ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Labi vien būs! — Elvīra tīri mehāniski teica. — Gal­venais, atgūstiet veselību un ne par ko neuztraucieties! — viņa nobeidza ar stereotipo novēlējumu, ko slimniekiem izsaka apmeklētāji visās klīnikās.

Bet, spriežot pēc enerģiskās kustības, ar kādu viņa iedama ārā pārmeta pār plecu balto uzsvārci, varēja no­prast, ka Elvīra ar profesoru Latonu nav gluži vienis pratis.

Pēc «Zelta ekspreša» aplaupīšanas, ko daži žurnālisti nosaukuši par šī sensacionāliem noziegumiem pārbagātā gadsimta vissensacionālāko noziegumu, Džeka Kreiļa pub­liskais tēls mazliet izmainījies.

Drīzāk veikls nekā pa īstam bīstams kramplauzis, ko «Universālās panorāmas» nemitīgie pūliņi uzcēluši uz ne­piedienīgi augsta pjedestāla, viņš tagad kļuvis par sa­biedrības ienaidnieku numurs 1.

Pašlaik visā nopietnībā jājautā — vai tiešām policija nav spējīga padarīt viņu nekaitīgu? Kaut gan tieslietu ministrs preses konferencē apgalvojis, ka sperti visi soļi viņa drīzākai apcietināšanai, panākumus kā neredz, tā neredz.

Kaut kas patiesi uzsākts. Piemēram, inspektors Kouls paaugstināts dienesta pakāpē un iecelts par priekšnieku īpašai mobilai brigādei Džeka Ever-Smita notveršanai.

Grūti noliegt Koula kūsājošo enerģiju, rīkojot Džekam lamatas visās iespējamās un neiespējamās vietās. Bet kam no tā kāds labums? Vienīgi «Universālajai panorāmai», kas apvijusi noziedznieku ar spožu reklāmas oreolu. Inter­vēdama Džeku slepus no policijas, televīzija radījusi vi­ņam sabiedrisku platformu, no kuras tas var nesodīti iespļaut publikai un patiesībai sejā.

Lūk, par ko es domāju, atgriežoties mājās no preses konferences Tieslietu ministrijā. Un atzīšos — prātā man iešāvās kāda ķecerīga, avīžniekam ne visai piedienīga doma.

Ja mūsu policija ar visu savu štābu, ar gigantiskajām elektronu smadzenēm «Krimināls-Universāls», kura dēļ, patiesību sakot, arī uzcelta jaunā Operatīvā dienesta ēka, ja jau ar vismodernākajiem līdzekļiem apbruņotie varas orgāni ir bezspēcīgi, tad varbūt vērts griezties pie cilvē­kiem, kas tīri intuitīvi reizēm spēj saskatīt to, ko parastā acs neredz?

Es domāju gaišreģus. Senie grieķi, ja nespēja uzvarēt ienaidnieku ar ieroču spēku, griezās pie Delfu orākula.

Arī mums ir tāds orākuls — Minerva Zingere, kas ne vienu reizi vien izraisījusi apbrīnu pat tādos skeptiķos kā es.

Tieši šī problēma mani nodarbināja, kad pēkšņi atska­nēja telefona zvans. Un ko jūs domājat? Kas bija vada otrā galā? Viņa! Minerva Zingere!

Ceru, ka lasītājam neradīsies maldīgs priekšstats, it kā es ticētu telepātijai. To, ka viņas zvans nāca kā tieša at­bilde uz manu domu gājienu, jāuzskata par gluži nejaušu sagadīšanos. Bet šī sagadīšanās kļūst apbrīnojama, neti­cama, vēl vairāk — mistiska, ja ņem vērā, ka Minerva Zingere piezvanīja sakarā ar Džeku Kreili.

«Ar ko jūs tagad esat aizņemts?» viņa jautāja tik vājā balsī, ka tik tikko sadzirdēju. Izrādās, tās bija transa sekas.

Man tieši tolaik bija paredzēta satikšanās ar Deiziju Mārču, kura deva man miglainu mājienu, ka, iespējams, aplaimos mani ar sensacionālu informāciju. Tiesa, pieme­tinādama, ka šis jautājums atkarīgs no kādas trešās per­sonas. Jums pašiem jāsaprot — vīzdegunīgi paiet garām pat visnenoteiktākajam Deizijas Mārčas mājienam būtu nepiedodami. Ne velti viņu uzskata par visinformētāko personu pēc Nacionālā izlūkošanas centra direktora.

Izskaidroju Minervai Zingerei, kādā situācijā atrodos. Bet viņa negribēja dzirdēt nekādas atrunas.

«Metiet visu pie velna! Nupat redzēju vīziju, kas palī­dzēs policijai atrast Džeku Kreili. Bez kavēšanās uzaiciniet notāru un divus lieciniekus. Dodu jums pusstundu laika! Pēc trīsdesmit minūtēm atkal piezvanīšu.» *

Es ieminējos, ka varu aizbraukt pie viņas vai, jā tas

Minervai ērtāk, satikties pie manis. Taču viņa pateica, ka pēc transa esot tik nožēlojamā stāvokli, ka knapi pie­ticis spēka uzgriezt telefona numuru. Vājā balsī viņa pie­bilda:

«Neaizmirstiet sagatavot diktofonu un īpašu ierīci tele­fona sarunas pierakstīšanai.»

Bet tagad citēšu Minervas Zingeres pa telefonu nodik­tēto paziņojumu:

«Gulēju gultā, atslābinājusi muskuļus, aizvērtām acīm. Diena bija izcili rosīga. Atlicinājusi stundiņu atpūtai, ne­gribēju ne par ko domāt. Miegs arī nenāca.

Taču ar gribasspēku protu novest sevi līdz tādam stā­voklim, kad izolācija no ārpasaules kļūst gandrīz vai ab­solūta. Tādās reizēs nekā nedzirdu un neredzu.

Tā nogulēju kādas desmit minūtes. Un pēkšņi jūtu — mans astrālais «es» atstāj nekustīgo ķermeni.

Jau nākamajā mirklī esmu istabā, kuru nekad agrāk netiku redzējusi.

Vispirms tūdaļ apjēdzu, ka tas ir ne visai dārgas vies­nīcas standartnumurs.

Pie loga atradās neliels standarta rakstāmgalds. Pie tā, man muguru pagriezis, stāvēja kāds cilvēks. Viņš spēlēja pats ar sevi šahu.

Uz galda gulēja avīze. Tai virsū bija uzlikts žurnāls «Skatuve», tāpēc no laikraksta nosaukuma redzēju tikai sešus pirmos burtus:

«Portve…»

Avīze savukārt daļēji aizsedza viesnīcas ziņrādi, kādos parasti uzskaita pakalpojumus un norādījumMs. No pus- apsegtā viesnīcas nosaukuma spēju saburtot vienīgi sākumu:

«Pie Dž…»

Taču es pamanīju, ka šis jaunais nosaukums nodrukāts virsū vecajam, ar treknu tipogrāfijas līniju nosvītrotajam.

Uz galda stāvēja divi telefoni — balts un sarkans.

Pievērsu uzmanību vēl vienam svarīgam apstāklim — telpā nebija televizora.

Cilvēks, pārcēlis kādu figūru uz šaha dēļa, pēkšņi, it kā sajutis manu klātbūtni, strauji apsviedās.

Es tūlīt pazinu viņu.

Tas bija Džeks Kreilis.

Tajā pašā mirklī mans astrālais «es», it kā saņēmis briesmu signālu, steigā izslīdēja no istabas.

Aiziedama vēl paguvu uzmest skatienu logam.

Tieši preti varēja saredzēt universālveikala durvis, no kurām izbrauca aptuveni piecus gadus veca meitenīte ar bērnu skrituļrolleru.

Universālveikals bija divstāvu, viscaur no stikla.»

Minerva izspieda no manis divus solījumus. Pirmkārt, man vajadzēja nekavējoties sazināties ar policiju. Otrkārt, šo materiālu drīkstēju publicēt tikai nākamās dienas «Te­legrāfa» pirmajā rīta izdevumā.

Ķā jūs paši saprotat, policija vairs nevarētu balstīties uz pārsteiguma momentu, ja mans raksts vakardienas numurā saceltu trauksmi, atbalsodamies visās televīzijas un radio pārraidēs.

Minerva Zingere tāpat paskaidroja, kāpēc, sniegdama šo materiālu tieši man, viņa apiet savu vīru, Ķristoforu Deiliju, «Detektīvaģentūras Mūns un Deilijs» jaunāko kompanjonu, kas piedalās Džeka Kreiļa meklēšanā: Dei­lija neesot mājās, bet Minerva atzina, ka jebkura vilcinā­šanās ļaus nenotveramajam Džekam Kreilim arī šoreiz izsprukt.

Atzīmēju notāra un divu liecinieku vārdus: Apsolons, vecākais, notariālā firma «Apsolons, Apsolons un Levijs; E. G. Reini, I. B. Sofolka».

Vistuvākā laikā ceru publicēt plašu apcerējumu «Gaiš­redzība un tehnika — vai tās papildina viena otru vai savstarpēji izslēdz?». Šodien aprobežošos, atkārtodams rindkopu', ar ko sāku šo tīri informatīvas dabas rakstiņu:

«Vēl senie grieķi, kad nespēja uzvarēt ienaidnieku ar ieroču palīdzību, griezās pie Delfu orākula.»

Arī mums ir tāds orākuls — Minerva Zingere, kura ne vienu reizi vien atbruņojusi man līdzīgus skeptiķus.