ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Kā pirmo minēšu pie visiem stabiem un namu sienām pielīmētās afišas:

CIRKS

«Rāmums — XX gadsimts» Liela rēvija — «VENERA ZEM KUPOLA».

Komiķis vēderrunātājs Albions.

Slavenā zvēru dresētāja Karmena Bulveisa ar saviem dresētajiem mērkaķiem.

Akrobātisks numurs «LIDOJUMS UZ MARSU». Lielais mags DEN-GRAB-HISIBS, Magu, astrologu un hiromantu asociācijas viceprezidents.

LEVITĀCIJA! TRANSFORMĀCIJA!

Burvju eksperimenti ar cilvēku pazušanu, kuros var piedalīties visi klātesošie. .

Otrā manis ievērotā detaļa bija Portvelkomas iedzīvo­tāju intensīvā atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu. Par to liecināja petardes, kas vienā laidā izlidoja no logiem. Visa pilsēta atstāja karnevāla iespaidu. Birdinādami no masku milzīgiem acu caurumiem sintētiskas asaras, jautri bērinieki sekoja plastmasas zārkam. Gājiens lēnām virzī­jās gar apbedīšanas firmu, kuras skatlogā varēja redzēt milzīgu vaļēju zārku ar tajā guļošu piecu pēdu garu Džeku.

Trešā detaļa turpretī nekādi nesaskanēja ar šo visaptve­rošo joku dzīšanas drudzi — gar visu galveno ielu noteik­tās atstarpēs mīņājās atlētiska auguma vīri, kuros tūdaļ varēja pazīt privātdrēbēs ģērbušos policistus. Spriežot pēc drūmajām, stingajām sejām, varēja likties, ka viņiem nav ne jausmas par nacionālā humora nedēļu. Pat tāds kla­sisks idiots kā seržants Higinss tūlīt noģistu, kas tie par vīriem, kur nu vēl Džeks!

Vecākais inspektors Kouls zīmīgi pamirkšķināja man — viņš neapšaubāmi lepojās ar tādu izcilu konspirāciju.

Par nelaimi, kāda petarde, ielidojusi pa nolaisto aiz- sargstiklu, sprāga viņam tieši pie auss.

— Sadodiet beidzot šiem Portvelkomas vājprātīga­jiem! — vecākais inspektors Kouls iebļāvās. — Šaujiet,

šaujiet viņiem tieši bungādiņās! Dodiet sirēnas! Sirēnas! Cik skaļi vien var!

Sī enerģiskā rīcība patiešām līdzēja. Tie iedzīvotāji, kas stāvēja pie logiem, meklēja glābiņu dzīvokļu dziļumā. Humoristiskā bēru gājiena dalībnieki aizbēga kur kurais. Pārējie (atskaitot pārģērbtos policistus), aizspieduši ar rokām ausis, nozuda aiz namdurvīm.

Tādējādi mēs kā simtprocentīgi uzvarētāji, sirēnām zvē­rīgi kaucot, tukšām šāvienu zalvēm atbalsojoties pret mū­riem, piebraucām pie trīsstāvu mājas.

Izšāvis pēdējo tukšpatronu un pielādējis pistoli ar īsta­jām, vecākais inspektors Kouls izkāpa no mašīnas.

— Esam klāt! — viņš paziņoja. — Džeks apmeties šajā viesnīcā!

Es paskatījos uz hoteļa izkārtni. Svaigi krāsoti, zeltā mirdzoši burti veidoja vārdus: Viesnīca «Pie Džeka Kreiļa».

Apsviedos, lai nopētītu vecāko inspektoru Koulu. Līdz šim domāju, ka viņam ir taisni tik daudz humora izjūtas, lai pacienātu kādu viesi ar gumijas bifšteku (firmas «Kar­nevāla joki» vispopulārāko ražojumu). Bet nu izrādās, ka viņš spējīgs mobilizēt visu šāvu brigādi, pastiprināt to ar policijas tehniskā dienesta operatīvo nodaļu, izmantot visus šos skaņu efektus vienā vienīgā nolūkā — lai izmuļ-, ķotu mani. To varētu izskaidrot tādējādi, ka, mēģinādams kompensēt savas agrākās neveiksmes, vecākais inspektors nolēmis demonstrēt savu izcilo patriotismu un atsaucību sakarā ar prezidenta aicinājumu.

— Tas nu gan ir tāds joks, kādu savā mūžā neesmu piedzīvojis! — es drūmi teicu. Droši vien man vajadzēja sprāgt pušu no smiekliem, lai parādītu savu atzinību par vecākā inspektora asprātīgo izdomu, bet prāts man nemaz nenesās uz smiešanos.

Vecākais inspektors Kouls paskatījās uz mani kā uz jukušu.

Tikmēr policisti, cits aiz cita kāpdami no mašīnām, arī pārlādēja savas pistoles. Pēkšņi manu uzmanību saistīja plakāts pie viesnīcas durvīm.

Sāku smieties tā, ka gandrīz vai dabūju vēdergraizes.

Plakāts vēstīja:

«Magu, astrologu un hiromantu asociācijas Nākamības pareģošanas sekcijas darba simpo­zijs — viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» konferenču zālē.»

Viesnīca agrāk saucās «Portvelkomas diližanss». Tikai pavisam nesen, precīzāk — tūlīt pēc «Zelta ekspreša» ap­laupīšanas, īpašnieks, ņemdams vērā nenotveramā no­ziedznieka milzīgo popularitāti, bija izšķīries par jauno nosaukumu «Pie Džeka Kreiļa».

Ar nokavēšanos vecākais inspektors Kouls bija nācis pie atziņas, ka viņu iebraukšana Portvelkomā izvērtusies pārāk trokšņaina. Toties tagad viņš rīkojās ar sevišķu piesardzību — ieejot viesnīcā, atstāja ārpusē mobilās bri­gādes locekļus, paņēmis līdz vienīgi četrus policistus un Deiliju.

Viesnīcas nelielā halle šajā stundā likās kā izmirusi. Uz smieklu nedēļas sākumu norādīja tikai dažas ne visai iespaidīgas izmaiņas. Blakus virziena bultai un attiecīgam uzrakstam, kas norādīja simpozija dalībniekiem ceļu uz konferenču zāli, stāvēja piecpēdu Džeks Kreilis, 'pie tam no kartona. Divas plāksnes diezgan pieticīgi demonstrēja administrācijas līdzdalību nacionālajā pasākumā: virs slēgtā avīžu stenda varēja lasīt «Aizgāju uz Džeka bē­rēm», virs tualetes durvīm — «Inventarizācija».

Ap galdiņu ar «Kosmo-Kolo» reklāmas pelnu traukiem stāvēja ducis atzveltnes krēslu, no kuriem tikai viens bija aizņemts. Tajā sēdēja kāds vīrietis, aizslēpis seju aiz «Portvelkomas Kurjera» numura.

— Tūlīt uzzināsim pēdējos jaunumus par Džeku, — ve­cākais inspektors Kouls čukstēja. Paņēmis Deiliju aiz elkoņa, viņš pieveda to pie cītīgā laikraksta lasītāja.

— Piedodiet, jūs, kā redzu, lasāt «Portvelkomas Kur­jeru»? — viņš griezās pie tā.

— Uzminējāt, — lakoniski atbildēja tas, tā arī neat­segdams seju.

— Vai tur minēti kādi interesanti jaunumi? — turpi­nāja izvaicāt vecākais inspektors, apsēzdamies blakus sa­runas biedram.

— Viena vienīga jautrība! — skaļi atteica tas.

Šī piezīme acīmredzot tika izteikta, lai maldinātu viesnīcas portjē, kurš ziņkāri pētīja jaunpienācējus. Par laimi, tas bija spiests pievērsties kādai dāmai, kura vēlē­jās noklausīties nākamības pareģoņu debates.

Vecākais inspektors Kouls, apslāpēdams savu rēcošo

basu līdz čukstam, izmantoja izdevību, lai iepazīstinātu Deiliju ar laikraksta lasītāju:

— Vietējās policijas priekšnieks Brensigs!… Kas attie­cas uz Kristoforu Deiliju, tad tur pietiek ar vārdu … Bren- siga kungs pēdējā laikā droši vien redzējis jūs biežāk nekā savu paša sievu. Protams, ja viņam ir televizors.

Par cik tas neapšaubāmi skanēja kā joks, Brensigs pa­steidzās ar tikko dzirdamiem (konspirācijas dēļ) smiek­liem atsaukties uz galvaspilsētas kolēģa asprātību. Pēc tam pačukstēja:

— Jaunumu nekādu.

— Jūs redzējāt viņu? — vecākais inspektors Kouls jautāja.

— Vēl ne. Bet tūlīt pēc jūsu telefona zvana mobilizēju gandrīz pusi savu ļaužu.

— Un otru pusi? — pārmetoši vaicāja vecākais inspek­tors. — Vai tad jūs neapjēdzat, ka tā ir valsts mēroga operācija?

— Saprotu tīri labi! — laikraksts sakustējās, laikam policijas priekšnieks paraustīja plecus. — Bet smieklu ne­dēļa arī noris valsts mērogā. Ar šiem jokdariem ir tik daudz rūpju, ka nezinu, ko darīt — izsniegt prēmijas vai ' sēdināt cietumā … Nekādi netieku gudrs, kur beidzas hu­mors un kur sākas likuma pārkāpšana. Minēšu kaut vienu piemēru… Kāds joku dzinējs, vicinādams čeku grāma­tiņu, ienāk autoveikalā, lai nopirktu «Fords-Sāgu-83», iesēstas mašīnā un, nesamaksājis ne grasi, caur skatlogu izbrauc uz ielas.