ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Jūs uzjautrinājāties, — caur zobiem izgrūda vecā­kais inspektors Kouls, — bet Džeku tikmēr izlaižat no rokām!

— Nemaz ne! — aizvainoti nočukstēja priekšnieks. — Bet, ja atļausiet, gribētu jums izstāstīt līdz galam šo humoristisko notikumu… Kādus piecus sešus kvartālus tālāk atrodas cits automobiļu veikals. Tā īpašnieks paš­reiz grasās izjokot kādu pircēju, piedāvādams tam īpaši sagatavotu mašīnu, kuras sēdekļi ielūst zeņi sēdētāja svara. Pēkšņi — troksnis, plīst stikli. No liela skatloga nekas nav palicis pāri. Mazliet atģidies, īpašnieks ierauga blakus savai mašīnai pilnīgi svešu, gluži jaunu «Fords- Sāgu-83»!

— Lūdzu, tuvāk pie lietas! — aizmirsis konspirāciju, uzbļāva vecākais inspektors Kouls.

— Atvainojiet, es darīju visu, ko varēju, cieši pieturē­damies pie jūsu instrukcijas. Viesnīcas personāls nekā nezina. Neviens no maniem ļaudīm nav bijis pie Džeka. Lai neaizbaidītu viņu, aizliedzu policistiem formas tērpā vispār rādīties viesnīcā.

— Tātad jūs vēl neesat pārliecināts, ka tas tiešām ir Džeks?

— Esmu pārliecināts! Tiklīdz ielenca kvartālu, tūdaļ aizsūtīju uz viesnīcu kādu darbinieku civilā. Protams, tikai lai ievāktu tuvākas ziņas. Šis darbinieks, uzdodamies par Džeka paziņu, aprakstīja portjē viņa ārieni, pēc tam jau­tāja, kurā numurā šis dzīvojot. Paziņa it kā esot viņu uz­aicinājis ciemos, bet aizmirsis pateikt istabas numuru… Viss sakrīt! Džeks dzīvojot 43. numurā, viesu grāmatā viņš pierakstījies kā Džeks Lekner-Smits, komersants.

— īsāk! Vai viņš pašlaik ir mājās?

— Nē, izgājis.

— Kad?

— īsi pirms tam, kad manis atsūtītais cilvēks bija iera­dies ievākt ziņas. Portjē vēl piebildis: «Būtu jūs atnācis minūti ātrāk, droši vien saskrietos durvīs.» No tā laika Džeks nav rādījies. Es spriežu pēc tā, ka slēdzene visu laiku karājas pie dēļa.

— Slēdzene! Pie dēļa! — izgrūda sakaitinātais vecā­kais inspektors Kouls. — Jūs viņu nogulējāt! Vispirms bija jāpārliecinās, vai viņš ir mājās! Un tikai pēc tam drīkstēja ielenkt kvartālu!

Šie galvaspilsētas kolēģa apvainojumi tā satrauca vietē­jās policijas priekšnieku, ka viņš īsu mirkli pat aizmirsa aizbarikadēties ar laikrakstu. Deilijam nācās atzīt, ka priekšnieks teicami nokonspirējies, slēpdams savu īsto seju ne tikai aiz «Portvelkomas Kurjera», bet arī aiz karne­vāla maskas, kas atveidoja Džeka kariķētos vaibstus.

— Ja vēlaties dzirdēt patiesību, tieši tā arī izdarīju! — viņš nervozi attrauca, no jauna aizsegdamies ar avīzi.

— īsāk, skaidrāk! — vecākais inspektors Kouls pavē­lēja.

— Pirmo reizi portjē pateica manam darbiniekam, ka viņa paziņa, tas ir, Džeks, esot mājās.

— Vēl trakāk! Viņš bija savā istabā, un jūs viņu tomēr palaidāt!

— Nē taču, Džeka nebija istabā. Noskaidroju, ka portjē, paklausīdams viesnīcas īpašnieka rīkojumam, tādā vīzē izmuļķoja visus, kas nāca pie kāda ciemos. Par tiem, kas atradās uz vietas, sacīja, ka tie esot aizbraukuši, un ot­rādi. Vienu sievieti pat nācās aizvest ar ātro palīdzību — portjē, nedomādams, ka viņa uzņems joku tik traģiski, bija pateicis, ka viņas vīrs vakar miris …

— Jautri jūs te dzīvojat! — draudoši teica vecākais inspektors Kouls. — Varbūt jūsu darbinieku izāzēja arī otrreiz. Teica, it kā neesot mājās, bet Džeks tikmēr mierīgi sēdēja savā istabā.

— Nekādā ziņāl Slēdzene, kā jau stāstīju, karājas pie dēļa.

— Slēdzene karājas pie dēļa! — vecākais inspektors Kouls klusi nošņāca, pēc tam sekoja murmināšana, ko varēja iztulkot kā novēlējumu: «Jūs pašu pakārt pie dēļa!»

Apvaldījis savu niknumu, vecākais inspektors beidzot izdvesa:

— Ejiet, ņemieties vien ar saviem jokdariem! Cerams, vismaz ar tiem jūs pratīsiet tikt galā! Bet. te iztikšu bez jums.

Pielicis roku pie vietas, kur vajadzētu atrasties formas cepures nagam, vietējās policijas priekšnieks sakārtoja savu nošļukušo masku un laikraksta aizsegā izgāja no viesnīcas.

— Visur sēž stulbeņi! — vecākais inspektors rūgti pie­zīmēja. — Ar šo vietējā rakstura konspirāciju nekur tālu netiksim. Viss jāsāk no gala. Tūlīt parādīšu portjē savu dienesta apliecību un visu noskaidrošu.

— Tikai dieva dēļ nesakiet viņam, ka tvarstāt Džeku Kreili, — laikus brīdināja Deilijs. — Citādi viņš nodomās, ka jūs savukārt āzējat viņu.

— Pareizi! — bez ierunām piekrita vecākais inspektors. — Starp citu, šodien lieku reizi varam pārliecināties, ka Džekam palīdz pats nelabais. Viņš mums bija tikpat kā rokā, un te pēkšņi — kā jums patīk? — šī idiotiskā nacio­nālās muļķošanās nedēļa, kas sajauc visas kārtis.

Apņēmīgi piegājis pie letes, aiz kuras sēdēja portjē, vecākais inspektors strupi pateica:

— Mēs esam no policijas! Meklējam cilvēku, vārdā Lekner-Smits, kurš dzīvo 43. numurā.

— Ko viņš nogrēkojies? — pārsteigts vaicāja portjē, nemanot nospiezdams pogu, lai izsauktu viesnīcas īpaš­nieku.

— Nav jūsu darīšana! Vai tas ir viņš? — un vecākais inspektors izvilka no svārku slepenās iekškabatas Džeka fotogrāfiju, no kuras nekad nešķirās.

— Viņš! — portjē apstiprināja. — Pag, pag, šī seja rādās tāda kā pazīstama … Tā vien šķiet, ka esmu to redzējis krietni agrāk, iekam šis cilvēks apmetās mūsu viesnīcā.

Deilijs pasmīnēja. Te nu ir šis mīklas atrisinājums. Tagad bija skaidrs, kāpēc neviens no viesnīcas personāla nav sazīmējis Džeku. Ārpus televīzijas, ārpus ekrāna Džeks pārvēršas it kā par sava paša ēnu — vidēja auguma pusmūža cilvēks, kurš ne ar ko neizceļas starp citiem. Un tikai tad, kad par šo cilvēku sāk interesēties policija, uzpeld nenotveramā, leģendārā noziedznieka tēls, palīdzē­dams identificēt 43. istabas iemītnieku.

Kas attiecās uz Minervas gaišredzīgo vīziju, tad arī šinī ziņā Deilijs vairs nemocījās ar minējumiem. Atbrau­kusi uz simpoziju un apmetusies viesnīcā, viņa vienkārši bija sastapusi Džeku. Un arī tūlīt pazinusi. Ne velti kopš pašas pirmās pārraides Minerva bija kāri sekojusi Džeka Kreiļa epopejai, droši vien jau toreiz prātodama, kāds profesionāls labums no tās atkritīs tieši viņai. Senā vēlē­šanās izmantot Džeka popularitāti savu parapsihisko spēju apliecināšanai beidzot piepildījās — gluži ikdienišķa sa­stapšanās izvērtās mistiskā vīzijā.

Portjē izsauktais viesnīcas īpašnieks žigli izsteidzās no sava kabineta.

— Šie kungi ir no policijas, — portjē paskaidroja.

īpašnieks — apaļīgs, ļumīgs, ar jūras laupītāja vaigu-

bārdu — pietvīka gluži sarkans.

— Ak tā, jūs esat no policijas? Un droši vien meklējat pie manis Džeku Kreili? Labprāt aizvedīšu jūs pie viņa! — viņš iesāka liekulīgi laipnā balsī, kas pēkšņi pārvērtās niknā spiedzienā:

— Galu galā, kas par daudz, tas par daudz! Es cienu prezidenta aicinājumu! Pats atsaucos, cik manos spē­kos! — viņš ar žestu norādīja uz piecpēdu kartona Džeku un abiem humoristiskajiem uzrakstiem virs avīžu stenda un pie tualetes durvīm. — Bet te taču ir viesnīca, nevis operetes teātris! Jau no paša rīta man pūš pīlītes tādi joku dzinēji kā jūs. Pārģērbjas nez kādos maskarādes tērpos un uzdodas vai nu par inspektoru Koulu, par Seržantu Higinsu, vai par pašu tieslietu ministru! Ja atnāks īstie

varas pārstāvji, kā es varēšu viņus atšķirt no tādiem dīk­dieņiem kā jūs?