ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

«Muļķīte» apsēdusies kādu brīdi sastinga. Pēkšņi, pa­laidusi skaļu histērisku rējienu, tā izrāva pavadu Mūnam no rokām un pa galvu pa kaklu aizdrāzās tumsā.

Un nu sākās pakaļdzīšanās, kas zināmā mērā atgādi­nāja trako sekošanu baltajam «Fords-Sāga-83», tikai daudz ļaunākā variantā. Toreiz mēs vismaz pārvietojāmies uz riteņiem, tagad uz pašu kājām. Asfaltētās šosejas vietā mūs gaidīja dangas, pauguri, grāvji un, galvenais, ērk­šķaini dzīvžogi, kuriem suns var izlīst cauri, bet cilvēkam noteikti jārāpjas pāri, upurējot ne tikai bikses, bet arī visai jutīgo ādu tajā vietā, ko pats dievs izraudzījis pērie­nam.

Pastāvēja arī kāda līdzība. Tāpat kā toreiz, nekādi ne­varējām nomaldīties no ceļa, jo šoreiz radiolokatora lomu izpildīja suns. Ik reizi, kad pagalam apskrāpēti un apju­kuši nostājāmies kāda žoga vai strauta priekšā, viņš ar skaļu riešanu rādīja mums pareizo virzienu.

Laimīgā kārtā Mūns bija paķēris līdzi kabatas spuldzi, kas vismaz ļāva mums atšķirt nelielu grambu no dziļa grāvja.

Atceros, mēs skrējām ilgi, ļoti ilgi, ik uz soļa atdurda- mies pret kādu jaunu šķērsli, klupdami krizdami, atkal celdamies kājās, lai turpinātu ceļu caur tumsu.

Pilnīgi negaidot šī murgainā uz priekšu virzīšanās iz­beidzās. Kājas iegrima kā biezā sūnā, kas noslāpēja ik­vienu skaņu. Tālāko ceļu aizšķērsoja blīvs kolosālu kak­tusu dzīvžogs vairāku pēdu augstumā.

Suns mūs jau gaidīja. Šoreiz tas likās valodu zaudējis, pat nesmilkstēja, tikai, zobus atņirdzis, nikni kūļāja asti.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš atvedis mūs īstajā vietā. Un tomēr šķita gluži neticami, ka šajos džungļos kāds varētu slēpties.

— Tādi kaktusi te netiek kultivēti, — klusi sacīja Mūns. — Tie no kaut kurienes atvesti.

Man neatlika nekas cits kā piekrist. Mūns izdarīja va­ronīgu mēģinājumu tikt cauri blīvajam dzīvžogam, un tas beidzās ar to, ka tagad ne tikai bikses, bet arī svārki pār­vērtās skrandās.

Tikmēr suns skraidīja šurpu turpu, it kā ko konkrētu meklēdams. Kādā vietā viņš apstājās, apostīja zemi un, tai gluži pieplacis, palīda zem dzeloņainajām lapām.

Nez kam viņš tur nejauši pieskārās, un notika brī­nums — daļa džungļu atvirzījās, pavērdami eju, pa kuru mierīgi varētu iebraukt automobilis.

Tagad visprātīgākais būtu atkāpties, atgriezties helikop­terā (ja vien to palaimētos atrast šajā elles tumsā), aiz­lidot līdz Delfosai, lai no turienes atgrieztos ar policijas palīgspēkiem.

Taču mēs rīkojāmies pilnīgi pretēji, pie tam rīcības iemesli katram no mums bija savādāki. Kas attiecas uz mani, tad izredzes maldīties pa aklu tumsu, helikopteru meklējot, krist iekšā visādās lāmās un apdauzīt sev galvu pret koku stumbriem man šķita briesmīgākas par nāvi.

Mūns šajā brīdī bija kā apmāts. Viņu nekas nebūtu ap­stādinājis, ja nu vienīgi zemestrīce. Būt tik tuvu mērķim, aiziet, lai vēlāk atgrieztos un atrastu priekšā tukšumu? Profesionālam detektīvam nav nekas ļaunāks par šādu izredzi.

Mēs jau atradāmies viņpus kaktusu žoga. Tur, kur pirms mirkļa gājām cauri, tagad jau atkal melnēja blīva siena.

Uzmanīgi virzījāmies uz priekšu. Zem kājām mīksti lie­cās sūna. Mūns iededzināja kabatas lukturi, piesegdams to ar plaukstu. Tā gaismā ieraudzījām tādu kā būdu, kas atgādināja telefona automātu, un turpat blakus nekustīgi sēdēja suns.

Mēs ar Mūnu zīmīgi saskatījāmies. Kaut kas šķita pa­zīstams. Tāda pati bija virszemes ieeja raķešu šahtā, kurā reiz tika apcietināts Džeks Kreilis.

Kā norunājuši, gandrīz reizē pārkāpām slieksni. Mūsu priekšā bija lifta kabīne. Mūna kabatas spuldze tumsā iz­gaismoja izsaukuma pogu, es apņēmīgi nospiedu to, un skat — durtiņas jau atvērās.

Kabīnē bija tumšs. Ar kabatas spuldzes palīdzību Mūns atrada vienīgo pogu un, kaut ko lūgšanai līdzīgu nomur­minājis, nospieda to.

Lifts bez trokšņa slīdēja lejup. Apstājās. Durvis bez trokšņa atvērās.

Mēs atradāmies vāji apgaismotā gaitenī, ko klāja biezs sintētisks celiņš. Abi izvilkām pistoles un nostādījām uz drošinātāja.

Un tā nu mēs virzījāmies pa gaiteni — soli pa solim, klusi, zagšus, gluži kā spoki, kuriem bail uzdurties kādam dzīvam cilvēkam.

Tāpat kā Džeka patvērumā, gaitenis noveda plašā telpā, kas kādreiz kalpojusi raķetnieku atpūtai. Sī te nebija kaila. Pie sienām varēja redzēt dažādas shēmas, uz grī­das — visādus priekšmetus. Taču nervi mums bija tik sa­sprindzināti, ka neko konkrētu nespējām ievērot. Aiz me­tāla durvīm zāles viņā galā mūs gaidīja tas nezināmais, briesmīgais, bezveidīgais, kas, atvilinājis mūs tik tālu, tagad apvija ar klusuma lipīgajiem taustekļiem.

Pēkšņi saklausījām skaņu, kura vēl vairāk pastiprināja šīs mēmās baismas. Tā šķita kā morzes telegrāfa klaboņa. Kaut ko tādu jau bijām dzirdējuši līdzīgos apstākļos. Tā klabēja rakstāmmašīna, ar kuru Džeks Kreilis, kurš uzdevās par Merlinu Hausmani (iespējams, ne viens, ne otrs), rakstīja savu romānu un rindkopu pameta nepabeigtu, jo ieradāmies mēs.

Traģēdijā sāka iezīmēties komēdijas vaibsti.

Ar pūlēm apspiedu skaļus smieklus. Mūns pat nepa­smaidīja, bet pēc viņa dīvaini sastingušajiem redzokļiem nopratu, ka arī manu kompanjonu sagrābusi tā pati izjūta, it kā mēs būtu iemaldījušies Kafkas murgainajā pasaulē, kurai nav nekā kopēja ar augšā atstāto suni, ar pilnīgi reālajiem grāvjiem un ērkšķainajiem krūmiem ceļā uz šejieni.

Varbūt tieši šī dīvainā noskaņa deva mums drosmi.

Mūns klusītēm atvēra metāla durvis. Tās pat neiečīk- stējās.

Uz sliekšņa stāvēdami, ieraudzījām istabu līdzīgu tai, kur Džeks noglabāja seifā «Meksikāņu serenādi».

Taču daudzējādā ziņā šī te bija stipri atšķirīga. Gar sienām virknējās fantastiski paneļi ar ekrāniem, apara­tūru, svirām un pogām.

Un šīs pārsteidzošās tehnikas vidū stāvēja vienkāršs rakstāmgalds ar vienkāršu rakstāmmašīnu, pie kurās, mu­guru mums pagriezis, sēdēja kāds cilvēks.

Rakstītājs bija tā nogrimis darbā, ka nepamanīja mūs. Pēc pirkstiem, kas raiti skrēja pār taustiņiem, pēc pie­šķiebtās' galvās, pēc izspūrušajiem matiem tūdaļ varēja noģist, ka viņu pārņēmis drudzis, ko mākslai tuvi ļaudis sauc par iedvesmu.

Viņš apgriezās tikai tad, kad piegājām gluži klāt.

Tas bija Den-Grab-Hisibs.

— Nekustēties! Rokas augšā! — stulbi noskaldīju frāzi, bez kuras neiztiek neviens kriminālromāns, slikts vai labs.

Den-Grab-Hisibs kā bez dzīvības pacēla ļenganās rokas. Pie tam nepaskatījās uz mums, bet apjukumā pārlaida acis ekrānļem, mehānismiem, it kā mēs atrastos kaut kur tur, nevis tepat blakus. Beidzot viņa skatiens atrāvās no aparatūras^ paneļiem un apstājās pie mums. Pār sēju pār­skrēja trīsas.

Tajā" pašā brīdī viņš pazuda.

— Maģiskie spoguļi! — Mūns iesaucās. — Ātrāk uz liftu! ; v ^

Mes skrējām. Tuvuma varēja sadzirdēt tādus kā soļus, biezajā paklājā grimstošus, neredzamas būtnes soļus.

Ja es nezinātu, ka tas viss ir optisks māns, droši vien ticētu, ka pa paklāju skrien vēja pūsma.

Kad mums šķita, ka spoks jau atrodas tuvu liftam, Mūns uz labu laimi izšāva un tūdaļ izbīlī iekliedzās.

Starp viņu un mani, gluži citā vietā, nekā gaidījām, stāvēja Den-Grab-Hisibs.

Mūns instinktīvi pagriezās un pārsteigumā gandrīz iz­laida pistoli no rokas. Es tikpat instinktīvi metos pie Den- Grab-Hisiba.