ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Bet šie kungi taču ir īstie! — portjē pačukstēja.

— Jūs esat lētticīgs! — saimnieks atcirta.

— Neesmu vis. Tikko jūs aizgājāt, atnāca policijas priekšnieks, nosēdēja veselas divas stundas un nupat sa­runājās ar šo te kungu …

— Mūžīgi viņš te slaistās! Gaida, lai es viņam iegrūstu kukuli. Man nav nekādas vajadzības viņu uzpirkt! Vies­nīcā «Pie Džeka Kreiļa» dzīvo tikai godīgi pilsoņi.

— Bet policijas priešnieks šoreiz valkāja karnevāla masku, pie tam slēpa seju aiz avīzes, — sazvērnieciski čukstēja portjē. — Tikai pēc ūsām pazinu.

— Ak tā? — viesnīcas īpašnieks uzreiz pakalpīgi pa­griezās pret vecāko inspektoru Koulu. — Jūs tiešām mek­lējat kādu personu?

— Jā, meklējam! Džeku Lekner-Smitu no četrdesmit trešās istabas! — nikni izgrūda vecākais inspektors Kouls.

— Cerams, ne jau sakarā ar nopietnu noziegumu? — īpašnieka nobažījies skatiens vaicājoši pārslīdēja apmek­lētāju sejām. — Tieši tagad skandāls manā hotelī būtu ārkārtīgi nevēlams! Būšu ar jums pilnīgi vaļsirdīgs: Port- velkomā reti kāds iegriežas, hotelis visu laiku stāvēja tukšs. Bet nupat kā bāztin piebāzts — gan simpozija da­lībnieki, gan tūristi. Kā redzat, starp iemītniekiem pa­trāpījies pat viens īsts noziedznieks, bet tā allaž ir droša zīme, ka uzņēmums plaukst. Un viss tāpēc, ka mainīju , nosaukumu. Kuram tad negribas padzīvot «Pie Džeka Kreiļa»?… Un tagad atnākat jūs, lai visu sabojātu!

Paminstinājies īpašnieks saķēra vecāko inspektoru aiz piedurknes un ierāva kādā patumšā kaktā.

— Palūgšu uz vienu vārdiņu!

Deilijs pamanīja asignāciju, kas it kā nejauši pati no sevis izlīda no viesnīcas īpašnieka kabatas. To pavadīja klusināti čuksti:

— Ļoti palūgšu… tā delikātāk… lai neviens neko neuzzina!

Čukstiem atbildēja vecākā inspektora rēkoņa:

— Uzpirkt? Mani? īpašās mobilās brigādes priekš­nieku?! Pataupiet savu kukuli vietējai policijai!

— Nē jel, nē! — asignācija mudīgi ieslīdēja atpakaļ viesnīcas īpašnieka kabatā. — Tas taču bija tikai joks!

Tā. sakot, maza atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu! Es jūs pazinu no pirmā acu uzmetiena, dārgo inspektori

— Jūs melojat! Un nevis inspektors, bet vecākais in­spektors!

— Jā, jā! Es tikai pārteicos… Goda vārds, tūlīt jūs. pazinu. Varu to apzvērēt pie Portvelkomas labās slavas! Kā lai nepāzīst, ja vēl šorīt jūs rādīja pa televizoru.

— Mani? Šorīt? Pa televizoru?

— Kā tad! Jūs tur esat tik šausmīgi līdzīgs. Kā ienācāt, tā tūdaļ nodomāju — tas tik ir īsts joku dzinējs. Citi tikai uzdodas par inspektoru, piedodiet, vecāko inspektoru Koulu, bet šis te pat attiecīgu plastisku masku uzlicis! Tajā leļļu filmā, kurā jūs rādīja šorīt, jums gan mugurā bija mundieris, bet…

— Leļļu filmā!… — nostenēja vecākais inspektors. Ar lielām pūlēm norijis kaklā iesprūdušu sulīgu lamu vārdu, viņš beidzot nolēma pilnīgi ignorēt viesnīcas īpaš­nieku.

Pagriezies pret saviem padotajiem, viņš nikni pavēlēja:

— Nevienu neielaist!

— Un ko darīt ar simpozija dalībniekiem? — vaicāja kāds mazliet inteliģentāks policists. — Starp tiem taču atrodas tā pati Minerva Zingere, kura uzveda mūs uz Džeka pēdām.

— Es teicu — nevienu! Nevienu neielaist, nevienu ne­izlaist! Jūs atbildēsiet ar savu galvu!

— Skaidrs, vecākā inspektora kungs! Ja atnāks Džeks Kreilis, pateikšu, ka man dots rīkojums nelaist viņu iekšā, — policists plati pasmaidīja.

Vecākais inspektors Kouls, jau sagrābis «Kosmo-Kolo» reklāmas pelnu trauku, lai pārmācītu nekauņu, saval­dījies nolika to atpakaļ.

— Smieklu nedēļa, ha, ha, — viņš īgni izspieda. — Ser­žant Brodlij, aktīva līdzdalība šajā pasākumā neietilpst jūsu dienesta pienākumos! Mūsu uzdevums — noķert Džeku, nevis tēlot ākstus. Skaidrs?

— Jūs tiešām meklējat Džeku Kreili?! — tikai tagad šis pārsteidzošais fakts nonāca līdz viesnīcas īpašnieka apziņai. — Tas nav joks? Tā ir patiesība?

Gluži bāls sejā, viņš pa solītim, it kā baidīdamies uz­durties rēgam, piesardzīgi tuvojās inspektoram. Uņ, pēkšņi palēcies, lai izlīdzinātu augumu starpību, ņēmās histēriski bučot vecāko inspektoru.

— Dārgo inspektor, tas ir, vecāko inspektor, nemaz ne­zinu, kā jums pateikties! Kāda nedzirdēta laime! Džeks Kreilis manā hotelī! Tagad esmu nodrošināts uz visu mūžu!…

Džeka Kreiļa numurā izdarītā kratīšana nedeva nekādus sevišķus rezultātus.

Pašu istabu Minerva Zingere bija ļoti precīzi aprakstī­jusi. Deilijā šis apstāklis neradīja nekādu izbrīnu. Viņa taču mitinājās šinī pašā viesnīcā, kur, kā jau gandrīz visās viesnīcās, numuri bija vienādi.

Kaut kas tomēr bija mainījies salīdzinājumā ar Miner­vas redzēto.

Uz rakstāmgalda gulēja «Portvelkomas Kurjers», taču tas jau bija cits, šodienas numurs.

Pāri pirmajai lappusei stiepās trekniem burtiem salik­tas rindas: «Humora nedēļas statistika liecina, ka mūsu pilsētas iedzīvotāji ieņem vienu no pirmajām vietām! Mas­veida atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu!» Zem šī prie­cīgā apliecinājuma Deilijs pamanīja petitā saliktu aizrādī­jumu: «Policija lūdz atturēties no jokiem, kas pārkāpj kriminālkodeksu!»

Minerva bija redzējusi uz galda vienu vienīgu žurnālu «Skatuve». Tagad to bija vesela kaudze, lielākoties tādi izdevumi, kas apgaismoja teātra, cirka un varietē dzīvi.

Starp tiem atradās arī žurnāls «Noskatīts un Noklau­sīts», kas specializējās visādu zvaigžņu intīmo gaitu iz­klāstīšanā. Žurnāls bija atšķirts tajā vietā, kur atradās Dīnai Melbenkai veltīta fotoreportāža. Sakarā ar viņas pāriešanu no «Universālās panorāmas» uz «Paraeveresta» studiju autors apgalvoja, ka straujo karjeru viņai nodroši­nājis ne tikai augums un popularitāte televīzijas skatītāju vidū, bet arī intīmi sakari ar vienu no šīs kinostudijas prezidentiem.

Vecākā inspektora brigādē ietilpa arī daktiloskopists. Sis vīrs nekavējoties ķērās pie darba. Atrastie pirkstu no­spiedumi tika salīdzināti ar Džeka daktiloskopisko kartīti, kas allaž glabājās vecākā inspektora Koula slepenajā iekškabatā.

— Nu, vai es neteicu! — inspektors uzreiz šķita izau­dzis vismaz par vienu pēdu. — Tas ir Džeks! Beidzot iekritis slazdos, pateicoties jūsu sievai, Deilij! Un pateico­ties manai intuīcijai! Vai man nebija taisnība?

Istabas metodiskā pārmeklēšana turpinājās, It kā vēl mazKet apšaubīdams savu negaidīto veiksmi, vecākais inspektors pirmkārt interesējās par priekšmetiem, kuri figurēja Minervas aprakstā.

Ilgi un sākumā veltīgi meklēja šaha dēli. Beidzot to uz­gāja sienas skapī, pie tam visai dramatiskos apstākļos. Droši vien vecāko inspektoru vadīja kāda nojauta, jo, ķer­damies pie sienas skapja, viņš bija sevišķi piesardzīgs.

Licis policistiem katram gadījumam turēt ieročus gata­vībā, vecākais inspektors ar pistoli rokā strauji atrāva durvis, pats atlēkdams sānis. Pārliecinājies, ka iekšā ne­kas neslēpjas, atskaitot pakaramos ar uzvalkiem un plauk­tos kārtīgi salikto veļu, vecākais inspektors kļuva drošāks. Ieraudzījis tumši pelēko svītroto žaketi, kas Džekam bija mugurā, kad Elvīra pēdējo reizi viņu intervēja, vecākais inspektors aizmirsa jebkuru piesardzību.

— Vai es neteicu! Tas ir Džeks Kreilis! Pirkstu nospie­dumus var mākslīgi radīt ar speciāli pagatavota ādas cimda palīdzību. Bet žakete! Tas jau ir tiešs pierādījums! Nevienam neienāktu prātā nopirkt tādu pašu uzvalku, lai maldinātu mani. Tagad viņš ir rokā! — un ar šo priecīgo saucienu vecākais inspektors klupa skapī, lai norautu no pakaramā lietisko pierādījumu.