ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Lielais metāla gars, pieņem šo mirstīgo cilvēku sa­vos dzelžainajos skāvienos un atkal izlaid saskaņā ar manu gribu.

Tam sekoja man jau pazīstamais brīnums. Zibenim plaiksnoties un pērkonam dārdot, seifa disks sāka griezties pats no sevis. Pēdējā aprautā Den-Grab-Hisiba maģiskā kustība — un naudas" skapja durvis reizē ar pēdējo, vis­stiprāko grāvienu atsprāga vaļā.

Seifs bija tukšs.

Sieviete, ar pūlēm vilkdama savas ģikts mocītās kājas, bija paguvusi veikt tikai pusi ceļa līdz seifam.

Viņu ar ārkārtīgu interesi vēroja kāds skatītājs pirmajā rindā. Es jau sen būtu viņu pazinis, ja viņš neizskatītos tik ikdienišķs.

Šoreiz viņam nebija liekās bārdas un tumšo briļļu kā toreiz magu kongresā, bet gluži parastas acenes, kā jau mazliet tuvredzīgam cilvēkam. Tas taču bija Džeks Kreilis!

Arī starp cirka skatītājiem, tāpat kā starp viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» iemītniekiem, Džeks ne ar ko sevišķu neiz­cēlās. Lai īpaši ievērotu viņu, trūka viena no diviem fak­toriem — vai nu televīzijas oreola, vai arī policista uz­sauciena: «Turiet viņu, tas ir Džeks Kreilis!»

Tāds sauciens tiešām atskanēja. Arī vecākais inspektors Kouls beidzot bija pazinis Džeku. Apstulbis no pārstei­guma, nespēdams valdīt savas emocijas, viņš pāri visai arēnai uzkliedza saviem apakšniekiem:

— Tas taču Džeks! Ko jūs tūļājaties?

Sis kliedziens izraisīja veselu notikumu lavīnu.

Nezinu, no kā vadījās Džeks — no hroniska nosacīta refleksa vai no instinkta. Katrā gadījumā viņš reaģēja uz šo saucienu ar apbrīnojamu ātrumu. Kā atsperes sviests, viņš uzlēca kājās un pārmetās pāri barjerai, gandrīz no­triekdams no kājām resno sievieti, kas lēni taustījās pa arēnu, un ieskrēja seifā.

Durtiņas žvadzēdamas aizkrita, šoreiz bez zibens un pērkona.

Publika smējās locīdamās. Tā bija pilnīgi pārliecināta, ka redz komisku intermēdiju, īpaši ietilpinātu izrādes pro­grammā humora nedēļai par godu, ka vecākais inspektors Kouls, viņa padotie, kas, izdzirdējuši kaujas saucienu, pa­meta savas vietas amfiteātrī un tagad skraidīja pa arēnu, kā arī pats Džeks Kreilis — tie visi ir attiecīgi nogrimēti klauni.

Tikko seifa durvis bija aizcirtušās, no iekšienes atska­nēja balss. Dobja, nedaudz kariķēta un tomēr tik labi pa­zīstama publikai no «Universālās panorāmas» pārraidēm. Nokļuvis šajā metāla sprostā, Džeks Kreilis žēlabaini lū­dzās:

— Izlaidiet mani, es tūdaļ nosmakšu. Ei tu, veco šarla­tāni Vispirms tu mani iespundē un nu vairs nevari dabūt durvis vaļā?!

Policisti metās pie seifa. Publikas ovācijām nebija gala.

— Muļķi, viņš taču tagad jau ir otrā seifā! — iesaucās kāds zēns un, labi notēmējis, izšāva petardi.

Tā trāpīja resnajai sievietei. Acumirklī attapusies no hipnozes, viņa ievaidējās un izbīlī nogāzās arēnā uz zāģu skaidām.

Tajā mirklī no otrā seifa atskanēja Džeka Kreiļa balss:

— Patiešām, kaut kāds maģisks spēks pārnesis mani no viena būra otrā! S.eit ir pavisam ērti! Tikai nav nekā, ko iedzert. Lai tavi maģiskie gari atnes man pudeli šampa­nieša!

— Viņš ir tur, vecākā inspektora kungs! — pielicis ausi pie seifa, ziņoja kāds no Koula padotajiem.

— Tu maldies, draudziņ, esmu šeit! — iespurcās otrā seifā …

Ar publiku notika kaut kas gluži neiedomājams. Aiz smiekliem tā mira vai nost. Piekususi aplaudēt, tā izteica savu sajūsmu, apšaudīdama policistus ar petardēm.

Cauri visam šim juceklim saklausīju Den-Grab-Hisiba

šņācienu:

— Nolādētā policija, nolādētais Džeks Kreilis! Katrreiz kā norunājuši viņi traucē manus maģiskos eksperimentus!

Nolādētais Albions! Viņš man vēl samaksās par šo ņirgā­šanos!

Negaidot arēnā iznāca Albions. Klanīdamies slavenais komiķis lūkoja atrast tādu vietu, lai būtu labi redzams publikai. Turpinādams runāt Džeka balsī un neatrazdams citu pjedestālu, viņš uzrāpās uz seifa.

Pāri vis,ai telpai nodārdēja vecākā inspektora Koula rē­ciens:

— Visus laukā! Ja šie nelieši pretosies, šaujiet! Ei, kas tur tuvāk! Iznesiet veceni, viņa visu laiku man maisās pa kājām! Noraujiet to nenormālo no seifa! — pēdējie vārdi zīmējās uz Albionu.

Kā par brīnumu, iestājās neparasts klusums. Uz skatī­tājiem iedarbojās pistoles šāvieni gaisā. Albions, tā arī nesagaidījis aplausus, apklusa, jo tika aiz kājām norauts no sava pjedestāla.

Vecākais inspektors Kouls valdonīgi pagriezās pret lielo magu, kas joprojām purpināja lāstus.

— Bet jums, Den-Grab jeb kā jūs tur sauc, pavēlu ne­kavējoties atvērt abus seifus! Ja ne — likšu tos uzlauzt, bet jūs tiksiet arestēts kā Džeka Kreiļa līdzdalībnieks! Mani jūs nepiekrāpsiet ar saviem stiķiem!

Gribu pavēstīt jūsu žurnālam, ko abonēju jau kopš pus- gadsimteņa, par kādu smagu pārdzīvojumu, pēc kura no dziļi ticīga cilvēka gandrīz kļuvu skeptiķe.

Kā publikas pārstāve biju izraudzīta piedalīties kādā no Den-Grab-Hisiba maģiskajiem eksperimentiem. Jāatzīmē, ka līdz šim uzskatīju šo lielmeistaru par ikvienā cilvēkā snaudošu mistisko spēku iemiesojumu.

Tieši tajā brīdī, kad Den-Grab-Hisibs gatavojās izrunāt burvju vārdus, pēc kuriem man bija jāpazūd vienā seifā, lai uzrastos otrā, man garām aizdrāzās pazīstamais reci- dīvisls Džeks Kreilis. Ieskrējis man nolemtajā maģiskajā naudas skapī, viņš izgaisa. Pie tam, kā vēlāk noskaidro­jās, uz neredzēšanos.

Visiem zināms, ka Džekam Kreilim piemīt īpašība visu laiku pazust bez jebkādu mistisku spēku iejaukšanās.

Vārdu sakot, atgriezos mājās ar rūgtu domu, ka Den- Grab-Hisibs māna publiku. Līdz ar to sāku vispār apšau­bīt pārcilvēciskas spējas. Biju tuvu zaimošanai, no kuras mani savlaicīgi izglāba radio.

Uzzinājusi par Minervas Zingeres vīziju, kuras laikā viņas astrālajam dubultniekam izdevies atklāt slepenībā turēto Džeka Kreiļa atrašanās vietu, tūdaļ nolēmu sekot viņas piemēram.

Ar prieku varu pastāstīt, ka zināmas sekmes esmu jau guvusi. Vakar vēlu vakarā, nogulējusi sešas stundas pēc jūsu žurnālā ieteiktās metodes, tas ir, nekustīgi pievērsusi skatienu vienā punktā, es beidzot sajutu, ka reālība vairs nežņaudz mani.

Siena, kas atdala manu dzīvokli no Braunu laulātā pāra dzīvokļa, pēkšņi it kā pazuda. Kļuvu par aculiecinieci viņu strīdam, kurā Brauna sieva laida darbā šķīvjus un kas­troļus. ļ

Pamodusies no rīta, ar gandarījumu pārliecinājos, ka mana telepātiski maģiskā vīzija bijusi pareiza. Brauni pa­tiešām strīdējušies. Viņu saceltā trača dēļ viss nams nav varējis gulēt.

Morvela Refreksa, 71 gadu veca, bez noteiktas nodar­bošanās.

Populārzinātniskais žurnāls «Horoskops», N° 12.

Kopš Džeka Kreiļa pazušanas pagājušas četras dienas. Atskaitot viņu pašu, visi šī notikuma galvenie līdzdalīb­nieki joprojām uzturējās Portvelkomā. Pamatīgi izgulējies un laimīgi ticis vaļā no sievas uzspiestā gultas režīma, beidzot ieradās arī Mūns.

Diemžēl viņš nokavēja grandiozo Portvelkomas uzjaut- rināšanos, kas beidzās pirms termiņa. Par iemeslu tam bija nevis līdz galam neizsmeltais petardu, butaforisko Džeku un plastmasas zārku krājums, bet gan prezidenta priekšlikums uzskatīt, ka nacionālā humora nedēļas pro­gramma sekmīgi izpildīta pirmajās trijās dienās.

Mūnam pat neizdevās apskatīt 43. istabu.