ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

9. Ceturtais pārsteigums — paslēpusies meža biezoknī, šaurā, bez šaubām, speciāli šim nolūkam jau iepriekš sa­gatavotā izcirtumā stāv mūsu lokomotīve kopā ar abiem pasta vagoniem.

10. Piektais pārsteigums, turklāt pozitīvs, ja pārāk ne­iedziļinās būtībā — Elisona daudzkārtējie apgalvojumi, ka pasta vagonu sienās iemontētie seifi (gan lielie — «Ga- rants-Supers-83», gan mazie, individuālie — «Gārants- Supers-83») ir pilnīgi droši, gūst simtprocentīgu apstipri­nājumu. Nevienam nav izdevies tos uzlauzt no vagonu iekšpuses, jo vairāk tāpēc, ka gangsteri atraduši daudz asprātīgāku atrisinājumu. Abu pasta vagonu ārējās sienas akurāti izgrieztas ar lāzeru. Policisti apjukumā noraugās iztukšotajos seifos. Bez ārsienas tie izskatās pēc bišu kā­rēm, no kurām izņemts medus. Pazuduši zelta stieņi, banknotes, pasažieru dārglietas turpat triju miljonu kop­vērtībā.

11. Mašīnists un tā palīgs atrasti lokomotīvē guļam uz grīdas. Tas nu būtu sestais pārsteigums.

Uzbrukumā vilcienam abi dzelzceļnieki nemaz nav cie­tuši, tikai zaudējuši samaņu. Centrālās policijas pārvaldes ballistiski ķīmiskās laboratorijas nestandarto ieroču eks­perti noskaidro, ka abus apdullinājuši ar gāzes pistolēm, kas bijušas pielādētas ar īslaicīgas iedarbības kapsulām.

Iekļauju savā atskaitē fragmentus no mašīnista Henriha * Somerseita pratināšanas oficiālā protokola.

«… tāds šoks, ka es gluži aizmirsu Haida kompresoru un gaisa spilvenu.

Turpat divdesmit gadus esmu nostrādājis uz dzelzce­ļiem, pa šo laiku man izveidojies reflekss — ja pa vien­sliežu līniju nāk pretim cits vilciens, vienīgais glābiņš — pēc iespējas ātrāk nobremzēt cerībā, ka otrs mašīnists darīs to pašu.

Iekams satvēru bremzes sviru, ieraudzīju Centrālā dzelz­ceļa avārijas dienesta autofurgonu, kas lielā ātrumā iz­brauca no meža. No tā izlēca divi cilvēki Centrālā dzelz­ceļa formas tērpos ar avārijas dienesta emblēmām pie atlokiem.

Abi gandrīz reizē ielēca pie manis lokomotīvē. Es jau to nedrīkstēju pieļaut. Bet iedomājieties manu stāvokli. Kurš tādos apstākļos nezaudētu galvu?

Viens no viņiem, aizsteidzies man priekšā, pašāva roku pie sviras, kas iedarbina Haida kompresoru. Tā man to­brīd vismaz likās. Iespējams, viņam rokā bija ierocis, bet es to neaptvēru.

Vairāk nekā neatminos …» ■ Mašīnista palīga Artura Zemriga stāstījums pilnīgi sa­krīt ar šo liecību.

Abi uz ātru roku nopratinātie tiek nekavējoties nogādāti slimnīcā.

Ierodas aizvien augstāki priekšnieki un nolemj beidzot noskaidrot, kas tad īsti noticis.

Tiek izvirzīta hipotēze, kuru vairums uzskata par ticamu: gangsteri ar magnetofona palīdzību inscenējuši vilcienu sadursmi. Kad «Zelta ekspreša» vadītājs nobremzēja, tie apdullinājuši viņu, kā arī tā palīgu ar gāzes pistolēm. Pēc tam izlaupījuši pasta vagonus, iepriekš tos aizvedot ar gaisa spilvena palīdzību uz mežu, pēc iespējas tālāk no šosejas.

Apspriede augstā līmenī jāpārtrauc, jo atbraucis pats tieslietu ministrs. Tā nu tagad turpināsies visaugstākajā līmenī.

Kāds uzliek man roku uz pleca. Tas ir inspektors Kouls, kura ierašanās palikusi nepamanīta ministra trokšņainās sagaidīšanas dēļ.

— Vai jūs, Deilij, nezināt, kā Elvīra Zamora gadījās «Zelta ekspreša» tuvumā? Tieši tad, kad tas aplaupīts? — viņš man jautā ar viltīgu smīnu.

Ministram kāds norāda uz inspektoru Koulu un pa­skaidro, ka ieradies tas pats policijas darbinieks, kurš, tā sakot, specializējies uz Džeku Kreili. Ministrs nekavējoties lūdz inspektoru Koulu iepazīstināt klātesošos ar labi argu­mentētu versiju, kas tam, bez šaubām, jau izveidojusies.

Inspektors Kouls kategoriski atsakās.

Kādam ienāk prātā, ka piemirsuši paveikt pašu svarī­gāko — noteikt pēc automobiļu riepu pēdām, kurā virzienā aizbēguši laupītāji.

Sākas drudžaini meklējumi. Darbā tiek laista vissarež­ģītākā aparatūra, ar kuras palīdzību varēlu fiksēt pat zir­nekļa kājiņas ( atstāto nospiedumu.

Diemžēl noskaidrot īsto ainu traucē tas, ka notikuma vietu krustām šķērsām izbraukājušas daudzas mašīnas.

Tomēr bezcerīgā meklēšana turpinās tik ilgi, kamēr skaidrību ienes kāds sevišķi augsti kvalificēts speciālists no Centrālās policijas pārvaldes automobiļu pēdu meklē­šanas nodaļas. Viņš izsaka visai loģisku apsvērumu. Gangsteri, kuru rīcībā bijis tāds moderns ierocis kā lāzera stari, droši vien izmantojuši Larsena pārveidotāju. Šī ierīce, piestiprināta zem automobiļā pakaļējā bempera, darbojas līdzīgi grābeklim. Riepu pēdas tiek nolīdzinātas, pārveidotas dabiska izskata ceļa grambās.

Par cik nav ne pēdu, ne jaunu hipotēžu, kuras varētu izklāstīt preses konferencē, tieslietu ministrs aizbrauc. No­pakaļ ar savam rangam atbilstošu atstarpi aizbrauc pārē­jie augstie un ne visai augstie priekšnieki. Tiklīdz no acīm pazūd pēdējā priekšnieka mašīna, tā projām arī apakš­nieki.

Ierodas pastnieks uz motocikla. Viņš piegādājis profeso­ram Latonam adresētu zibenstelegrammu.

Nocitēšu tekstu pilnībā, jo tas zināmā mērā raksturo nosūtītāja stilu:

Adrese: «Zelta ekspresis», kaut kur starp Līvlendu un Delfosu.

Kam: Renē Latonam, psiholoģijas profesoram, «Univer­sālās panorāmas» vadītājam.

Teksts: Policija droši vien interesējas, kādā noslēpu­mainā vīzē izkūpējis jūsu spāņu draugs. Tā kā viņa pazu­šana, pateicoties «Universālās panorāmas» pārraidēm, kļu­vusi par visiem pieejamu informāciju, bet man ir bezvēr­tīga, varu jums atklāt, kādā veidā tas noticis. Jūsu spāņu viesis vienkārši izlēca pa logu tajā mirklī, kad vilciens apstājās. Pirms dažām minūtēm intervēju īsto Roberto Mauritāno, kas atbraucis ar kuģi «Karaliene Elizabete Otrā» četras stundas nokavējis. Viņš man sacīja: «Ļoti priecājos, ka profesors Latons uzņēmies manas koncerttur­nejas popularizēšanu.» Es savukārt gribētu zināt, vai jūs reklamējāt Džeku Kreili ar Roberto Mauritāno palīdzību vai otrādi? Gaidu ar nepacietību jūsu apsolīto materiālu. Pasteidzieties! Citādi nākšu pie slēdziena, ka jūs esat vēl lielāks viltnieks, nekā domāju līdz šim.

Paraksts: Jūsu emocionāli standartā, toties masu reflek­siem nepakļāvīgā Deizija Mārča.

Ap dienas vidu, noguris līdz nāvei, aizkļūstu līdz mā­jām, kur mani sagaida pats beidzamais pārsteigums.

Manas Minervas nekur nav! Viņa aizbraukusi!

Es to pamanīju uzreiz, kolīdz sāku vākt kopā pa visām istabām izmētātās mantas. Uz galda atradu man adresētu zīmīti, gan pilnīgi nejauši. Tā slēpās zem pusgludinātas kleitas, uz kuras savukārt stāvēja gludeklis.

«Dārgo Krist! Steigā atcerējos, ka atkal kopā ar veļu esmu aiznesusi uz mazgātavu tavu iemīļoto kaklasaiti — dzelteno, ar Belkondas Munto autogrāfu. Atstāju Tev kvīti, lai Tu varētu to izņemt no mazgātavas. Ņemot vērā, cik pavirši pie mums mazgā, droši vien viņi būs nodzēsuši autogrāfu. Taču neskumsti, gan Tu dabūsi citu. Cik no­pratu no Deizijas Mārčas pēdējā raksta, viņa ir viena no tām kinozvaigznēm, kura gatava parakstīties uz jebkura vīriešu drēbju gabala.

Briesmīgi uztraucos, vērodama pa televizoru, kā jūs ap­laupa. Patiesību sakot, pašu aplaupīšanas momentu nez kādēļ neparādīja, bet es tomēr šausmīgi pārdzīvoju. Se­višķi satriekta biju, kad Tu sveiks un vesels izrausies no smēķējamā vagona. Tu izskatījies diezgan slikti, kas pil­nīgi saprotams. Droši vien atkal dzēri pāri mēram, kā allaž, kad Tev pagadās pietempties par brīvu. Ne jau velti diktors stāstīja, ka tur esot lielisks bārs.