ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

īsti humoristiska man likās nevis šī parodija par reāli eksistējošiem cilvēkiem, bet Elvīras sagudrotā Džeka Kreiļa jaunā nodarbība. Viņš izlaupīja nevis seifus un vil­cienus, bet gluži banāli zaga visbanālākās komerciālās preces, no kurām man palikušas atmiņā vienīgi kārba ar barojošu auzu tumi «Čempions» un firmas «Karnevāla joki» plastmasas zārks.

Piezvanīja inspektors Kouls. Viņš satraukts pateica,, ka mums tūlīt jābrauc uz Portvelkomu.

Mūsu pilsētas iedzīvotāji, kas no seniem laikiem izcēlu­šies ar savu patriotismu un izdomu, ar entuziasmu atsau­cās uz prezidenta aicinājumu.

Lai apmierinātu viņu vēlēšanos, municipalitāte atļāvusi visiem veikaliem bez izņēmuma, tai skaitā arī avīžu kios­kiem un aptiekām visas «Nacionālā humora nedēļas» laikā tirgoties ar speciāli šim gadījumam izgatavotām firmas «Karnevāla joki» uzjautrinošām precēm — pārsteigumiem.

Municipalitāte paziņo, ka pēdējā šīs ievērojamās nedē­ļas dienā Biržas klubā notiks karnevāls ar devīzi s

Labākie pilsētas mākslinieki steidzamā kārtā gatavo šim asprātības vakaram dekorācijas. Jau tagad, neizpau­žot sīkumus, varam pastāstīt mūsu lasītājiem, ka atseviš­ķas zāles tiks izveidotas kā rakešu šahta, cietuma pagalms un citas vietas, kuras saistītas ar Nenotveramā Džeka epopeju.

Karnevāla dalībniekus lūdz jau iepriekš iegādāties sarī­kojuma devīzei piemērotas maskas. Lai apmeklētāji varētu atšķirt pie Biržas kluba dežurējošos īstos policistus no karnevāliskajiem, vietējās policijas priekšnieks H. A. Bren- sigs izdalījis saviem padotajiem īpašas krūšu nozīmes ar pilsētas ģerboni un uzrakstu «policija».

«Portvelkomas Kurjers», «M 337.

Mūsu mašīna atradās kolonnas priekšgalā. Aiz mums — visa mobilā brigāde.

Normālos apstākļos mēs būtu sasnieguši Portvelkomu pusotrās divās stundās. Taču tagad jokdari bija pārvēr­tuši ceļu vienā vienīgā šķēršļu joslā.

Pārsteigumi variējās atkarībā no autoru asprātības un intelekta līmeņa.

Visvairāk patrāpījās nolaisti šķērskoki ar norādījumu «Avārija! Izmantojiet apkārtceļu!» un virziena bultām, kurām sekodami lētticīgie nokļuva pie cita šķērskoka ar tādu pašu brīdinājumu.

Mazliet atjautīgāks, bet tikpat izplatīts stiķis — par policistiem pārģērbušies jokdari aizturēja visas mašīnas (tai skaitā arī mūsējo) ar ieganstu, ka viņiem uzdots apcietināt Džeku Kreili.

Mūs daļēji glāba patruļas mašīnas. Braukdamas mums pa priekšu, tās brīvēja ceļu ar sirēnu kaucieniem un mirk- šķinātāja gaismas signāliem. Pastarpām skaļruņi brīdi­nāja: «Nost no ceļa, citādi šausim!» Ja tas nelīdzēja, tika šauts gaisā.

Taču pat šīm brīdinājuma zalvēm ne vienmēr bija pa­nākumi. Ļaudis, jau humora nedēļas pirmajā dienā iestip­rinājušies pilnas nedēļas apjomā, savā reibumā domāja, ka sprāgst petardes. Jo vairāk tāpēc, ka no paša rīta «Universālā panorāma» nemitīgi atgādināja:

— Firmas «Karnevāla joki» speciāli šim gadījumam izgatavotās petardes imitē īstus pistoles šāvienus un tādē­jādi lieliski papildina tās pašas firmas zārku imitāciju.

Apmēram pēc pusstundas braukšana vairs nesagādāja tādas grūtības. Sāka jau iedarboties valdības speciālais aicinājums — iedzīvotāji tika lūgti mazliet ierobežot savu nacionālā humora izjūtu.

Līdz šim pūles izcīnīt sev brīvu ceļu bija prasījušas visu vecākā inspektora Koula uzmanību un enerģiju. Ta­gad viņš beidzot varēja pastāstīt par pēdējiem notiku­miem.

Uzzināju, ka nodibināta īpaša mobilā brigāde, par ku­ras vadītāju ar paaugstinājumu dienesta pakāpē iecelts Kouls. Viņš arī pateica, ka manas sievas paziņojums Kar- lam Ebotam un šīs informācijas zinātniskās apstrādes rezultāti radījuši viņā ciešu pārliecību, ka Džeks uzturas Portvelkomā un apmeties kādā viesnīcā.

— Visādas vīzijas, kontemplācijas, transplantācijas — tas viss, protams, priekš muļķiem. Es tādām blēņām ne­ticu, — deklarēja Kouls, vienlaicīgi izšaudams tukšu patronu, lai aizbaidītu no šosejas melnu kaķi. — Bet, kad darīšana ar Džeku Kreili, pret paša gribu jākļūst māņ­ticīgam.

Vārdu sakot, kad žurnālists Karls Ebots piezvanīja uz policiju, es nebūt nesmējos par jūsu laulāto kundzi. Es nodomāju — ja reāli spēki, kas sakoncentrēti policijas rokās, nespēj pieveikt šo vilkati, izmēģināsim laimi ar visādām vīzijām, kontemplācijām un transplantācijām.

Sākās traks darbs. Tagad, kad viss jau aiz muguras, negribas ticēt, ka šo kolosālo darbību vadījis viens pats cilvēks — es. Visi bija sacelti kājās. Jūs nemaz nevarat aptvert, cik darbinieku pavadīja augas naktis bez miega skaidrodami un precizēdami.

Neiešu jums izklāstīt visa šī titāniskā darba atsevišķos posmus, jo vairāk tāpēc, ka esmu jau apsolījis attiecīgu rakstu policijas tehniskā dienesta žurnālam. Pateikšu tikai vienu — kad šorīt atnācu pie kompjūtera «Krimināls- Universāls» vecākā operatora, man līdzi bija saraksts, kurā ietilpa ap miljons informācijas vienību … — aV-.sjem vārdiem vecākais inspektors nobeidza savu monologu.

No vecākā inspektora Koula atskaites noģidu vienu: manas sievas fantāzijas burbulis, iespējams, palaists pa­saulē sakarā ar smieklu nedēju, iedarbinājis milzīgo poli­cijas aparātu. Kompjūteram, protams, nav bijis ne jaus­mas, uz kāda gaisīga pamata balstās tajā ievadītā infor­mācija, no kuras tas bez vilcināšanās izlobījis aplamo secinājumu. Jau grasījos ieminēties vecākajam inspekto­ram Koulam par savu skepsi, bet šajā brīdī atskanēja šā­vieni, ar kuriem mūs, iebraucot Portvelkomā, apsveica iedzīvotāji. No visiem logiem uz mūsu mašīnām bira sprāgstošas petardes, tik naturālistiski atdarinādamas svelpjošu ložu skaņu, ka es neviļus ierāvu galvu plecos.

— Laidiet darbā dūmu aizsegu! — vecākais inspektors nikni nokomandēja. — Tā jau var iedzīvoties kurlumā. — Pēc tam viņš iesmējās.

— Nedomājiet, ka esmu tāds stulbenis kā seržants Higinss. Tikko kompjūters «Krimināls-Universāls» bija apstrādājis manu informāciju, es, nezaudēdams ne mirkli, sazinājos ar Portvelkomas policiju. Viss sakrīt. Džeks Kreilis patiesi dzīvo tajā istabā, kur viņu apciemoja jūsu sieva. Nu, es negribu sacīt, ka personiski apciemoja, bet savā vizionārajā transplantācijā… transplantārajā vī­zijā… šajos terminos es nudien neko nejēdzu. Viesnīca, kur viņš apmeties, atrodas pastāvīgā uzraudzībā. Vēl vai­rāk — bet lai tas paliek stingri starp mums abiem — viss kvartāls no paša rīta ielenkts!

Viņš runāja ar tādu pārliecību, ka neviļus jutos kā ak­lais, kuram nav atļauts redzēt to, ko saskata visi citi. Es vienīgi īgni iebildu:

— Kāpēc jūs tādā gadījumā nelikāt viņu tūdaļ apcie­tināt?

— Tāpēc, ka nebiju vēl simtprocentīgi drošs, ka tas tiešām ir Džeks Kreilis… Un bez tam… — viņš apstā­jās pusvārdā, lai nokomandētu: — Pārtraukt dūmošanu!

Tagad, kad sintētiskais bezkvēpu, bezsmakas mākonis izklīda, aina mazliet noskaidrojās. Mēs braucām pa Port- velmas galveno ielu.

Šausminošā doma, ka man^ visumā nekaitīgā sieva galu galā patiešām nodibinājusi sakarus ar mistisko spoku pasauli, bija izsitusi mani no garīgā līdzsvara, tā­dēļ nespēju pietiekami novērtēt pilsētas arhitektūras skaistumu.

Ievēroju vienīgi trīs raksturīgas detaļas.