ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Ne jau Ali-Babas alā.

Visparastākajā dzelzceļa stacijā ar uzgaidāmām telpām pirmās un otrās klases pasažieriem, kā arī peronu, kur no­jume pasargāja trešās klases pasažierus no lietus.

Tā bija izcila veiksme. Proti, mēs tagad noteikti zinā­jām, ka Den-Grab-Hisibs bēgšanai izmantojis vilcienu. Ja nu vēl kāds kasieris atcerētos viņu, kā arī staciju, līdz kurai izsniegta biļete, tas ievērojami atvieglotu turpmāko meklēšanu.

Taču Portvelkomas stacijā diemžēl dzīvu kasieru vairs nebija. Tos, tāpat kā policijas suņus, bija izspiedusi mo­dernā tehnika. Bet biļešu automāti, lai gan darbojās bez kļūmēm, tomēr nevarēja mums pastāstīt, uz kurieni devies Den-Grab-Hisibs.

Veselu dienu Mūns izcīnīja smagu dvēseles cīņu. Es jau nomanīju, ka viņš, domādams par matu ķemmēm ar rai­dītājiem, portfeļiem ar raidītājiem, mašīnu virsmām ar gaismojošu infrasarkano vielu, radiācijas lokatoriem, port­feļiem ar pretnoklausīšanās aparatūru, sāk justies kā trako namā aiz pārpratuma iekļuvis normāls cilvēks. Bet, lai cik lielu antipātiju viņš juta pret tehniskiem līdzekļiem', galu galā nācās kaut vai daļēji piekāpties.

Sī gudrā kompromisa iznākumā radās ģeniāla operācija ar nosacītu kodētu nosaukumu «Suns helikopterā».

Tas maksāja diezgan brangu summu, ko Mūns izlika no savas kabatas. Varētu gluži bez maksas izmantot «Univer­sālās panorāmas» helikopteru, bet Mūnam tāda iespēja likās pretīga..

Sākumam izvēlējāmies vienu no Den-Grab-Hisiba iespē­jamiem pārvietošanās variantiem. Maršrutā ietilpa ap simts staciju trijos virzienos no Portvelkomas.

Par pilotu mums trāpījās simpātisks un visai prātīgs puisis, kas agrāk strādājis topogrāfijas ekspedīcijā. Uz zemes viņam patika uzturēties daudz vairāk nekā gaisā, bet no visām vietām uz zemes viņš savukārt deva priekš­roku bufetēm.

Tā mums izveidojās noteikta procedūra. Kad helikopters nolaidās blakus kādai no simts mūsu maršrutā ietilpstoša­jām stacijām, Mūns, turot suni pavadā, devās dzīt pēdas Den-Grab-Hisibam, bet pilots uz stacijas bufeti.

Bijām jau nesekmīgi izlūkojuši apmēram trīsdesmit vie­tas, kad mūs panāca Elvīra ar veselu helikopteru eskadriļu. Kā viņai izdevās uzzināt par mūsu nodomu, tā arī palika noslēpums. Taču es esmu gatavs pieļaut, ka televīzijas ļaudīm piemīt kāda sevišķa oža, gluži kā suņiem.

Vēlāk uzzināju, ka «Universālās panorāmas» skatītā­jiem, kas dienu un nakti sēdēja pie televizora, kamēr mēs traucāmies no stacijas uz staciju, elpas atvilkšanai rādīja mūsu suņa visintīmākos dzīves brīžus pamīšus ar visda­žādākā profila ražojumiem, ar kuriem firma «Mājas mīlu­lis» apgādāja turīgo ļaužu četrkājainos ģimenes locekļus.

Bija jau vēls vakars, kad pilots nosēdināja mūsu heli­kopteru pazīstamā vietā, kas ikvienam «Zelta ekspreša» pasažierim drpši vien uz visu mūžu iespiedusies atmiņā. Tā bija Livlendas stacija — vilciena pēdējā pietura pirms katastrofas.

Drīz atgriezās abi — Mūns un pilots. Pēc Mūna īgnās sejas nopratu, ka šeit Den-Grab-Hisibs nav izkāpis. Bet pēc blašķes, ko lidotājs izvilka no bikšu kabatas, — ka stacijas bufete slēgta.

Kad helikopters atkal pacēlās gaisā, Mūns beidzot lauza klusēšanas ledu. Paglaudījis miegā saritinājušos «Muļ­ķīti», viņš negaidot pagriezās pret mani.

— Varbūt jums beidzot radusies apjausma, kāpēc es izvēlējos tieši šo maršrutu? Ja nemaldos, neesam vairs tālu no mērķa. Tagad lidosim tieši uz Delfosu.

Pilots, kurš pirms automātiskās topoaerofotogrāfijas ieviešanas bija vadājis ari pa šo trasi ekspedīcijas locek­ļus (tieši toreiz piesavinādamies paražu pēc iespējas bie­žāk piezemēties)* pašūpoja galvu.

— Delfosa patiešām ir kartē atzīmētā nākamā stacija,— viņš paskaidroja. — Bet apmēram pusceļā ir vēl kāda ne­liela piestātne «Fermeri». Tajā pasažieru vilcieni nepietur, arī preču ne, izņemot tikai lopu vagonus… Tie ir lokāli vilcieni, kuros vietējie fermeri pārvadā zirgus. Tikai div­reiz nedēļā šim vilcienam piekabina vienu pasta un vienu pasažieru vagonu.

Mūns tūdaļ ierosināja doties turp. Es gan nesaskatīju tur nekādu jēgu, jo nevarēju iedomāties Den-Grab-Hisibu ceļojam zirgu kompānijā.

Lai aizstāvētu savu priekšlikumu, Mūns nolasīja mums veselu referātu:

— Ņemiet vērā, ka «Zelta ekspreša» aplaupīšana tika izplānota ar pārsteidzošu rūpību un psiholoģisku tālre- dzību. Elisonu gluži vienkārši piespieda izvēlēties tieši vidējo maršrutu «Zelta ekspreša» braucienam. Pie tam svešā griba tika uzspiesta ar visnekaunīgākajiem līdzek­ļiem, ar precīzu psiholoģisku aprēķinu: pazīstot Elisona, tāpat arī profesora Latona raksturu, zinot, ka abi trakoti kāro iztaisīt no šī brauciena propagandas šedevru, Den- Grab-Hisibs bija pārliecināts, ka abi drīzāk piekritīs tikai teorētiski bīstamajam vidējam maršrutam nekā atteiksies no plaši izreklamētā pirmā reisa.

Manuprāt, arī uzbrukuma vieta izraudzīta ar matemā­tisku precizitāti. Bija jārēķinās ar to, ka «Zelta ekspresi» pamanīs drīz vien pēc aplaupīšanas, ka sāksies (kā tas īstenībā notika) liela jezga — vismaz simtr jūdžu rādiusā tiks aizturētas un pārmeklētas itin visas mašīnas. Tātad tik tālredzīgam stratēģim kā Den-Grab-Hisibam bija ne­pieciešams, lai tuvuma būtu kāds slēpnis, uz kurieni vis­drīzākā laikā viņš varētu nogādāt savu laupījumu.

— Nemaz nešaubos, ka jūsu personā Den-Grab-Hisibs saskatīja cienīgu pretinieku. Tāpat arī nešaubos, ka viņa gājienus jūs esat izanalizējis nekļūdīgi, tiesa, ar nedaudz novēlotu datumu. Bet, ja jau mums jānosēžas tādāneap- dzīvotā vietā, kur no vilcieniem izkāpj vienīgi zirgi, vai nebūtu pareizāk to izdarīt rīt no rīta? Vismaz būs pietie- kārni gaišs, lai spētu atšķirt mūsu suni no fermeru lopi­ņiem. Pie tam mēs taču sarunājām naktsmājas Delfosā. Vai zināt, cik tagad ir pulkstenis? — apmēram tā skanēja mani iebildumi.

Es prātīgi noklusēju, ka man Delfosā šovakar norunāta tikšanās ar fotokorespondenti. Katrā savā vēstulē viņa man atzinās mīlestībā, pie tam apgalvodama, ka neko vairāk no manis neprasot, kā vienīgi lai ļauju sevi nofoto­grafēt par piemiņu (kādā man glaimojošā situācijā, kā, piemēram, Džeka aresta brīdī).

Šorīt vēl paspēju viņai piezvanīt. Viņa apsolījās pasūtīt Mūnam ar suni" numuru vislepnākajā jaunajā hotelī «Dzelzceļa aplaupīšana», bet mani aizvest uz greznu jaunatklātu restorānu «Zelta ekspresis», kur atsevišķi ka­bineti pilnīgi kopējot šī vilciena guļamkupejas (ieskaitot vannu un tualeti).

Taču Mūns kā parasti, kad viņam uznāca nepārvarama vēlēšanās nekavējoties pārbaudīt savu hipotēzi, negribēja par to ne dzirdēt.

Tādējādi mēs nosēdāmies pieturā «Fermeri».

Visapkārt melna tumsa. Vietvietām krietnā atstatumā cita no citas spīguļoja izkliedētas blāvas uguntiņas. Ne­kas neliecināja, ka te jebkad apstājies vilciens, kaut vai tas pats «lopu sastāvs». Stacija — ar lielu piekaramo at­slēgu aizslēgts vagoniņš — izskatījās tā, it kā pēdējais pasažieris te būtu iegriezies pirms simts gadiem.

Pilots, sapratis, ka te nav kur dzesēt slāpes, palika helikopterā. Mēs ar Mūnu nokāpām uz valgās zemes, kas dvakoja pēc zāles un lopu mēsliem.

Šajā dieva un ļaužu pamestajā vietā, kur tik vēlā nakts stundā pat neviens zirgs negānījās, tad arī norisinājās vēsturiskais notikums, par ko vēlāk tik daudz rakstīja un runāja.