ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

2. Mašīnā atrastais beigtais cilvēks nav tās īpašnieks (kā varētu spriest pēc vadītāja tiesībām), bet gan auto­mobiļu zaglis Ernijs Galorāns, ar iesauku Ernijs Viesulis, kurš jau sen figurē policijas meklēto personu sarakstā.

' Vecākais operators-šifrētājs, Policijas tehniskā dienesta kapteinis Legs Kondirskis

Kosmiskam laikmetam atbilstoša ātruma mānija bija kļuvusi par viņa dzīves mērķi. Kādreizējais sacīkšu brau­cējs Ernijs Galorāns bija pametis visu — darbu, sievu, bērnus, draugus, paziņas, parastās izpriecas, lai ziedotu sevi vienai vienīgai kaislībai. Gluži kā cilvēks, kas pār­devis dvēseli sātanam, viņš neapstājās pat likuma priekšā, lai apmierinātu savu nepiepildāmo dziņu.

Ernijs Galorāns bez mazākajiem sirdsapziņas pārme­tumiem piesavinājās jebkuru svešu mašīnu, kas varēja viņam īslaicīgi sagādāt svētlaimi mežonīgā ātrumā trauk­ties uz priekšu. Sī kaislība bija īpaša reliģija, ko Ernijs nekad neapgānīja ar zemiskiem mantkārīgiem motīviem.

Padzirdējis par kādu sevišķi ātru mašīnu, Ernijs bija gatavs traukties kaut vai līdz pasaules malai. Viņš neri­mās, kamēr, neapsēdies pie stūres, pats nesaauga ar to tajā vienreizējā izjūtā, ko mūslaiku kentauriem sniedz līdz neprātam sublimēts ātrums.

No kāda profesionāla automobiļu zagļa uzzinājis, ka tieši tāda mašīna pašlaik atrodas Portvelkomā, Ernijs Galorāns nekavējoties devās uz turieni. Apmainījis ceļā trīs dažādus svešus automobiļus, pamezdams tos, kur pa­gadās, Ernijs beidzot sasniedza Portvelkomu un līdz ar to — savu traģisko galu.

No profesora Deinriža raksta «Ātruma mānija — tās pravieši un upuri»

ZIŅOJUMS

Rūpīgi pārmeklējuši automobili «Fords-Sāga-83», ko policijas tehniskā dienesta speciālā ūdenslīdēju komanda bija izcēlusi no Riovelkomas dzelmes, mēs atradām seko­jošo:

1. Vīrieša liki.

2. Ūdens atliekas ar gļotu un izšķīdinātu ķīmisku vielu piejaukumu.

3. Dažus tehniskus papildinājumus mašīnas konstruk­cijā, kuru dēļ to nevar uzskatīt par modeli «Fords-Sāga- 83», kā izriet no vecākā inspektora Koula ziņojuma, bet gan par ši modeļa individuālu modifikāciju.

Tehniski papildinājumi ir sekojoši:

a) mašīna apgādāta ar tanku motoru «Fords-83», kas atļauj attīstīt divreiz lielāku ātrumu, nekā paredzēts mo­delim «Fords-Sāga-83»;

b) mašīna apgādāta ar Haida kompresoru, kas ļauj tai uz gaisa spilvena nobraukt ap simts pēdu pat bez jebkāda ceļa;

c) mašīna apgādāta ar Larsena pārveidotāju, kas dzēš riepu pēdas;

d) mašīna apgādāta ar ultraīsviļņu diapazonā darbojo­šos uztvērēju-raidltāju (policijas rīcībā esošā uzlabotu mo­difikāciju), kas acīmredzot ticis izmantots komunikācijai ar citām personām;

e) mašīna apgādāta ar pretnoklauslšanās aparatūru (modelis «Donalds Kings-83»), kas rada vibrācijas trau- > cējumus klausītājiem caur mikrofonu, kā ari automātiski izdzēš magnetofona lentas ierakstus;

f) mašīna apgādāta ar speciālu ierīci starmešu pārslēg­šanai uz infrasarkanu gaismu, kas kopā ar speciālu bi­nokli ļāva mašīnas vadītājam orientēties pilnīgā tumsā, bet neļāva citām personām saredzēt tumsā mašīnu.

Automobiļu tehniskās apskates nodaļas priekšnieks Policijas tehniskā dienesta pulkvedis Ralfs Sonds-Melhiors

Nākamajā dienā sēdēju viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» bārā, pūlēdamies sagremot pēdējos notikumus. Tie radīja tādas atraugas, ka, gribi vai negribi, nācās uzdzert virsū kaut ko stiprāku. Lai neiegūtu citu acīs alkoholiķa reputā­ciju, pieturējos pie profesora Latona ieteiktā kokteiļa, to­mēr ļaudams konjakam spēcīgi dominēt par toniku «Kosmo-Kolo».

Ja es vairāk rūpētos par savu maku, laikam gan rīkotos otrādi, jo tonizējošais dzēriens tika piedāvāts pilnīgi par velti — reklāmas nolūkos. Uz katra galdiņa stāvēja vis­maz dažas pudeles, izrotātas ar jaunām etiķetēm, — uz tām varēja apbrīnot Džeku, kas grasījās pazust seifā.

Negaidot blakus man izauga Mūns. Uzmetis nosodošu skatienu manai glāzei, viņš īsi noteica:

— Mums jāaprunājas.

Mēs izgājām cauri hallei, kurā nekas vairs neliecināja par neseno nacionālo humora nedēļu.

Mūns taisnā ceļā devās pie portjē, kuru nez kādēļ palū­dza atnest uz istabu spogulī.

Kādu laiku sēdējām klusējot. Apsolītās sarunas vietā Mūns izklaidīgi šķirstīja bībeli «Sodomas un Gomoras» apvākā.

Beidzot apteksne atnesa spoguli. Izrādījās, ka tas, kas atrodams vannās istabā, Mūnu neapmierināja.

Es biju piegājis pie loga un garlaikoti vēroju ielu.

— Deilijl — saklausīju aiz sevis, Mūna dobjo balsi. — Apgriezieties, bet uz mani neskatieties! Raugieties vie­nīgi uz manas rokas attēlu spogulī. Ko es daru?

Izpildīdams viņa rīkojumu, apsviedos. Redzēju tikai roku, kas atkārtoti izdarīja apļveida kustību.

— Kā lai es zinu, ko jūs darāt? Varbūt tēlojat riteni? — es pajokoju un, pats saprazdams, cik pliekana izklausās mana asprātība, piebildu: — Ko jūs ņo manis īsti gribat?

— Ja jau uzturēšanās Portvelkomā tā ietekmējusi jūsu garīgās spējas, ieliešu jums tikpat kā ar karoti mutē… Paskatieties vēlreiz uz manu roku! Mēģiniet iztēloties, ka es stāvu pie seifa.

Sāku kaut ko nojaust.

— Jūs griežat seifa disku! — es priecīgs iesaucos.

— Pareizi! Bet ja nu šī vienkāršā spoguļa vietā būtu burvju spogulis?… Nedomājiet, ka visas šīs dienas cītīgi apmeklēju cirku, lai klausītos, kā Albiona kabatā ņaud iedomāts kaķis. Cirku apmeklēju, lai dabūtu apstiprinā­jumu kādam novērojumam.

— Un kas tas ir par novērojumu?

— Ka mēs visu šb laiku bijām ar aklumu sisti idioti,— Mūns ar gandarījumu pavēstīja. — Un tagad, Deilij, va­rat mierīgi izdzert līdz galam glāzi, ko jūs tik gādīgi pa­ķērāt līdz no bāra. Tā droši vien ir trešā vai ceturtā? Un nesapņojiet, Deilij, ka jums izdevies mani apmānīt! Kā vīģes lapu izmantojot profesora Latona metodi, jūs īste­nībā grēkojat pēc individuālas receptes — piecas sestdaļas konjaka, viena sestdaļa tonika.

Biju galīgi apjucis. Un te pēkšņi Mūns iegrūda man rokās bībeli spilgtajā apvākā.

Ik nakti, pārnākdams no cirka, viņš to nolika sev bla­kus uz naktsskapīša. Biju jau gandrīz samierinājies ar domām, ka viņš nolēmis mūsu detektīvaģentūras vietā atvērt pētījumu biroju, kas nodarbotos ar svēto rakstu iz­tulkošanu no mūslaiku kriminālistikas viedokļa.

Tāpēc jutos atvieglots, redzot, ka krāsainais apvāks ar grēcīgo pilsētu bojāejas skatiem devis patvērumu gluži citai grāmatai. Kādreiz pats to biju pārlapojis, gan negū­dams no tās nekādas derīgas atziņas. Tagad atkal turēju rokā pazīstamā cirka iluzionista atmiņas, kurās autors ļāva publikai ieskatīties dažos viņa trikos.

— Te starp rindām var izlasīt tieši to, ko pamazām izlobīju no Den-Grab-Hisiba eksperimentiem, — Mūns klusi sacīja, it kā sarunātos pats ar sevi. — Ņernot talkā burvju spoguļus, iluzionists spēj radīt imažināru kustību. Tas ir, imažināru no skatītāju viedokļa, jo tā norisinās zināmā attālumā no vietas, kur, pēc skatītāju domām, stāv pats iluzionists. īstenībā tā ir reāla kustība, kas tiek veikta reālajā vietā, kurā viņš reāli atrodas. Visu šo norisi burvju spoguļi projicē uz to vietu, kur viņš it kā neatro­das …

Es pielēcu kājās, apgāzdams glāzi ar modificēto profe­sora Latona kokteili.