ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Lūkojoties pa aizkara spraugu, itin labi varēja pārre­dzēt gan arēnu, gan amfiteātri ar publiku.

Nupat kā bija beigusies mērkaķu uzstāšanās. Krātiņos sadzīti, tie neganti spiedza. Kādreiz tiku lasījis, ka šiem zvēriem piemīt daudz kas kopējs ar cilvēkiem, pat lampu drudzis viņiem dažkārt uznākot atgriezeniski, jau pēc uz­stāšanās. Spiegoņa aizvien pieauga, laikam mērkaķi par kaut ko stipri uztraucās. Vai nu viņus bija nogurdinājuši skatītāju trāpīgie joki (trāpīgie tajā ziņā, ka zvēriem tika mests, ar ko pagadās), vai arī uztrauca tas, ka viņu atrak­cija nav guvusi ierasto smieklu atbalsi. Nacionālā humora nedējas pirmajā dienā skatītāji bija dabūjuši redzēt daudz amizantākas atrakcijas.

Manas pārdomas iztraucēja mana paša balss, kas pēk­šņi atskanēja aiz muguras:

— Jūs mani nepazīstat! Es esmu Kristofors Deilijs! Bet jūs — Džeks Kreilis! Es jūs tūdaļ pazinu! Rokas augšā!

Ar šausmām apgriezos, meklēdams nezin ko. Iespējams, patiesi domāju sastapties aci pret aci ar savu runājošo rēgu. Pēc visiem šīsdienas notikumiem tas nebūtu nekāds brīnums, gluži otrādi — pilnīgi atbilstoši citiem karnevāla brīnumdarbiem.

Slepenībā es, protams, cerēju, ka ieraudzīšu nevis bez- miesas dubultnieku, bet magnetofoniņu ar prasmīgi sa­montētu atsevišķu manis kādreiz teikto vārdu ierakstu.

Apsviedies ieraudzīju man pilnīgi svešu muguru frakā, no kuras kabatas pēkšņi atskanēja vistas klukstēšana.

— Hi, hi, vai tiešām tu vairs nepazīsti mani, — fraka ierunājās gluži citā balsī, kas, bez šaubām, piederēja ma­nai sievai Minervai.

Tūdaļ no citas frakas kabatas atskanēja žēlabaina kaķa ņaudēšana.

— Velns ar ārā, kas tas par stulbu joku, — es sanik­nojos.

Atbildi saņēmu no duča mērkaķēnu, kas ar savu spieg­šanu un rāšanos šķita apdzīvojam veselu uzvalku — no bikšu stilbiem līdz mazajai vestes kabatiņai.

Sai mērkaķu trača imitācijai nekavējoties piebiedrojās krātiņos iespundētie īstie mērkaķi.

No frakas kabatām tagad atplūda klusa ērģeļu mūzika. Sai mūzikai skanot, starodams priekā par lielisko uzjaut- rināšanos, ar seju pret mani pagriezās vēderrunātājs Al­bions.

Momentā atcerējos, ka redzēju viņa vārdu cirka *a/Jišā. Tāpat arī (tās bija ne visai patīkamas atmiņas), kā viņš magu kongresa koncertzālē imitēja jau mirušās Den-Grab- Hisiba asistentes balsi.

Tai brīdi priekškars, kas atdalīja gaiteni no arēnas, pēkšņi pašķīrās. Mūsu priekšā stāvēja pats Den-Grab- Hisibs ar turbānu galvā, tērpies tumši zilā frakā, ko rotāja zodiaka zīmes. Viņa izģindusī seja ar caururbjošām acīm, augsto pieri un plānajām, cieši sakniebtajām lūpām izska­tījās briesmīga. Tā atgādināja faraona mūmiju.

— Jūs graujat manu uzstāšanos, Albion! — no šaurās spraugas starp plānajām lūpām izlauzās šņāciens.

— Piedodiet, maestro! — Albions pieklājīgi paklanījās. — Man nebija ne jausmas, ka jums ir tik smalka dzirde. Mans mazais jociņš nebija domāts jums, bet gan manam draugam Kristoforam Deilijam.

— Pat mērkaķi prot uzvesties labāk par jums! Jūs esat nevis komiķis, bet klauns! Ja jūs vēl kaut reizi traucēsiet manu maģisko eksperimentu… — un, nenobeidzis savus draudus, Den-Grab-Hisibs nozuda aiz priekškara.

— Parasts acu apmānītājs, bet iedomājas sevi par die­zin kādu pārcilvēku! — Albions paraustīja plecus. — Vai jūs ievērojāt viņa acis? Dzimis ļaundaris! Skatiens kā dūcis, tā vien liekas, ka tūlīt kritīs pie rīkles. — Mazliet atguvies no satraukuma, Albions iesmējās: — Atcerie­ties — toreiz magu kongresā es viņu nosaucu par angļu pilsspoku apvienības locekli? Viņam tas vēl par daudz labs kompliments. Viņu vajadzēja dēvēt par Raganu un vilkaču karaliskās biedrības prezidentu.

Pēkšņi mainījis toņkārtu, Albions laipni pasmaidīja.

— Manuprāt, mēs abi, būdami gandrīz vienādi populāri televīzijas skatītāju mīluļi, varētu atļauties viens otru uz­runāt vārdā, vai ne, mīļo Kristofor?

Sī frāze gluži instinktīvi lika man sakārtot" kaklasaiti, jo slavenais vēderrunātājs to pasacīja sievietes balsī.

— Bet viņam es vēl atriebšos! — turpināja Albions, šo­reiz atbilstoši teiktajam atkal vīrieša balsī. — Tūdaļ pēc viņa uzstāšanās ir manējā… Un to es izmantošu. Visu dienu prātoju, kā sasmīdināt publiku, kura jau tā pārsā­tināta ar jokiem. Bet nu es zinu, ko darīt! Sis Den-Grab- Hisibs ar savu nekaunīgo izturēšanos devis man lielisku ideju. Es sākšu savu numuru viņa uzstāšanās laikā, vēl atrazdamies šeit aizkulisēs. Pats redzēsi, kas tas būs par efektu! Tikai lūdzu tevi, dārgo Krist, nevienam ne puš­plēsta vārda. Tam jābūt pārsteigumam! — un Albions, nu jau atkal pavisam citā, vecīgi drebelīgā balsī izsaucās:

— Ha, skat, kā viņš āzē to veceni!

Es mazliet pavēru priekškaru.

Arēnā ar profilu pret mani stāvēja Den-Grab-Hisibs. Apmēram piecu soju attālumā no tā — paresna veca sie­viete. Pēc viņas izskata un izturēšanās uzreiz varēja uz­minēt, ka šī dāma apmeklē publiskās lekcijas par jogismu, spiritiskus seansus un tamlīdzīgus pasākumus, kur pave­ras skats mistikas pasaulē.

— Tūlīt es jūs iemidzināšu maģiskā miegā. Aizveriet acis! No šī brīža jūs pakļaujaties tikai manai gribai, — ātri nobēra Den-Grab-Hisibs bez viņam raksturīgā svinī­guma, kādu es biju ievērojis pagājušā reizē. Acīmredzot pirmītējā sadursme ar Albionu viņam bija krietni sabojā­jusi garastāvokli.

Den-Grab-Hisibs, nenovērsdams no sievietes caurur­bjošu skatienu, ar rokām izdarīja lēnas, slīdošas kustības, tā saucamos pasus, ar kādiem hipnotizētāji parasti ievada eksperimenta objektus pusmiega stāvoklī.

Es ievēroju, ka šoreiz viņš gluži labi varētu iztikt bez jebkādas hipnozes. Sieviete, raugoties viņā kā mistiskā dievībā, aizvēra acis, vēl pirms viņš bija izrunājis attie­cīgo pavēli, un acumirklī sastinga kā bez dzīvības.

Nedaudz nogaidījis, Den-Grab-Hisibs izstiepa abas ro­kas, it kā materializēdams no gaisa viņam vien saskatā­mus priekšmetus. Tūlīt arēnas abās pretējās pusēs, vie­nādā attālumā no sievietes, no grīdas it kā izauga divi seifi «Garants-Titāns-83».

Pēc tam Den-Grab-Hisibs uzaicināja brīvprātīgos no publikas. Tiem bija jāapliecina, ka naudas skapji cieši aizslēgti un ka mags nav nekā noslēpis zem savām drā­nām. Visa šī procedūra norisinājās lielā steigā. Pat neiz­griezis otrādi kabatas, kā toreiz magu kongresa laikā, Den-Grab-Hisibs nevērīgi pavēlnieciskā tonī aizsūtīja brīv­prātīgos palīgus atpakaļ zālē.

Viens no tiem — policists, pārģērbies džentlmeņa frakā, ar stīvinātu baltu krūtežu un nevainojami baltām manže- tēm — grasījās palikt. Bet arī šis mobilās brigādes dros­minieks nespēja pretoties caururbjošo acu hipnotizējoša­jam skatienam.

— Nost no arēnas! Jūs traucējat manu maģisko ekspe­rimentu, — nošņāca lielais mags.

Ar to pilnīgi pietika. Policists bez ierunām atsēdās savā vietā.

— Tūlīt šī sieviete pazudīs kreisajā seifā un, paklausot manam maģiskajam spēkam, atkal parādīsies labajā, — Den-Grab-Hisibs ātri nobēra savu sakāmo.

Hipnotizētā sieviete sakustējās. Smagi nesdama savas pieblīdušās miesas, viņa aizvērtām acīm, it kā neredzamas auklas vilkta, sīkiem soļiem virzījās pretī seifam pa kreisi.

Stāvēdams apmēram trīsdesmit pēdu attālumā no abiem seifiem, brīnumdaris ar rokām izdarīja apļveida kustības, atkārtodams tās pāris reižu, un lūpas izdvesa maģisko formulu: