ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Agosto mīl siltumu, — saimnieks paskaidroja, aiz- nesdams bruņurupuci nostāk no mājas. — Tālab par visu vārīti grib ielīst istabā. Es viņu nelaižu, jo centrālapkure ir kaitīga viņa veselībai. Tā nu viņš nemitīgi tup pie dur­vīm. Bet dubļos viņš izvārtījies tīšām, lai spītētu man. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik viltīgi ir šie… — un viņš bez stomīšanās nobēra sava vērtīgā kājslauķa sarežģīto latīnisko nosaukumu. — Lai atriebtos man par to, ka ne­laižu iekšā, viņš naktīs dauzās pie durvīm. Pie tam jūt, vai es guļu vai ne. Tikko esmu iemidzis, tā sākas bom­bardēšana. Un zināt, kas ir viskuriozākais? — kolekcijas lepnā īpašnieka grumbainajā sejā iezīmējās neviltota sa­jūsma. — Viņš pat citus bruņurupučus iemācījis krist man uz nerviem. Kad man gadās kāds jauns'mīlulis, viņš ar saviem sugas brāļiem ņemas to visādi tiranizēt. Jau no­lēmu pārdot, velns viņu rāvis, bet žēl, — kā nekā visā valstī īr tikai trīs tādi eksemplāri…

Beidzis šo slavas dziesmu kājslauķim, saimnieks atģi- dās apjautāties, kas ciemiņiem vajadzīgs.

— Jūs esat Redžinalds Smies?

— Jā! Un tad?

— Tas pats, kurš savā laikā bija pazīstams ar palamu Redžs Mūķīzeris? — atmetis jebkuru pieklājību, tieši no­prasīja Deilijs. Vajadzēja taču galu galā noskaidrot pār­pratumu. Negribējās ticēt, ka šis dīvainais kolekcionārs bijis spējīgs pastrādāt kādu noziegumu, varbūt vienīgi sevišķi reta bruņurupuča zādzību. Droši vien Džeka Kreiļa paziņa viņus vienkārši izmuļķojis, uzdodams šo adresi.

— Kā jūs teicāt? — saimnieks aizdomu pilns piemiedza vecīgās acis. Viņš ierāva galvu, kļūdams ārkārtīgi līdzīgs saviem mīluļiem.

— Redžs Mūķīzeris, — Deilijs atkārtoja. — Atvainojiet, mēs, liekas, neesam atnākuši īstajā vietā.

— Un kas jūs tādi esat? — saimnieks atkāpās, acīm­redzot lai aizcirstu viņiem deguna priekšā durvis.

— No televīzijas, — Deilijs parādīja «Universālās pa­norāmas» līdzstrādnieka apliecību. To bija pagādājusi Elvīra Zamora, gan nezinādama, kādam nolūkam tā kalpos. .

— Televīzija? — saimnieks kustināja lūpas, it kā pa­matīgi sagremodams vārdu, iedziļinādamies tā jēgā. Ra­dās iespaids, ka bruņurupuču sabiedrība piešķīrusi arī viņam šo dzīvnieku tūļīgo lēnību. Pilnīgi negaidot viņš ieblējās āža balstiņā:

— Redžs Mūķīzeris! Mans dievs, cik gadus neviena dzīva dvēsele nav mani tā nosaukusi! Sajā iesūnojušajā miestiņā, kur ļaudis izgudro briesmīgus nostāstus par katordzniekiem, bet paši nav spējīgi pat kārtīgi izkauties, nevienam nav ne jausmas, kas es īsti esmu. Uzskata mani par pārtikušu vērtspapīru turētāju. Ārēji tas tiešām tā ir — man pieder vesels portfelis, piebāzts ar «Kosmo-Kolo» firmas akcijām. Bet ieskatieties dziļāk, un jūs redzēsiet cilvēku, kurš lepojas ar savu kādreizējo slavu! … Redžs Mūķīzeris! Tas skan kā augšāmcelšanās zvans! Tātad lielā pasaule nav vēl mani aizmirsusi?

Mūns un Deilijs mazliet apmulsa. Viņi nebija gaidījuši, ka šis apciemojums tā ielīksmos sen senis savu kroni zau­dējušo kramplaužu karali.

Smies visādi centās izrādīt savu prieku. Izvārīja brīniš­ķīgu bruņurupuču zupu (kurai par izejvielu droši vien kalpoja viens no kolekcijas ne visai retajiem, toties sevišķi neuzvedīgajiem eksemplāriem). Sabrūvēja stipru jo stipru groku (tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo» šinī mājā acīm­redzot uzskatīja par noderīgu vienīgi firmas ienākumu vairošanai, nevis dzeršanai). Un pie tam vienā laidā pļā­pāja:

— Jums droši vien brīnums, kāpēc vecumdienas metos uz bruņurupučiem? Es, Redžs Mūķīzeris, kura galvu rei­binošie piedzīvojumi aplidojuši visu pasauli? Kaut vai juvelieru firmas «Raviss un Raviss» sarīkotā dārgakmeņu izstāde. Kurā gadā tas bija, īsti neatceros, bet labi sen. Zāle divdesmit otrajā stāvā, durvis aiz septiņām atslēgām, visapkārt policisti. Neviens vēlāk nevarēja saprast, kā man izdevās iekļūt. Pa fasādi, pa fasādi! Rāpos augšup kā pa trepēm. Lai kāds mēģina atdarināt! Un ja jūs būtu redzējuši, kādā tempā es muku no vajātājiem!… Jau to­reiz sapņoju par bruņurupučiem. Kontrasta dēļ. Sie lēnie rāpuļi iemieso to mierīgo dzīvi, kuru toreiz nevarēju sev nopirkt ne par kādu naudu. Vienīgi cietumā.

Jā, starp citu, par cietumu … Jūs droši vien sev jau­tājat, kāpēc es, kurš pieradis pie kustības, pie trauksmes, vecs būdams, nobēdzis šajā pasaules nostūrī? Mani uz to pamudināja sentimentalitāte! Citiem šķiet, ka cilvēkam ar manu pagātni pārmērīga jūtība ir sveša, Bet mēs taču esam tādi paši cilvēki kā visi, ar tādām pašām cilvēcis­kām vājībām… Kad esi atteicies no aktīvas darbības, lai gadu pēdējo posmu veltītu kādam hobijam, parasti velk atpakaļ uz dzimtajām mājām …

Man tādu nekad nav bijis. Nebija pat pastāvīgas dzīves vietas … Tāds jau mums arods, kā klejojošam aktierim …

Seifs, kurš sapņo uzticēt man savu saturu, taču neat­brauks pie manis, pašam jādodas pie tā… Allaž esi ceļā, vai nu braucot uz jaunām viesizrādēm, vai nu mūkot no policijas… Kungi, uzaicinu jūs pacelt glāzes uz manu vienīgo mājokli, kur esmu nodzīvojis sešus gadus!

Piegājis pie loga, viņš pacēla kausu pret tālumā re­dzamo salu. Uz tās zaļganās jūras ielokā pacēlās cietuma piecstāvu ēka, tumšpelēka, it kā caurcaurēm nokvēpusi.

— Uzdzersim neaizmirstamajam Santrentīnam! San- trentīnam, kura dēļ Redžs Mūķīzeris apglabājis savu ve­cumu šajā sapelējušajā kaktā! Jums grūti iedomāties, cik tālu Laskariotasa atpalikusi no modernās dzīves! Pa visu šo laiku, kamēr te dzīvoju, nevienas ielaušanās!

Varēja just, ka saimnieks reti iebauda alkoholu. Viņš ātri vien apreiba un, turpinādams stāstu par Santrentīnu, ik brīdi slaucīja dzērāja asaras. Viņa āža balss kļuva ar­vien smalkāka, reizumis iesniegdamās koloratūras vis­augstākajos toņos.

— Ak, Santrentīns! Kas tas bija par laiku! Protams, ka­torgas cietums, režīms zvērisks — citādi galu galā nebūtu sācies dumpis. Bet toreiz, neraugoties uz visu, dzīvošana bija vēl ciešama, sevišķi mums, profesionāliem kramplau­žiem.

Tieši tad iepazinos ar Džeku, ar neatkārtojamo Džeku Kreili! Ziniet, viņš bija mans talantīgākais skolnieks! Un arī es pats, nojauzdams viņa neparasto apdāvinātību, ne­žēloju pūles.

Priekšnieks mums bija meties uz audzināšanu — ierī­koja cietumā darbnīcu nelielu portatīvo naudas skapju izgatavošanai. Cerēja, ka tādā veidā iepotēs mums citādu attieksmi pret seifiem — tie, tā sakot, nav domāti izlaupī­šanai, bet jūsu godīgi nopelnītās naudas glabāšanai…

Džekam šī priekšnieka kaprīze deva daudz laba. Darb­nīcu vadīja vecākais uzraugs, liels sievišķu cienītājs. īpaši viņam ataicināja bijušās draugaļas, un, kamēr viņš ar tām izklaidējās krastā, mēs abi ar viņa atļauju nostrādā­jām darbnīcā «virsstundas». Tur tad arī, izmantojot šim nolūkam mūsu saražotos seifus, iemācīju Džekam vienu otru aroda noslēpumu. Džekam nevajadzēja rādīt divreiz, tūlīt saprata, kas un kā, gandrīz vai mani pārsmēja… Zvaigzne! Un, ja padomā, cik bēdīgu galu viņš ņēma! Visu aizmirsts, bez graša kabatā.

— Bez graša? — Deilijs viņu neticīgi pārtrauca. — Pie­tiktu ar «Indijas briljantu» vien, lai nodrošinātu sev bez­rūpīgu nākotni.

— Krāpšana! Vistīrākā krāpšana! — saimniekam pa­spruka sīki smiekliņi. — Kinoaktrise, kura bija saņēmusi šo gredzenu kā kompensāciju pēc laulības šķiršanas ar Indijas princi, piemānīja gan apdrošināšanas sabiedrību, gan netieši Džeku. Briljants, kuru Džeks nozaga ar tādām grūtībām un risku, izrādījās viltojums — īsto šī padauza bija pirms tam slepus pārdevusi!… Sī blēdība tā satrieca Džeku, ka viņš pēc tam vairs nespēja atgūt veco formu. Pameta novārtā savu amatu, iesāka dzert.