ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Augumā sīciņā Deizija Mārča, savā nevīžīgajā bravūrā izslējusies, šķita visai efektīga.

Taču neviens uz viņu neskatījās. Jo tieši tai brīdī, kad viņa piegāja pie bāra, vagons iegrima tumsā.

Tikai tagad pasažierus, kurus straujā dramatisko situā­ciju maiņa bija pārsteigusi un apdullinājusi, pa īstam sagrāba bailes.

Sākās tas, ko bija paredzējusi žurnāliste. Ne jau velti viņa pazina augstāko aprindu dzīvi, no kuras atbalsīm gadu no gada taisīja savus apskatus.

Izcēlās neaprakstāma panika.

Cilvēki dzīrās kaut kur aizbēgt, uzgrūdās cits citam. Van Lembrahts, pūlēdamies sazīmēt tumsā Elisonu, klie­dza:

— Jūs mani ievilkāt šai afērā! Jūs! Jūs ar savu nolā­dēto «Zelta ekspresi»!

— Nomierinieties, kungi! Es jūs lūgtin lūdzu, nomieri­nieties! — no kāda kakta atskanēja Elisona līdz nāvei pār­biedētā balss, liekuļodama paļāvību. — Mēs te esam pil­nīgā drošībā … Ne jūsu dzīvībai, nedz jūsu mantai nekas nedraud!… «Garanta» seifus neviens bandīts nespēj uz­lauzt!… Kungi! Es jūs lūdzu! Kur jūs skrienat, durvis taču automātiski aizslēgušās!

Kaut kas noknikšķēja.

Tās bija Mūna šķiltavas, ko Deilijs pacēla augstu virs galvas.

Paklausot Mūna norādījumam, pierakstu tālāko noti­kumu hroniku.

Savu lūgum'u viņš pamatoja sekojošiem vārdiem: «Te tik daudz mīklu, pārsteigumu un jucekļa, ka galva griežas riņķī. Ja jūs visu to spēsiet fiksēt uz papīra hronoloģiskā - secībā, varbūt vismaz noskaidrosies, kas īsti noticis.»

Tātad ķēros pie šī sarežģītā uzdevuma, uzskaitīdams prelūdijas tālākos atsevišķos posmus. Laiku atzīmēju ap­tuveni.

23.40. Kāds izmisīgi iekliedzas:

— Nodzēsiet gaismu! Ātrāk! Viņi uzbrūk mūsu vago­nam!

23.40—23.41. Šķiltavas acumirklī nodziest.

23.42. Jauni izbīļa saucieni! Vagona logā, ko no ārpuses apspīd automobiļa starmeši, skaidri redzami uzbrucēju plakanie briesmīgie ģīmji.

23.43—23.45. Kliedziens:

— Paslēpieties, viņi mūs tūdaļ nogalinās!

Šim kliedzienam par iemeslu ir spilgts gaismas kūlis logā.

23.46. Profesors Latons, kurš jau mazliet atguvies, prie­cīgi iesaucas:

— Tā taču Elvīra Zamora!

Patiešām, biedīgi plakanā fizionomija viņpus loga pie­derēja Elvīrai. Kā te gadījusies Elvīra? Vai taisnība in­spektoram Koulam, kurš uzskata viņu par gangsteru līdz­dalībnieci?

Izrādās, nekā tamlīdzīga. Profesors Latons aizkustinātā balsī, kādā mēdz pavēstīt par glābējeņģeļa parādīšanos, sniedz nepieciešamos paskaidrojumus.

Elvīra ar četriem labākajiem operatoriem (tieši viņi uz­ņēmuši gandrīz visas epizodes ar Džeka Kreiļa piedalīša­nos) nokavējusi vilcienu kādas sensacionālas reportāžas dēļ. Tā bijusi veltīta invalīdam, kurš, pateicoties firmas «Duplers» biostrāvas kāju protēzēm, uzvarējis vairākdienu deju maratonā. Bijis norunāts, ka Elvīra pievienosies pā­rējiem pasažieriem Delfosā.

Pēcāk izdevās noskaidrot vēl sekojošo. Pilnīgi nejauši Elvīra braukusi pa šoseju paralēli dzelzceļa stigai, jo cits, ērtāks ceļš bijis slēgts remontam. Gandrīz jau pabraukuši garām, viņa pēdējā mirklī pamanījusi tumsā iegrimušo vilcienu.

23.47. Vispārējas gaviles. Mēs esam glābti! Elvīras pa­rādīšanās pie mūsu vagona nozīmē, ka gangsteri jau pro­jām. Tātad senatora Validona dzīvību neapdraud politiski pretinieki, kas maskējušies par kriminālnoziedzniekiem. Bet pats galvenais — viņa izsauks palīgspēkus. Nepaies ne stunda, un mūs atbrīvos no metāla cietuma.

23.47—0.20. Pēc ilgā sasprindzinājuma sākas histēriska jautrība.

Pasažieri galvenokārt nodarbināti, meklējot alkoholu. Bārmenis apgalvo, ka lielajā ledusskapī, kas panikas laikā, paldies dievam, nav cietis, pudelēm jābūt veselām.

Deizija Mārča, apķērīga kā allaž, lielajā vara pelnu traukā ielej konjaku un to aizdedzina.

0.22. Profesors Latons, kurš no pārdzīvojumiem liekas mazliet tāds kā jocīgs, pēkšņi aizved mani un Mūnu sānis. Nez kādēļ viņš nolēmis atklāt mums kādu profesionālu noslēpumu. Droši vien viņu mudina vēlēšanās šajā grūtajā brīdī pierādīt sev un citiem, ka, pateicoties viņa asprātīga­jai izdomai, pat nesen piedzīvotās traģikomiskās ainas var noderēt par teicamu vielu reklāmai.

Izrādās, visos vagonos, atskaitot guļamvagonus, sienās paslēptas automātiskas filmu kameras ar autonomu ener­ģijas avotu. Tumsā tās pārslēdzas uz infrasarkano filmē­šanu. Profesors apgalvo, ka viss šeit notikušais iemūži­nāts lentā un varēs kuplināt «Universālās panorāmas» pārraides.

Deizija Mārča noklausās šo paziņojumu un pēc tam pa­aicina sānis profesoru Latonu. Viņu saruna tā arī paliktu man nezināma, ja šajā mirklī nenodzistu improvizētais gaismeklis. Izmantojot tumsu, es, ne mazāk ziņkārīgs par viņu, gūstu necerētu izdevību apmierināt savu ziņkāri. Citēju sarunu no atmiņas.

Deizija: «Tātad viss, kas noticis vagonā, ir fiksēts filmā? Visas šīs neatkārtojamās ainas, kas prasīt prasās pēc reportieru iecienītā virsraksta «Kā izklaidējas miljo­nāri»? Un jūs esat nodomājis to parādīt skatītājiem?

Profesors: «Bet, Deizij, jūs taču pati saprotat, tas ir vienreizējs materiāls. «Zelta ekspreša» aplaupīšanu, lai cik tā bēdīga būtu, var padarīt par reklāmas šedevru. Tieši intīmās detaļas, kā, piemēram, jūsu izpostītā frizūra vai cīniņš ar Antiniku. Bet reklāmas vārdā es netaisos saudzēt arī sevi pašu.»

Deizija: «Lūdzu, pret jūsu pašuzupurēšanos man nav nekādu iebildumu. Bet šo filmu jūs nerādīsiet!»

Profesors: «Deizij, jūs mani pārpratāt. Es, protams, Šo to izgriezīšu, un trakākās vietas skatītāji nedabūs redzēt.»

Deizija: «Runa nav par mani! Gribēju jums piedāvāt gluži pretējo. Rādiet mani publikai, cik vien tīk, bet visu pārējo lentu jūs atdosiet man! Neesmu nekāda muļķe, lai to darītu pieejamu vispārējai zināšanai. Viēna otra sīka epizode, ko tajā juceklī, iespējams, nav ievērojuši paši dalībnieki, lieti noderēs manai amizanto atgadījumu kolek­cijai. Tātad, profesor, —.jā vai nē?»

Profesors neziņā sastomījās. Un tad Deizija Mārča viņu pieveica ar pēdējo izveicīgi notēmēto indes strūkliņu.

«Labi, lai šī lente paliek pie jums! Tikai nebrīnieties, ja tuvākajā laikā atradīsiet manā rakstā delikātu mājienu attiecībā uz dažām baumām, kas skar visiem pazīstamu televīzijas reklāmas darboni un kādu viņa protežētu ak­tieri.»

Profesors Latons ķapitulē.

0.24. Jauni labsajūtas uzplūdi — atkal deg gaismeklis. Van Lembrahta sieva atceras, ka derētu ieturēties. Bārme­nis izkrauj no ledusskapja sviestmaizes ar krievu kaviāru, Kanādas lasi un rubeņu olām no nezināmas pasaules malas.

Dzirdams, kā cītīgi kustas žokļi (mākslīgie zelta zobi sacērtas asāk). Šķidruma gulgošanu pavada jautri tosti, piemēram: «Uz laupītāju veselību!»

0.45. Deizija Mārča, apmierinājusi izsalkumu ar sviest­maizīšu kalnu, nožāvājas.

— Man ir garlaicīgi, — viņa žēlojas. — Ja ja-u starp mums ir tik slavens dziedātājs kā Roberto Mauritāno, kāpēc viņš nevarētu mums pakavēt laiku ar savu brīniš­ķīgo balsi?

Priekšlikums tiek pieņemts ar entuziasmu.

0.56—0.59. Profesors Latons pirmais pamana, ka jau sen nav redzējis savu spāņu draugu. Atskan saucieni: «Roberto! Kur jūs esat? Atsaucieties, ja vēl esat dzīvs!»

Nekādas atbildes. Kortēns, jaunākais, izsaka varbūtību, ka Roberto Mauritāno guļ piedzēries zem bāra letes.