ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Rezultāts bija briesmīgs.^

Drosminieku tūdaļ ietina biezs pulvera dūmu mākulis, ko pavadīja vesela sērija niknu pistoles šāvienu. Izrādās, dūmu un šāvienu cēlonis bija gluži vienkāršs — vecākais inspektors nejauši bija uzkāpis virsū sprāgstošām petar­dēm. Pie viena viņam izdevās salauzt ar zābakiem šaha dēli.

To, kas notika pēc tam, diez vai varēja ietilpināt oficiālā kratīšanas protokolā. Krājums «1000 vissulīgāko izteicienu un kādos gadījumos tie lietojami» būtu papildinājies vis­maz ar trīsdesmit trekniem vārdiem, ja autors šajā brīdī atrastos blakus vecākajam inspektoram Koulam.

Mazliet nomierinājušies, dramatiskā notikuma dalībnieki sāka apspriesties, ko darīt tālāk.

— Ko darīt? — vecākais inspektors sparīgi teica. — Sē­dēt klusi kā pelītēm un gaidīt! Ja vajadzēs, gaidīsim kaut veselu nedēļu! No kā atkarīgas operācijas sekmes? No pilnīgas izolācijas! Nevienu neielaist! Nevienu neielaist! Neviena dzīva dvēsele nedrīkst nojaust, ka mēs te esam!

Slazdu princips! Vaļā paliek vienīgi šaura sprauga! Tikko Džeks ienāk, slazdi aizcērtas!

Atvilcis elpu, vecākais inspektors Kouls uzvaroši paska­tījās apkārt un pabeidza:

— Sī viesnīca jāpārvēš par cietoksni! No iekšpuses ap­lenktu cietoksni! Skaidrs?

— Es gan stāvokli formulētu mazliet savādāk, — pa­vīpsnāja Deilijs. — Mednieks slazdos, bet zvērs brīvībā.

— Ko tad jūs ierosināt? — vecākais inspektors drūmi vaicāja.

— Braukt.

— Braukt? — vecākā inspektora balss pauda jaunas cerības. — Uz kurieni?

— Uz turieni, no kurienes atbraucām! Ja vēlaties, ar tādiem pašiem sirēnu kaucieniem. Vai jūs domājat, ka Džeks ir kurls? Un šie policisti, nostādīti noteiktās atstar­pēs, gluži kā telefona stabi? Vai, pēc jūsu domām, Džekam nav acu, lai viņus redzētu? Džeks izslīdēja no viesnīcas, kad kvartālu sāka ielenkt policistu ķēde. Tieši tas izriet no vietējās policijas priekšnieka vārdiem.

Vecākais inspektors Kouls sadrūma.

— Laikam jums taisnība, — viņš nomurmināja, taču tūdaļ ļāva vaļu nešpetnām dusmām. — Atkal šis spoks izslīdējis mums caur pirkstiem. Vai tas nekad nebeigsies? Un pie visa vainīgi šie Portvelkomas kretīni ar viņu petar­dēm un karnevāliem!

Nogrimis dziļās pārdomās, viņš atslīga atzveltnes krēslā, bet tad pēkšņi mundri pielēca kājās.

— Nē! Neticu! Jūs, Deilij, gudrs cilvēks būdams, tomēr atstājāt neievērotu būtisku, mums labvēlīgu apstākli. Šo­dien taču nacionālā humora nedēļas pirmā diena. Ja arī Džeks kaut ko manījis, tad droši vien uzskatījis par Port­velkomas kretīnu kārtējo uzjautrināšanos … Izejot no tā, mēs rīkosimies pilnīgi otrādi. Visus ielaist un visus iz­laist! Un pēc iespējas vairāk joku! Lai ļaudis domā, ka esam par policistiem pārģērbušies jokdari.

— Vai arī Džeku izlaist, ja viņš gadījumā parādās? — nosmīnēja seržants Brodlijs.

— Laidiet ārā visus, visus!… Ko jūs teicāt — Džeku? — Kouls pēkšņi apķērās. — Vai jums šī humora nedēļa patiešām laupījusi skaidro saprātu, seržant? Es runāju par jokiem, kas domāti publikai! Bet ar ko jūs jokojat? Ar mani — savu priekšnieku!… Izsaukt portjē! Es tūdaļ viņam došu jaunus norādījumus. Nē, labāk es pats nokāpšu lejā. Deilij, jūs nāksiet man līdz! Katram gadījumam, ja viesnīcas īpašnieks atkal iedomātos noturēt mani par lelli no tās muļķīgās televīzijas filmas … Vārdu sakot, jāiestāsta viesnīcas personālam, ka mēs gribam visu šo pasākumu pasniegt humoristiskā ietērpā, protams, tā, lai nerastos iespaids, ka mēs patiešām jokojam.

Hoteļa «Pie Džeka Kreiļa» hallē notika kaut kas neie­domājams.

Hiromanti, astrologi, gaišreģi, mediji, zīlētājas kafijas biezumos, jebkura profila nākotnes pareģi, kā arī parastie viesnīcas iemītnieki, sadrūzmējušies pie izejas durvīm, uz­stāja, lai tos nekavējoties laiž ārā.

Visskaļāk ārdījās kāds profesors Bulveiss, kā vēlāk iz­rādījās, populārzinātniskā žurnāla «Horoskops» redaktors. Viņa lamāšanās gan bija gluži nezinātniska rakstura.

Koula darbinieki, aizstāvot tiem uzticētos posteņus ar pistolēm rokās, atvairīja šos uzbrukumus ar stereotipa frāzi:

— Vecākā inspektora Koula rīkojums! Tiklīdz būsim arestējuši Džeku Kreili, jūs tiksiet laukā!

Šo divu pretējo spēku sadursmei (vieni lauzās uz ielu, otri grūda atpakaļ) piemita traģikomisks groteskas ele­ments. Proti, itin visi — gan nākotnes pareģošanas sek­cijas biedri, gan nebiedri bija pārliecināti, ka viņus iz­muļķo viltus policisti.

— Tā jau vairs nav āzēšana, tā ir cūcība! — dārdināja profesors Bulveiss. — Puis, vācies no ceļa, citādi es tev tā kraušu, ka tu vairs nezināsi, zem kādas zvaigžņu kon- stelācijas esi piedzimis!

— Dēliņ! — žēlabaini čiepstēja kāda paveca hiromante. — Ja nelaidīsi ārā, tu piedzīvosi lielas nepatikšanas! Es to redzu pēc līnijām tavā rokā, kurā tu turi pistoli!

— Nekā nevaru darīt! Tas ir vecākā inspektora Koula rīkojums! — truli murmināja policists.

— Kāds rīkojums?! Kas par vecāko inspektoru Koulu?! Neticiet! Viņš joko! — no kāpnēm atskanēja pazīstama balss. — Ei, stulbeņi, laidiet visus! Vai tad jūs neapjēdzat, ka tas bija tikai humors?

Vecākā inspektora Koula negaidītais rīkojums lika poli­cistiem žigli atlēkt sānis. Tiem garām kā mežonīga, puto­joša straume aizdrāzās pūlis.

Cirkā mēs iekļuvām caur dienesta eju, kad vecākais inspektors uzrādīja cirka īpašniekam savu apliecību, pēc mana ieteikuma paņēmis līdzi tikai desmit policistu. Pā­rējie — visa mobilā brigāde — palika ārpusē.

Neliela (un tādēļ jo cītīgāka klientu aprūpēšanā) izno­māšanas firma «Tērpi kāzām, bērēm un citiem oficiāliem gadījumiem» bija darījusi visu iespējamo, lai policisti publikā izskatītos pēc cienījamiem džentlmeņiem, kuri no baznīcas vai kapsētas nejauši ieklīduši cirkā.

So firmu vecākajam inspektoram Koulam ieteica viesnī­cas «Pie Džeka Kreiļa» visu zinošais portjē, kurš ar savu vietējā rakstura bagātīgo informācijas krājumu varētu pil­nīgi aizstāt elektroniskās smadzenes.

Viņš arī bija tas, kurš ar savu pļāpību mūs ierosināja iegriezties cirkā. Tas iznāca gluži neparedzēti.

Portjē pēkšņi atcerējās, ka Džeks vēl vakar pasūtījis viņam biļeti uz šīsdienas izrādi. Šorīt tas aizejot paņēmis biļeti, samaksājis par t<* nominālvērtību plus dzeram­naudu — vienu tūkstošo biljondaļu no «Zelta ekspreša» laupījuma. To darīdams, viņš esot piemetinājis: «Ja pēc manis apvaicāsies dāma, pasakiet, ka vakarā būšu cirkā, bet pēc tam, iespējams, iegriezīšos yarietē teātrī «Pie Port­velkomas skaistulēm».»

Sākumā vecākais inspektors Kouls diez kā neuzticējās šīm ziņām. Bet, atcerējies, cik spīdošus rezultātus devusi viņa intuīcija savienojumā ar Minervas pārdabiskajiem spēkiem, domīgs izgrūda:

— Ej tu sazini…

Galu galā no viesnīcas un tās apkārtnes aizvāca mil­zīgo sardzi. Palika vienīgi kāds desmits vietējās policijas darbinieku, kurus neuzkrītoši izvietoja novērošanai visiz­devīgākajās vietās. Vēl kāds ducis dežurēja veikalos, no kuriem varēja novērot viesnīcu.

Cirkā vecākais inspektors Kouls, paklausot manam pa­domam, rīkojās sevišķi piesardzīgi. Daļa viņa ļaužu iejuka publikā, citi paslēpās aiz bieza aizkara. Šis aizkars šķīra arēnu no aizkulisēm, kur bija gaitenis ar dienesta telpām un zvēru krātiņiem.