ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Nē, — es pašūpoju galvu. — Te runā tikai par vis­pārēju optisko maldu efektu. Un kā jums veicies?

Mūns izvilka no kabatas kādu lapiņu.

— Lasiet pats!

Tā izrādījās nekustamo īpašumu aģenta liecība.

Ideja, ka vajadzētu uzzināt, kādus dokumentus Džeks Kreilis uzrādījis, pērkot raķešu šahtu, kurā viņu vēlāk ap­cietināja, piederēja man. Arī tās realizācija citos apstāk­ļos būtu uzticēta man saskaņā ar Mūnam visai ērto darba dalīšanu, pie kuras viņš parasti pieturējās. Proti, pats, no vietas neizkustēdamies, nodevās intensīvam domāšanas procesam, ļaudams man skraidīt un audzēt varžacis.

Taču šoreiz viņš strikti paziņoja, ka viņam apnicis, dzī­ties pakaļ spokiem un reizē sekot notikumiem, sēžot pie televizora. Te nu esot radusies izdevība gan izstaipīt kā­jas, gan sadabūt konkrētus faktus.

Un tagad manā priekšā bija nekustamo īpašumu aģenta izsmeļoša pašrocīgi uzrakstīta šahtas vēsture.

Sākumā šahtu no kara minstrijas nopirkusi kāda miglaina reliģiskā sekta ar vēl miglaināku garu jo garu nosaukumu. Tās garīgais vadonis licis lielas cerības uz to, ka nedaudzajiem brālības locekļiem dziļā pazemē būs vieglāk atteikties no pasaulīgiem kārdinājumiem. Patie­sībā viņu reliģiskā fanātisma tik tikko pieticis dažiem mēnešiem. Neveiksmīgie mūki izklīduši kur kurais. Palicis vienīgi sektas vadonis — ne jau tāpēc, lai lūgtu dievu, bet lai pārdotu šahtu. Atdevis to par puscenu nekustamo īpa­šumu aģentam, viņš pazudis nezināmā virzienā. Iespē­jams — notriekt saņemto, mūkiem kopīgi piederošo naudu vai arī — dibināt jaunu sektu.

Ilgāku laiku raķešu šahta palikusi neapdzīvota. Zaudē­jis cerības jebkad pārdot neizdevīgo pirkumu, nekustamo īpašumu aģents ārkārtīgi nopriecājies, kad beidzot parā­dījās pircējs.

Apmēram nedēju pirms Džeka apcietināšanas pie viņa atnākusi jauna, glīta sieviete, kas, ja varētu ticēt uzrādī­tajiem dokumentiem, saucās Stella Morišā. Aģentam par brīnumu, viņa samaksājusi nevis ar čeku, bet skaidrā naudā, pie tam gluži jaunām vienādas sērijas asignācijām.

Uzskaitījis šos sausos faktus, aģents savas liecības lie­lāko daļu veltīja tīrai lirikai. Jauno, pievilcīgo pircēju viņš aprakstīja tik glaimojošiem izteicieniem, ka tie drīzāk tuvinājās dzejai.

*

Neraugoties uz šo pārspīlēto apjūsmošanu, es pēc da­žām raksturīgām iezīmēm pazinu šahtas pircēju.

— Tā taču Elvīra! — pārsteigts iesaucos.

— Droši vien, — stipri apdomīgāk piekrita Mūns.

— Jūs vēl šaubāties?

— Uzminējāt. Pēdējā laikā mēs ik uz soja saduramies ar visādām iluzoriskām parādībām, tāpēc arī šoreiz baidos pievilties.

Neņēmos strīdēties ar Mūnu. Tas, kurš sapinies profe­sora Latona tīklos, patiešām vairs nespēj aptvert, kurš ir zirneklis un kurš muša. Tomēr es nešaubījos, ka raķešu šahtu pirkusi Elvīra.

— Bēdīgi! — Mūns iebāza lapiņu atpakaļ kabatā. — Es vēl labi atceros tos laikus, kad ar vienu tādu izziņu pie­tiktu, lai atšķetinātu mīklainu noziegumu. Tagad tā pat neder pagaidu hipotēzei.

— Bet ja nu tomēr pamēģinātu? — bikli nomurmināju. — Mēs varētu …

— Tikai bez manis! — Mūns atrūca. — Esmu jau tā pārāk noguris no visas šīs jezgas. Bet pieminiet manus vārdus — ja Den-Grab-Hisiba asistenti nogalinājis tas pats Džeks Kreilis, kuru kādreiz pazinu …

Tieši tobrīd piezvanīja Minerva.

— Krist! Vai tu mani dzirdi? — viņa čivināja līksmā balstiņā, kas man kādreiz tā patika. Ar laiku izvērtusies par gaišreģu slavenību, viņa krietni daudz zaudēja no savas agrākās piemīlības.

— Vai tu tici man? — viņa turpināja čivināt. — Nu tad labi uzklausi, ko tev teikšu. Jūtu, ka kļūstu par īstu gaišreģi. Nupat man uznākusi mistiska priekšnojauta, ka pēc pusstundas tu ieraudzīsi Džeku Kreili!

— Kur ieraudzīšu? — mulsi jautāju.

Kas to zina, varbūt Minerva nejoko. Viņa tik ilgi ieju­tušies pareģes lomā, ka patiesi atklājusi sevī kaut ko no šīm neizprotamajām dotībām. Tā, piemēram, pavisam ne­sen, kad pazuda mana vismīļākā kaklasaite, viņa tūdaļ pateica, ka tā droši vien ir mazgātavā. Tik tiešām — izrā­dījās, ka tā iejukusi starp dvieļiem un palagiem, kurus Minerva bija nodevusi mazgāt.

Atbildes vietā Minerva smiedamās nolika klausuli.

Pastāstīju Mūnam par šo dīvaino sarunu. Viņš pat ne­pasmaidīja. Klusēdams piegāja pie televizora un ieslē­dza to. "" •

— Dieva dēļ, izslēdziet! — žēlabaini iesaucos. — Vai vismaz pārslēdziet uz citu kanālu. «Universālā panorāma» mūs baro ar tādu bleķi, ka es jau sāku apskaust pat aklos.

Mūns neturēja par vajadzīgu reaģēt. Vienā mierā aiz­kūpinājis cigāru, viņš apsēdās, it kā kaut ko gaidīdams. Saskaities pielēcu pie televizora, lai aizbāztu tam muti. Taču pusceļā apstājos, saklausījis savu vārdu.

— … arī pazīstamie detektīvi Mūns un Deilijs būs starp brauciena dalībniekiem. Kā zināms, «Zelta ekspre­sis» aties no Centrālās stacijas nākamo svētdien pulksten deviņpadsmitos. Tiem, kas vēlas būt klāt šajā vēsturiskajā notikumā, jāiegādājas speciālas caurlaides, tāpēc ka staci­jas kvartālu ielenks policija.

Varam apsveikt, ka spožajai plejādei, no kuras minēšu tikai senatoru Validonu, populāro žurnālisti Deiziju Mārču un miljonāru Van Lembrahtu ar kundzi, pievienojušies divi spīdekļi kriminālistikas nozarē.

Viņiem šis brauciens ar vislielāko komfortu apgādātajā vilcienā nozīmē ne tikai patīkamu atpūtu. Ļoti iespējams, ka tieši «Zelta ekspresī» detektīvi sastapsies ar Džeku Kreili.

Atgādinu — pirms savas nedzirdēti pārdrošās bēgšanas no cietuma Džeks sarunā ar mūsu līdzstrādnieci Elvīru Zamoru licis saprast, ka nodomājis aplaupīt «Zelta eks­presi». Zelts un banknotes divu miljonu kopvērtībā, ko vedīs vilcienā, patiešām spēj iekārdināt kuru katru. Taču speciālisti vienbalsīgi apgalvo, ka šinī ziņā «Zelta ekspre­sis» ir visdrošākā vieta pasaulē. Džeka varbūtējais mēģi­nājums jau iepriekš lemts neveiksmei. Tas var beigties vienīgi ar viņa apcietināšanu.

Vakar uzzinājām, ka Starptautiskā ceļojumu biroja Pa­rīzes nodaļā biļeti «Zelta ekspresim» pasūtījis slavenais spāņu dziedātājs Roberto Mauritāno. Sajā sakarībā uz Parīzi izlidoja mūsu līdzstrādnieks, kuram Roberto Mauri­tāno sniedza sekojošu paziņojumu:

«Manai turnejai jūsu valstī jāsākas ar Rietumu pie­krasti. Tikt uz turieni varētu vienīgi pa dzelzceļu, jo ne­panesu ne automobiļus, nedz lidmašīnas. Ziņas par bieža­jām dzelzceļa avārijām tā nobaidījušas mani, ka biju jau gatavs anulēt kontraktu. Pēdējā brīdī uzzināju par brīniš­ķīgo «Zelta ekspresi». Esmu laimīgs, ka būšu viens no pasažieriem.»

«Universālās panorāmas» diktore turpināja kaut ko stāstīt, bet es lāgā vairs neklausījos.

Nezinu, kādi apsvērumi īsti pamudinājuši spāņiu dzie­doni uzticēt savu dzīvību, čeku grāmatiņu un pie viena balsi, kas apdrošināta par veselu miljonu, Elisona brīnum- vilcienam. Mēs ar Mūnu darījām to aiz tīri praktiskiem apsvērumiem.

Proti, Mūns atšķirībā no manis visu šo laiku nopūlējās sadabūt kādu konkrētu informāciju par Džeku. Izvirzījis sev gandrīz vai neatrisināmu uzdevumu nošķirt reālo cil­vēku Džeku Ever-Smitu no profesora Latona leģendas.

Starp citu, Mūns bija saticies ar to pašu tipu, kas reiz pastāstīja inspektoram Koularn par Džeka paražām. Šis tips izrādījās no tās īpašās mazrurtīgo sugas, no kuriem katrs vārds jāizvilina ar alkohola palīdzību. Galu galā šim mērķim upurētās pudeles tomēr noveda pie zināma rezultāta — Redžinalda Šmica adreses.