ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Diemžēl labuma no tā nekāda. Džeka dzīvoklis ir tukšs.

Seržants Higinss, kas ar saviem palīgiem izdarījis tur slepenu kratīšanu, tomēr pārliecināts, ka tas pamests tikai uz laiku. Inspektors Kouls ir ar viņu vienis prātis — Džeks nodomājis agrāk vai vēlāk atgriezties.

Tādēļ esam saņēmuši stingru rīkojumu neizbāzt"degunu uz ielas, izņemot nakts laiku. Pa dienu mums aizliegts iziet no viesnīcas. Inspektors piekodinājis mums būt klu­siem kā pelēm.

Pat Elvīra Zamora šoreiz spiesta pakļauties bargajam slepenības režīmam. Bet viņa izdomājusi visai labu triku, kā nomaskēt savus ļaudis. Noslēpuši uzņemšanas kameras bungu un ģitāru futrāļos, tie tēlo džeza orķestra muzikan­tus. Tiesa, garāmgājēji, redzēdami viņus bieži vien pie at­vērtiem logiem ar instrumentu futrāļiem rokā, droši vien brīnās, kādēļ tie ne reizi nespēlē.

Visumā dzīvojam, cepures kuldami, pārceldamies no numura uz viesnīcas restorānu, no restorāna - uz viesnīcas bāru, tad atpaka] uz numuru.

Šodien, iegriezies bārā, pamanīju, ka inspektors Kouls vairs neizskatās diez cik rožains.

Turēdams pirkstos viskija glāzi, viņš to nedzēra, tikai drūmi uzlūkoja, it kā mēģinātu uzminēt, vai tajā n^v pie­lieta klāt zilskābe.

— Kas jums kaiš? — es līdzjūtīgi vaicāju. — Džeks Kreilis mums taču jau tikpat kā rokā.

Inspektors sastomījās, tad ar smagu nopūtu noslīdēja no ķebļa un, pametis viskija glāzi uz letes, aizveda mani vistumšākajā kaktā.

— Labi, tikai lai tas paliek starp mums… Seržants Higinss, protams, ir ēzelis, bet arī pār ēzeli dažbrīd nāk apskaidrība. Vārdu sakot, 'viņš tur aizdomās Elvīru Zamoru.

— Uz kāda pamata?

— Vēlāk pastāstīšu, — inspektors nepacietīgi atmeta ar roku. — Vārdu sakot, izrādīdams visumā nevēlamu, bet šajā gadījumā slavējamu iniciatīvu, seržants nolēma izse­kot viņu. Vai jums zināms, ka Elvīra Zamora, neraugoties uz manu stingro aizliegumu neiziet no viesnīcas dienas laikā, to darījusi? Vakar viņa pazuda uz dažām stundām. Seržants Higinss pēc dažādiem skaitītājiem viņas mašīnā konstatējis, ka Elvīra Zamora kaut kur braukusi. Kurp, tas pagaidām nav noskaidrots. Deilij, jūs taču neesat ēzelis. Tad padomājiet pats — pie kā viņa braukusi slepus no manis?

— Kāpēc jūs nepajautājāt viņai pašai?

— Jautāju. Protams, nebilzdams ne pušplēsta vārdiņa par seržanta savāktajiem pierādījumiem. Un zināt, ko viņa samuldēja? Kategoriski noliedza! Tie esot meli, viņa' ne reizes neesot atstājusi viesnīcu, tieši manas smieklīgās pie­sardzības dēļ neesot pat varējusi aiziet uz frizētavu.

Šoreiz arī es sāku izrādīt interesi. Tāda kategoriska liegšanās šķita dīvaina.

— Tagad lūkosim atsvaidzināt atmiņā visu, kas mums līdz šim zināms, — un inspektors Kouls ņēmās skaitīt uz pirkstiem:

— Pirmais. Burts «G» nodzisa tieši pretī mūsu viesnī­cai. Dzīvokli ielas viņā pusē pirms mēneša noīrējis kāds

Maikls Viziants, kurš visas sarunas par dzīvokļa iznomā­šanu vedis pa tālruni un samaksājis gadu uz priekšu ar bankas pārskaitījumu. Pat pēc atslēgām viņš- nav atnācis pats, bet atsūtījis kādu dāmu. Tālāk — kaimiņos Džeka mītnei dzīvo kāda vecene. Viņa gan zaudējusi redzi par sešdesmit procentiem, toties tieši tādām paasinās dzirde, tāpēc viņas liecībai piešķīru īpašu nozīmi. Tieši tajā dienā un stundā, kad Džeks sniedza interviju Elvīrai Zamorai, no Maikla Vizianta dzīvokļa atskanējušas balsis. Pie tam gan vīrieša, gan sievietes.

— Un kas būtu otrs jau zināmais punkts? — es ziņ­kārīgi vaicāju.

— Par to vēlāk… Šodien Elvīra Zamora man pēkšņi paziņoja, ka mēs laikam maldoties. Kad Džeka puiši pēc intervijas vadījuši viņu uz liftu, viņa kāpņu telpā pagu­vusi uzmest skatīenu mazajam, diezgan netīrajam lodzi­ņam. Un atmiņā viņai it kā palikusi ēka ielas pretējā pusē… Mēs ar jums zinām, ka šf ēka ir viesnīca «Konti­nentāls», kurā patlaban dzīvojam. Bet nams, ko viņa re­dzējusi, bijis citā krāsā.

Tagad jautājums — kam viņai vajadzīgs šis pēkšņais pagrieziens? Atbilde var būt tikai viena — viņa slepus braukusi pie Džeka, kurš, Elvīras brīdināts, pārcēlies uz kādu no kaimiņu pilsētiņām — Mauntenvilu vai Granmar- selu. Kā jums šķiet? Pat ja tāds ēzelis kā seržants Higinss nācis pie šāda slēdziena, tad jo vairāk mums abiem, kas neesam gluži ēzeļi…

Aprāvies pusteikumā, inspektors negaidot ieskatījās man dziļi acīs, it kā pārbaudīdams, vai var man uzticēt kādu sevišķi svarīgu noslēpumu. Pēc tam, uzlicis man roku uz pleca, iečukstēja tieši ausī:

— Lai notiek! Tā kā esmu jau izstāstījis jums tik daudz, riskēšu pateikt vēl pašu svarīgāko. Neatkarīgi no seržanta savāktajiem pierādījumiem jau sen uzskatīju Elvīru Za- moru par Džeka līdzdalībnieci. Un te nu mēs būtu nonā­kuši pie otrā punkta, kas jums zināms tikpat labi. Lieku priekšā pārtraukt spēlēt vistiņas. Galu galā mums visiem viens mērķis — padarīt Džeku nekaitīgu. Kāpēc jūs noslē­pāt no manis pašu svarīgāko pierādījumu?

— Pierādījumu? Kādu tad? — es tiešām nesaprotu.

— To, kas neapgāžami pierāda, ka raķešu šahtu, kur Džeks bija ierīkojis sev slēpni, nopirkusi Elvīra Zamora? Starp citu, esmu pārliecināts — dāma, kura atnākusi pie pretējā nama īpašnieka pēc dzīvok]a atslēgām, bijusi tieši viņa. Varētu viņu apcietināt jau šobrīd, taču negribu pār­steigties. Esmu sarīkojis viņai tādas lamatas, no kurām nekas nepaglābs. Mēs noķersim Elvīru Zamoru, pie tam nevis vienu, bet kopā ar Džekul

IZZIŅA

Papildinot mūsu iepriekšējo jums adresēto informāciju, paziņojam, ka mūsu elektroniskā skaitļošanas ierīce «Uni­versāls», ko firma «Elektro» lieto statistiskām operācijām, tai skaitā apgaismes cauruļu remonta reģistrācijai, jau ilgāku laiku darbojusies, nemainot periodiski atjaunojamo koordinējoši informatīvo atmiņas bloku. Sakarā ar to lū­dzam līdz turpmākam uzskatīt mūsu iepriekšējo izziņu par pagaidu informāciju, kuras precizēšanai nepieciešama rūpīga papildu pārbaude.

Ar cieņu

V. Mekifs,

Skaitļošanas centra vecākais statistiķis

Mēs ar Mūnu, garlaicības mākti, sēdējām pie loga, blenzdami uz dzīvokli ielas pretējā pusē, kur, kā to apgal­voja inspektors Kouls, Džeks Kreilis bija sniedzis interviju Elvīrai.

Pēc mirkļa pie durvīm pieklauvēja. Ienāca inspektors Kouls.

— Viss kārtībāl — viņš līksmi uzsauca. — Džeks iekritis!

— Kā jums tas izdevās? — Mūns neticīgi vaicāja.

— Tūlīt paskaidrošu, — ar augstprātīgu vēlību atsau­cās inspektors. — Bet vispirms derētu iebaudīt kaut ko stiprāku … Lai gan par manis izplānotās operācijas veik­smi nemaz nešaubos, tomēr nez kāpēc jūtos satraukts.

Es ielēju konjaku vienīgajā glāzē. Itin viss mūsu nu­murā bija pārskaitlī. Divas gultas, divi televizori, divi naktsgaldiņi, divas bībeles. Tikai glāze nez kādēļ bija vienskaitlī.

Nomierinājis nervus ar alkohola palīdzību, inspektors žēlīgi iepazīstināja mūs ar savu smalko ieceri.

— Mums jānoķer Džeks, tas ir skaidrs. Elvīra Zamora ar viņu satiekas, tas arī skaidrs. Izsekojuši Elvīru, mēs nokļūsim pie Džeka. Tieši ar to patlaban nodarbojos.

— Kādā veidā jūs cerat viņu izsekot?

— Ar vismodernākās tehnikas palīdzību!… Jūs droši vien esat pamanījuši Elvīras jauno moderno frizūru. Tā atgādina torni ar greznu bruņurupuča ķemmi galā… Tagad orģinālā ķemme apmainīta pret citu — ar tajā iemontētu miniatūru radiobāku! Signālus šobrīd uztver seržants Higinss, ar kuru savukārt es uzturu pastāvīgus sakarus.