ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Smies, tagad jau krietni gados, agrāk kopā ar Džeku izcietis cietumsodu Santrentinā un tika uzskatīts p'ar tā skolotāju aroda prasmē. Jo toreiz nevis iesācējs Džeks, bet tieši viņš, Redžinalds Smies, ar iesauku «Redžs mūķīze­ris», spīdējis pie kramplaužu debesīm kā pirmā lieluma zvaigzne.

Caurcauri ar džinu piesūcinātais Mūna informators at­zinās, ka gan ar Džeku Ever-Smitu, gan ar tolaik jau izdaudzināto Redžinaldu Smicu viņš iepazinies tieši San- trentinas cietumā. Ieslodzījumā viņi visi trīs devuši svi­nīgu solījumu neaizmirst cits citu.

Džeka kādreizējais paziņa apgalvoja, ka tas, saglabājis visam mūžam pateicības jūtas pret savu skolotāju, laiku pa laikam apciemojot Smicu, nemaz nerunājot par apsvei­kumiem Ziemsvētkos.

Redžinalds Smies dzīvoja Laskariotasā, nelielā pilsētiņā Rietumu piekrastē, tikai simts jūdžu atstatumā no «Zelta ekspreša» maršruta". Un, ja tā., kāpēc tad mums ar Mūnu neaizceļot uz Elisona rēķina, baudot plaši izbazūnētās pa­sakainās priekšrocības, piemēram, vilciena bāru ar teica­miem un, galvenais, bezmaksas dzērieniem?

Domājot par Smicu, kurš varbūt spēs ienest kādu gais­mas staru visai miglainajā notikumu jūklī, es aizmirsu izslēgt televizoru. Atcerējos savu pirmītējo nodorņ.u v pa­spēru dažus soļus un jau izstiepu roku.

Mūns, rāmi turpinādams kūpināt cigāru, ar majestā­tisku žestu apstādināja mani

— Jūs taču gribat redzēt Džeku, par kura parādīšanos jūsu Mimervu brīdinājusi mistiskā priekšnojauta? Tad, lūdzami, netraucējiet šim pareģojumam piepildīties. Mūs­dienās neviena vīzija nav iespējama bez televīzijas.

Nuipat diktore vēl bija stāstījusi par lietusgāzēm Rie- tumaa piekrastē, no kurām cilvēkus paglābj vienīgi jaunas konstrukcijas lietussargi «Portatīvjumts-83».

Pēkšņi, it kā vēlēdamās apstiprināt, ka Mūnam piemīt pravietiskas spējas, viņa aprāvās pusvārdā.

Gluži bez pieteikuma uz ekrāna parādījās Džeks Kreilis. Viņa seja aizņēma visu platību, labā auss pat palika ārpus ietvara. Katra krunciņa izskatījās kā aiza, ādas poras drīzāk atgādināja Mēness krāterus. Milzīgā mute atvērās kā lielgabala rīkle, no tās kā šāviņi izlidoja vārdi: * — Es, Merlins Hausmanis, kuru gan policija, gan visi citi idioti uzskata par Džeku Kreili, Den-Grab-Hisiba asistentes nāvē neesmu vainīgs!

Seja pazuda. To nomainīja Elvīra Zamora. Gulēdama uz krāšņa porolona dīvāna, viņa ar sevišķi apburošu smaidu uzrunāja skatītājus:

— Dārgie draugi, mēs vēl atgriezīsimies pie šīs inter­vijas, kuru uzskatu par sensacionālāko notikumu savās reportieres gaitās … Bet tagad vispirms pastāstīšu, parei­zāk, parādīšu, kā man izdevās to dabūt. Cerēdami, ka Džeks atsauksies mūsu aicinājumam, bijām jau iepriekš teicami sagatavojušies. Kadrus, kurus jūs redzēsiet, uzņē­muši mūsu operatori, kas bija noslēpušies sienas skapjos vai tēloja nejaušus garāmgājējus uz ielas. Bez tam Džeka Kreiļa vīri, sperdami visus iespējamos piesardzības soļus, laimīgā kārtā nepārmeklēja mani. Manā jostas sprādzē bija iemontēta filmas kamera, bet auskaros tikpat minia­tūrs diktofons.

Bet tagad skatieties šos filmā uzņemtos dokumentālos kadrus!

Tā pati istaba. Elvīra kairinošos rītasvārkos zvilnē uz dīvāna. Zvana telefons. Elvīra pieskrien klāt. No sienas skapja apaļā cauruma izlien kameras objektīvs.

— Klausos! — Elvīra piespiež muti pie telefona.

It kā no tālienes atskan mazliet pārvērsta balss:

— Runā Merlins Hausmanis. Esmu gatavs atsaukties «Universālās panorāmas» aicinājumam. Pie jums ieradī­sies mani palīgi. Izpildiet visu, ko tie jums liks. Ja jums iešausies prātā brīdināt policiju, daru jums zināmu — tik­līdz nolikšu klausuli, vads tiks pārgriezts!

Elvīra ātri apģērbjas. Apliek jostu ar iemontēto kameru, iekniebj ausīs auskārus-diktofonus.

Pie durvīm zvana.

Ienāk divi vīrieši, kuru sejas daļēji aizklāj dziļi pār pieri uzvilktas platmales, lielas melnas acenes, pielīmēta bārda un ūsas.

Viens no tiem piegrūž pistoli Elvīrai pie sāniem un stumj uz durvju pusi.

Iela. Džeka rokaspuiši iegrūž Elvīru melnā au'tomobilī «Fords-Sāga-83», kura numurs notašķīts ar dubļiem. Viens no tiem uzbāž viņai galvā maisu, otrs steigšus aizrauj aizkariņu.

Melnā mašīna, spēji uzņemdama ātrumu, aizbrauc, bet tā joprojām vīd ekrāna dziļumā, tāpēc skatītājam atļauts secināt, ka tai pa pēdām brauc mašīna ar «Universālās panorāmas» operatoriem.

Pēkšņi no šķērsielas iznirst mašīna ar garu piekabi. Aiz­šķērsodama ceļu sekotājiem, tā apstājas. Izlec šoferis, knibinās ap motoru. Vēl kādu brīdi objektīvs aiz tīras inerces turpina rādīt mašīnu ar piekabi. Tas ir kādas mē­beļu firmas izvadājamais vāģis, uz piekabes uzmālēts tāds pats dīvāns kā Elvīras istabā.

Tumsa.

Acīmredzot operatori, atģidušies, ka Džeka puišiem iz­devies tikt vaļā no sekotājiem, pārtraukuši uzņemšanu.

Ekrāns atkal iegaismojas.

Redzama istaba, kuras vienīgā iekārta sastāv no diviem krēsliem. Kaila arī siena, ja neskaita logam priekšā aiz­vilktu plāna neilona aizkaru. Pa logu ik pēc brīža vāji iespīd kāds reklāmas uzraksts. No tā salasāmi tikai daži burti: «Garants-Lu …»

Uz krēsla, šķirstīdams grāmatu, sēž Džeks Kreilis.

— Redziet nu, jūsu vēlēšanās piepildījusies, — viņš ņirdzīgi saka, aizcirzdams sējumu. — Vēlējāties uzzināt patiesību? Lūdzu! Mani sauc Merlins Hausmanis, es rak­stu un izdodu romānus. Starp citu, vai esat lasījusi «Mek­sikāņu serenādi»? — viņš pavicina grāmatu. — Tūlīt var redzēt, ka ne. Es personiski pārlasu jau pa trešam lāgam, atrazdams aizvien jaunas lappuses, kuras būtu vērts iemā­cīties no galvas. Bet jums, protams, nav laika labai litera­tūrai. Jūs ar savu profesoreli, kas uzskata sevi par izcilu psihologu, esat aizņemti — jums jādzenas pakaļ lētām sensācijām. Iegaumējiet, ja jūs joprojām man piešūsiet citu grēkus, jums un jūsu profesoram klāsies plāni. Kaut arī esmu tikai rakstnieks, gan pratīšu ar jums izrēķināties.

— Piedodiet, Džek, — Elvīra pieglaimīgi iesāk. — Vai esat ar mieru atbildēt uz kādu delikātu jautājumu?

— Džeku meklējiet citā vietā! Esmu nevis Džeks, bet Hausmanis! Un prasu, lai mani tā arī uzrunātu!

— Ir jau labi, Hausmaņa kungs! Nedomājiet, ka es jūs nesaprotu. Gan kā rakstnieks, gan kā meistars… kādā citā žanrā jūs taču esat pieradis pie pseidonīmiem. Un kas tur sevišķs? Džekam Ever-Smitam tādas pašas tiesības saukties tagad par Merlinu Hausmani kā kādreiz par Džeku Kreili.

— Ārā! — Džeks viņai uzbļauj. - .

Dibenplānā parādās viņa puiši ar pistolēm rokās.

— Ņemiet vērā, ja es tagad aiziešu, pasaule varbūt nekad neuzzinās patiesību. Tātad nav jūsu interesēs mani izmest.

— Atstājiet viņu! — Džeks pamāj puišiem, kas draudīgi pietuvojušies Elvīrai. — Jūsu rīcībā desmit minūtes. Tātad sāciet vien ar savu delikāto jautājumu, — viņš izsmējīgi atļauj.

— Vai jūs nogalinājāt senjoritu Aurēliju? Un, ja tas ir tiesa, tad kādu iemeslu dēļ?

— Ne prātā nav nācis! Šajā nolādētajā koncerthallē gadījos pilnīgi nejauši. Nopirku biļeti steigā, pat īsti nezi­nādams uz ko, cerēju nokļūt uz kādu labu koncertu… Ziniet, rakstniekam reizēm der paklausīties Haidnu vai Mocartu, tas rada nepieciešamo emocionālo iedvesmu lirisku ainu sacerēšanai.

— Kurš tad viņu nonāvējis, ja ne jūs? Kriminālisti vienā balsī apgalvo, ka …