ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Taču es nezinu nevienu tādu gadījumu, kad noziedznieki visā pilnībā būtu izmantojuši tās gluži neierobežotās iespējas, ko viņiem dod mūslaiku elektronika, kibernētika, augsto temperatūru fizika.

Manī dzima nelokāma apņēmība kļūt par noziedznieku ar lielo burtu. Nevis par banālu kramplauzi, kas, dzīda­mies pēc viegla laupījuma, desmit reižu pielieto vienu un to pašu triku, lai vienpadsmitajā reizē iekristu.

Gan mana godkāre, gan ticība savam aicinājumam dik­tēja man vissmagāko, toties pašu augstāko mērķi — kļūt par nenotveramu supernoziedznieku. Gribēju darīt visu, kas man ienāks prātā, pie tam ne reizi neatstājo'1: He ma­zāko pierādījumu, nemodinot ne mazākās aizdomas.

Tā nebija dzīšanās pēc nelikumīgā cejā iegūtas nau­das — nauda man nebija vajadzīga. Mana rocība, patei­coties līdzpilsoņu lētticībai, jau tāpat tālu pārsniedza tās summas, kādas varēju iztērēt savām visai pieticīgajām vajadzībām.

Te būtu īstā vieta piebilst, ka mana jaunā darbība tūdaļ prasīja jaunus, prāvus kapitālieguldījumus. Daudzi zināt­nieki (tai skaitā arī tie, kuru patentus Donalds Kings bija atpircis spiegošanas aparatūras izgatavošanai) saņēma no manis karaliskus honorārus par saviem izgudrojumiem, reizumis arī par jau esošo ierīču pilnveidošanu pēc mana speciāla pasūtījuma.

Pats par sevi saprotams, viņiem nebija ne jausmas, kādu spēcīgu ieroci tie ieliek manās rokās. Daži, galveno­kārt tādi, ar kuriem biju ticies zinātniskās nodarbībās, domāja, ka viņu atjautīgos aparātus izmantoju cirka izrā­dēm. Citiem nebija nemaz zināms, ka esmu slavenais ilu­zionists Den-Grab-Hisibs.

Šie zinātnieki, tāpat kā respektablās uzņēmēju aprindas, pazina mani kā Nelsonu K. Voiniku, zinātniskā pētniecības institūta īpašnieku. Šī manis dibinātā institūta oficiālajā darbības laukā ietilpa atrast praktisku pielietojumu vēl neaprobētiem un dažkārt apstrīdētiem zinātniskiem atklā­jumiem. Starp citu, tieši šis mans institūts palīdzēja inže­nierim Haidam novest līdz galam gaisa kompresora ideju, bet vēlāk, pēc izgudrotāja nāves, es kļuvu par šī patenta vienīgo pilntiesīgo īpašnieku …

Manas noziedzīgās darbības morālais aspekts mani ne­apturēja, bet tieši otrādi — stimulēja. Oficiālos likumus esmu vienmēr uzskatījis par oficiāli aizsargātu vairākuma apmānīšanu priviliģētā mazākuma interesēs. Noziedznieks, kurš atvieglo bankas seifu vai privātu seifu par zināmu summu, patiesībā piesavinās tikai nelielu procentu no mil­joniem, kas iegūti (ja iedziļinās būtībā) ar likumīgu blē- dīšanos. Tātad uz priviliģētās kārtas blēdīšanos viņš at­bild ar pretblēdību. Manuprāt, viņš ir tas pats cirka iluzio­nists vai mags, tikai mazliet citā nozarē. Tie paši patērē­tāju sabiedrības locekļi, kuri labprāt ļauj sevi piemuļķot jebkuram šarlatānam un gatavi maksāt par šo sevis pie- muļķošanu prāvu naudu, tūdaļ saceļ negantu brēku, tik­līdz kāds zaglis ķeras pie viņu maka.

Kad es vai kāds cits lēts brīnumdaris nemanot izņem pulksteni no skatītāja kabatas, viņš rēc aiz sajūsmas,

zinādams, ka pulkstenis pie viņa atgriezīsies. Pie tam pil­nīgi aizmirst, ka par tiesībām būt izmuļķotam viņš samak­sājis tikpat daudz, cik maksā pats pulkstenis. Gandrīz tādu pašu zaudējumu viņš cieš, ja pulksteni piesavinās likuma neatzīts brīnumdaris, vulgāri runājot, kabatas zag­lis. īpašnieks piemuļķots tāpat kā cirka izrādes laikā. Taču tas darīts bez viņa iepriekšējas piekrišanas, bez tā, ka viņš pirms tam stāvējis garā rindā pēc dārgās biļetes. Un, tāpat kā viduslaikos, viņš gatavs nocirst ļaundarim roku …

Nolēmis kļūt par supernoziedznieku, es pēc būtības tur­pināju savu agrāko nodarbošanos, tikai plašākā arēnā. Saskatīju sekmīgas operācijas pievilcību nevis laupījuma vērtībā, bet tajā meistarībā, ko apliecināju, ar tehnisku ilūziju palīdzību vazādams oficiālo likumu aiz deguna…

Pats pirmais solis mana visaptverošā un tālejošā plāna īstenošanai bija radīt sev pilnīgi nepieejamu patvērumu. Starp citu, tieši nelokāmā ticība, ka neviens nekad neiekļūs šajā patvērumā bez manas ziņas un atļaujas, dod man iespēju, nebaidoties no sekām, uzticēt papīram savu kredo — supernoziedznieka ticības apliecinājumu, kas pēc būtības ir izvērsts pasaules uzskats.

Ļaudīm ir tiesības pēc manas nāves uzzināt, kādu ģē­niju tie zaudējuši manā personā. Sī gluži labi saprotamā vēlēšanās nepazust gadsimtu virpuļos satuvina mani ar profesoru Renē Latonu (tāpat kā viena otra cita rakstura īpašība).

Profesors man nesen uzticēja savu noslēpumu — viņš rakstot grāmatu «Džeks Kreilis — mīts un īstenība». Viņa grāmata un mani memuāri centrējas uz vienu un to pašu — iemūžināt sevi nākamo paaudžu acīs. Laikam ne­atradīsies cilvēks, kas labāk par mani saprastu profesoru. Gluži tāpat kā es, profesors Renē Latons ir iluzionists, tikai atšķirīgā novadā. Kā jebkuram neikdienišķam iluzio­nistam, viņam nepietiek ar apziņu, ka viņš ilgu laiku sek­mīgi muļķojis publiku. īstenu gandarījumu sniedz tikai doma, ka ar laiku publika uzzinās, kā tā tikusi piemuļķota.

Bez šaubām, gan es, gan profesors Latons ieiesim vēs­turē kā ievērojami iluzionisti. Un tomēr starp mums abiem ir milzīga atšķirība. Viens no mums ir ārkārtīgi izvei­cīgs, izdomas bagāts un neparasti veiksmīgs triku īsteno­tājs, otrs — absolūts ģēnijs. Lasītājs, kuram pēc ctatidzienr gadiem palaimēsies izlasīt šos manus memuārus, spēs bez grūtībām izšķirt, kurš ir tas ģēnijs. Profesors Latons uz­skata, ka viņa vislielākais panākums ir mistifikācija ar Džeku Kreili, kuras iznākumā šis reklāmas pārraižu sta­tists kļuvis par nacionālo varoni. Bet arī tur mans perso­niskais nopelns ir daudz lielāks nekā profesoram.

Šī ideja man radās vienā no tām naktīm, ko pavadīju savā nepieejamajā patvērumā. Kopš biju "to iekārtojis, man kļuva par paradumu atgriezties turp dienas nogalē neat­karīgi no tā, kur biju un ko darīju pirms tam. No šī likuma atkāpos tikai tādos gadījumos, ja maģijas viesizrādes aiz­veda mani tik tālu, ka pat manam superātrajam automobi­lim nebija pa spēkam veikt šo attālumu dažās stundās…

Savā patvērumā, kur par manu drošību gādāja vienrei­zēja aparatūra, nepārspējama aizsargsistēma, kādu var atļauties tikai lielvalsts stratēģiski komandpunkti, jutos kā pasaules valdnieks.

Jau pats stāsts par šī īpatnējā patvēruma izraudzīšanu un iekārtošanu ir vērts, lai to izklāstītu savos memuāros. Atmetu dažādus variantus un beidzot apstājos pie visvien­kāršākā un, protams, visģeniālākā.

Tieši tais dienās Kara ministrija pārdeva vairāksolīšanā šahtas, kas līdz tam bija kalpojušas kā maskētas izejas "pozīcijas transkontinentālām «Nikas» tipa raķetēm. Mili­tārie speciālisti bija nākuši pie atziņas, ka globāla kara apstākļos šie pazemes slēpņi nesniedz pietiekamu garan­tiju pret kodoltermisku uzbrukumu. Šo šahtu ierīkošanai bija patērētas milzīgas summas, tāpēc, lai daļēji izvairī­tos no nodokļu maksātāju pārmetumiem, attiecīgais resors nolēma tās pārdot.

Vispirms nācās apsvērt svarīgu jautājumu — kas skaitī­sies manis nopirktās šahtas oficiālais un likumīgais īpaš­nieks. Ņemot vērā manus tālākos nodomus, tam vajadzēja būt cilvēkam, kas dažādu personisku iemeslu dēļ nolēmis pilnīgi nošķirties no pasaulīgās dzīves, nodzīvot atlikušo mūža daļu kā vientuļnieks.

Realizēt šo nodomu man palīdzēja Keita Morāna, līdz savai nāvei pazīstama plašām skatītāju masām kā mana asistente senjorita Aurēlija, kura zināja gandrīz visus manus plānus un uz kuru varēju zināmā mērā paļauties. Starp citu, viņas nāvi no sirds nožēloju — tā nebija iepriekš izplānota, bet manas vienīgās, nepiedodamās kļū­mes izraisīta.