inspektors, joprojām neticēja. — Tas ir pāri manai saprašanai! Ja jūs esat šeit, kur tad ir jūsu bruņurupuča ķemme?

— Ķemme? Kaut kur pazudusi. Vai jūs gadījumā ne­esat to atradis?

Elvīra ar neapzinātu kustību noglaudīja savu īsi ap­cirpto pakausi. Tikai tagad tā īsti pamanīju — augstās, kuplās frizūras vietā bija gludi, paīsi mati. Ja nezinātu, ka līdz Mauntenvilai ir vesela stunda, ko braukt, droši vien nodomātu, ka viņa nupat iznākusi no turienes frizē­tavas.

Jāatzīstas, tikai tad man iešāvās prātā šīs mīklas atri­sinājums.

— Jūs droši vien aizmirsāt savu ķemmi šinjonā, — es iesmējos.

— Jums būs taisnība! — viņa tūlīt piekrita. — Pirms stundas parūku aizsūtīju ar šoferi uz Mauntenvilu. Tur to kārtīgi izmazgās un sacirtos.

Pēkšņi viņa ar aizdomām uzlūkoja inspektoru Koulu.

— Bet kāda jums daļa par manu ķemmi, ja neesat to atradis? Jūs man pirmīt jautājāt par to tādā savādā tonī…

Inspektors nepaguva atbildēt. Viņam aizsteidzās priekšā seržants Higinss. Balss, nākdama no gluži nepiemērotas vietas — inspektora bikšu kabatas, šoreiz likās sevišķi skaļa:

— Ziņo seržants Higinss!… Inspektora kungs, es paš­laik esmu tualetē, tādēļ jūs "mani labi dzirdēsiet… Noticis kaut kas neparedzēts… Signāli palikuši, bet objekts pa­zudis. Es devos to meklēt frizētavas sieviešu nodaļā… Mani negribēja laist, bet es uzrādīju dienesta apliecību… Apstaigāju visas zāles, tāpat ielūkojos kabīnēs manikīram un pedikīram … Objekts nekur nav redzams. Signāli nāk no kāda skapja ilgviļņu salonā … Inspektora kungs, tie­šām nezinu, ko darīt!… Došos atpakaļ uz salonu … Esmu pārliecināts, ka objekts paslēpies tajā skapī. Gaidu jūsu turpmākās instrukcijas! — viņa balss pamazām zau­dēja skaļumu, pārvērtās klusinātos čukstos.

Elvīra sākumā sastinga, tad metās pie inspektora.

— Tātad jūs mani izsekojāt!… — viņa kliedza. — Ne­lietis!

Pa to laiku seržants Higinss jau bija paguvis ieiet sa­lonā, kur atradās aizdomīgais skapis. Tagad, sadzirdējis Elvīras balsi, ko radioviļņi aiznesa līdz Mauntenvilai, ser­žants šausmīgi pārbijās. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka balss nāk no skapja. Tuvu ģībonim viņš izmisīgi čukstēja:

— Inspektora kungs, objektam kaut kādā veidā kļuvis zināms, ka es viņam sekoju… Viņš ir tepat blakus skapī… Nupat no turienes atskanēja viņa balss!… Ko lai iesāku?