ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Viesnīcu «Pie Džeka Kreiļa» ielenca sensāciju kāri mūs­dienu piligrimi tādā skaitā, ka cenas pieauga sākumā div­kārši, pēc tam trīskārši. Beidzot sakāpa līdz tādai summai, ko ļaudis bija gatavi samaksāt par tiesībām pavadīt vienu (diennakti Džeka Kreiļa bijušajā istabā, ka par to varētu nopirkt savrupmāju.

Pieplūdums bija tik liels, ka pasūtīt istabas viesnīcā sev un saviem stipri sarukušajiem štatiem vecākajam inspek­toram Koulam izdevās vienīgi pēc Tieslietu ministra iejaukšanās.

Kas attiecas uz Džeka numuru, tad to tagad apdzīvoja miljonārs Vondreiks, pazīstams ar savu dāsno reliģisku organizāciju finansēšanu. Cik viņš īsti maksāja, netika izpausts. Taču, spriežot pēc tā, ka pats viesnīcas saimnieks ik rītu nolika pie viņa durvīm līdz mirdzumam nospodri­nātas kurpes un aizgāja starojošs, pazīstamais filantrops arī šajā gadījumā demonstrēja savu devīgumu.

Minerva, pat nenogaidījusi simpozija beigas, aizbrauca mājās, lai, neviena netraucēta, sniegtu intervijas, pozētu fotogrāf iem un ^pacietīgi nestu tamlīdzīgus upurus savai jaundzimušajai slavai.

Es pats labprāt būtu atstājis Portvelkomu, ja tam ne­pretotos Mūns. Viņa uzvedība šķita man gluži neizpro­tama. Veselām dienām viņš sēdēja kabinetā, kur aizdomu mānijas mocītais vecākais inspektors Kouls atkal un atkal nopratināja desmitiem cirka izrādes dalībnieku.

Den-Grab-Hisibu (privātajā dzīvē Eliasu Pontimeriju) Kouls, burtiski, noveda līdz baltkvēlei ar uzdotajiem jau­tājumiem, kas diendienā nemitīgi atkārtojās un jau sāka līdzināties izsmalcināta; spīdzināšanai. Lielais mags ārēji panesa šīs mocības tīri pacietīgi, viņa nervozitāti varēja pamanīt tikai vakaros, kad viņš uzstājās cirkā.

Sievieti, kura tā arī neiekļuva maģiskajā seifā, vecākais inspektors, protams, arīdzan sameklēja. Bet viņa tik ilgi stāstīja Koulam par savām vīzijām, ka viņš galu galā vairs neizturēja un aiztrieca prom. Toties viņš centās at­spēlēties citiem. Pat mani nopratināja veselas divas reizes, titulēdams par «apsūdzības nākamo galveno liecinieku».

Kā jau teicu, Mūna izturēšanās radīja manī izbrīnu. Zinādams, ka viņš necieš protokolus un jebkuru ar papīra aprakstīšanu saistītu darbu, velti pūlējos noģist, kādu interesi viņā izraisa šī stundām ilgā bezjēdzīgā «aizdo­mīgo personu» nopratināšana.

Vakaros Mūns apmeklēja cirku. To vismaz varēja sa­prast. Pēc trim nepārtrauktas jautrības dienām Portvel­komas iedzīvotāji staigāja ar drūmiem, bieži vien plāk­steru aplipinātiem ģīmjiem.

Cirks, bez šaubām, rādījās visdzīvākā vieta pilsētā. Tieši tur taču norisinājās Džeka brīnumainā pazušana. Jau no paša rīta pie kasēm stāvēja garu garās rindas. Cenas gluži kā viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa» auga fantastiskā āt­rumā.

Uz Mūnu tas neattiecās. Viņam kā goda viesim, kurš bija saistīts ar Džeka Kreiļa televīzijas epopeju, ik vakaru pilnīgi bez maksas rezervēja centrālo ložu.

Vienreiz arī es aizgāju viņam līdz. Jāatzīstas, vispārējā nomāktības jūrā cirks šķita kā vienīgā smieklu saliņa. Dresētie mērkaķīši pārspēja paši sevi un guva skaļus ap­lausus. Kas attiecas uz Albionu, tad viņš, būdams sensa­cionālā notikuma tiešs dalībnieks, pēc administrācijas lūguma aizpildīja programmas trešo daļu. Vienalga, ko viņš imitēja — prezidenta runu vai vistas klukstēšanu, — ikvienu viņa vēderrunātāja mākas demonstrējumu uzņēma ar ovācijām.

Garlaicības un bezdarbības mākts, kādu vakaru saņē­mos, lai izteiktu Mūnam savas domas par viņa vājprātu, kas liek mums bezmērķīgi tupēt Portvelkomā.

Viņš, tikko atgriezies no cirka, sēdēja uz gultas. Kurpes viņš bija noāvis, tās tagad stāvēja uz naktsskapīša blakus lētajai bībelei ar apvāku «Sodoma un Gomora».

— Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — es noprasīju. — Jūs vismaz pa dienu noklausāties pratināšanu, bet vakaros ap­brīnojat dresētos mērkaķus. Bet kam lai es veltīju savu laiku? Elvīrai, vai? Varbūt tas tiešām būtu prātīgi — iz­dibināt viņas sievišķīgos noslēpumus. Vismaz labāk, nekā ļaut, lai viņa mūs tirda par kaut kādiem neesošiem noslē­pumiem.

Patiešām, Elvīra Zamora pēdējā laikā bija kļuvusi ag­resīva. Tas fakts, ka Džeks pēdējo reizi pazudis viņas at- būtnē, aizvainojums, ka vecākais inspektors Kouls nav turējis par vajadzīgu viņu brīdināt, kopumā izvērtās mā­nijā turēt mūs aizdomās par nez kādu noslēpumu tīšu bēdzināšanu.

Viņa jutās aizskarta arī par to, ka vietu trūkuma dēļ bijusi spiesta apmesties nevis «Pie Džeka Kreiļa», bet citā hotelī, kas veco nosaukumu «Portvelkomas omnibuss» uz ātru roku bija apmainījis pret «Džeka seifu».

Mūns nepaguva atbildēt. Mūsu sarunu pārtrauca tele­fona zvans.

Paņēmis klausuli, sadzirdēju vecākā inspektora Koula balsi:

— Viņš man ir rokā! Nezināt, kurš? Atnāciet pie manis! Pie jums nevaru runāt! Tam ir svarīgi iemesli!

Gaitenī, kā jau parasti, mums uzglūnēja Elvīra.

— Vai ir kādi jaunumi? — viņa aizdomīgi vaicāja, vē­rodama Mūna sejas izteiksmi. Saprast viņas uzbāzību va­rēja — no televīzijas skatītāju viedokļa garlaicīgās prati­nāšanas nebija nekāda izklaidēšanās, un līdz ar to profe­soram Latonam vajadzēja meklēt citas iespējas preču reklamēšanai.

— Ir, — Mūns piemiedza aci. — Vecākajam inspekto­ram Koulam radusies jauna versija.

— Kāda? — Elvīra nepacietīgi mīņājās.

— Vecenīte atzinusies, ka īstenībā Džeks nemaz nav pa­slēpies seifā, bet, izmantojot maģiskus spēkus, kļuvis ne­redzams! — Mūns norūca, vairs nelikdamies zinis par Elvīru.

Vecākā inspektora Koula istabas logi atšķirībā no mū­sējiem izgāja uz pagalmu.

Tas bija pārblīvēts ar mašīnām, jo viesnīcas garāža ārkārtējā pieplūduma dēļ visus uzņemt nevarēja. Starp citiem automobiļiem izcēlās Den-Grab-Hisiba sniegbaltais, allaž spodri nomazgātais «Fords-Sāga-83».

Visu dienu mašīna bija redzama sētā. Lielais mags lie­toja to tikai vakaros, braukdams uz cirku un atpakaļ.

Kad ienācām, vecākais inspektors stāvēja pie loga, ne­novērsdams skatienu no baltās mašīnas. Bija tumšs, pa­galmu apgaismoja vienīgi logu atspulgi, tikai baltā krāsa ļāva atšķirt Den-Grab-Hisiba automobili no citiem.

Ar žestu uzaicinājis mūs apsēsties, vecākais inspektors piegāja pie durvīm un palūkojās gaitenī.

Kā noskaidrojās, šo piesardzības soli vecākais inspek­tors bija spēris gadījumam, ja Elvīra mēģinātu noklausī­ties mūsu sarunu. Bet tas vēl nebija viss. No sava port­feļa, kuram acīmredzot pats liktenis bija lēmis slēpt sevī dažādu aparatūru, vecākais inspektors izņēma sarežģītu ierīci, domātu noklausīšanās aparātu dezorientācijai.

— Vai ieroči ir? — sav& jaunmodīgajā lakoniskajā stilā jautāja vecākais inspektors. — Pielādēti? Turēt gatavībā! Drīz var sākties beigu cēliens! Šodien pat apcietināsim! Visus trīs galvenos noziedzniekus!

Ari tālāk vecākais inspektors runāja tikpat aprautā va­lodā, to piebārstīdams ar neskaitāmiem izsaucējiem un jautājumiem. Saprotamības labad centīšos izklāstīt saturu cilvēciski.

— Jūs laikam domājat, ka es tupu šajā kretīniskajā pil­sētā, lai pratinātu katru kretīnu, kas vien pagadās ceļā? Nebūt ne! Tas ir apzināts manevrs pretinieka maldinā­šanai!

Par Elvīras Zamoras sakariem ar Džeku Kreili es vairs nešaubos, kopš uzzināju, ka raķešu šahtu pirkusi viņ-J. Den-Grab-Hisiba sakari ar Džeku skaidri paši par sevi —- ne velti viņš jau divas reizes ar savu triku palīdzību ļāvis Džekam aizbēgt. Tagad atlicis tikai viens — pierādīt, ka Elvīra savukārt saistīta ar Den-Grab-Hisibu.