ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Vēl kādu laiku viņam atkrita pa artavai no vecā blēža, kā viņu tur sauca … Atcerējos, no Elisona … Ziniet, seifi «Garants». Elisons noslēdza ar Džeku džentlmenisku līgumu. Džeks apņēmās neuzlauzt šīs firmas seifus, par ko savukārt saņēma nelielus atskaitījumus no katra pār­dotā seifa.

Bet pagājušajā gadā Elisons uzsāka to savu spekulā­ciju ar Haida kompresoru un gandrīz nonāca tuvu bankro­tam. Arī naudas skapjus ne visai pirka. Un tad šis vecais krāpnieks reklāmas nolūkos piedāvāja Džekam kādu ne­tīru lietiņu — uzlauzt viņa kantorī kādas citas firmas seifu, turklāt radīt iespaidu, ka ar firmas «Garants» seifu Džeks nav ticis galā.

— Vai Džeks tam piekrita? — vaicāja Mūns.

— Ko jūs! Tas būtu profesionāls apkaunojums. Viņš sašutis atteicās. Tad šis Elisons acīmredzot noalgoja kādu no tiem kramplaužiem, kuri nospļaujas par amata godu…

Tā kā jūs esat no «Universālās panorāmas», tad paši labāk zināt, kāds pēc tam sākās trādirīdi: pakaļdzīšanās, ielaušanās, aplaupīšanas, slepkavības.

Sākumā Džeks domāja protestēt, taču apjēdza, ka vi­ņam tik un tā neticēs. Kas tad cits atlika kā tikai nodzer­ties līdz bezsamaņai?

Saņēmis viņa pēdējo izmisuma pilno vēstuli, metos cil­vēku glābt. Aizbraucu pie viņa, atvedu sev līdz, kopu kā mazu bērnu… Taču, kā izrādījās, krietni par vēlu. Alko­hols jau bija viņu sabeidzis… Sākās delīrijs vai sma­dzeņu iekaisums, vārdu sakot, neviens ārsts vairs nespēja līdzēt… Pagājušajā nedēļā viņu apglabāju. Pārdevu pus­duci no savas kolekcijas, lai uzceltu kaut vai pieticīgu pie­minekli! — un Redžs Mūķīzeris ļāva vaļu asaru straumei.

Viņš turpināja raudāt ari tad, kad klusajā Laskariota- sas kapsētā rādīja ciemiņiem Džeka kapu. Garām standar­tiem marmora kapakmeņiem, zem kuriem atdusējās vietē­jie iedzīvotāji, viņi aizstaigāja līdz čuguna režģim, kas norobežoja bijušo Santrentina cietumnieku kapsētu. Starp satrupējušiem koka krustiem ar vietumis vēl salasāmiem uzrakstiem, kas beidzās ar stereotipo frāzi «… miris San- trentinā ,..», pacēlās jauns piemineklis metāla lējumā, kas atveidoja seifu.

Uz tā bija iegravēta epitāfija:

DZEKS EVER-SMITS Viņš daudz ir grēkojis, Bet dievs tam piedevis.

Redžs Mūķīzeris, atraisījis savu kaklautu, izberzēja ar to mitrās acis. Beidzot savaldījies, aizkustinātā balsī sacīja:

— Te viena dāmiņa atbrauca, tieši viņa bēru dienā. Kopā ar mani sekoja zārkam. Pati tāda kā lelle, augumā pavisam maziņa, acis zilas kā debesis… "Vienā gabalā izvaicāja par Džeku, pie tam tik līdzjūtīgi. Briesmīgi no­žēloja, ka nav sastapusi starp dzīvajiem… Viņa arī zvē­rus ļoti mīlot, stāstīja, ka sastāvot kaut kādā dzīvnieku biedrībā par goda locekli… Tas viss tā saviļņoja manu jūtīgo sirdi, ka pat taisījos uzdāvināt viņai bruņurupuci… Nu, to pašu, ko jūs noturējāt pār kājslauķi… Viņš, zināt, man pamatīgi krita uz nerviem… Dāmiņa apjautājās, cik bruņurupucim gadu. Es pateicu taisnību — tā ap div­simt …

— Un ko jūsu aizkustinošā dāmiņa? — pasmīnēja Dei­lijs.

— Sī? Mazliet padomāja, tad sacīja tā savādi, laikam taču jokodamās: «Liels paldies! Bet baidos, ka tādā gadī­jumā jūsu dāvana būs zupai par sīkstu!»

Aptuveni no piecpadsmit gadu vecuma man sāka likties, ka esmu izraudzīts kaut kam sevišķam. Mans tēvs strā­dāja cirkā un vēlējās, lai dēls turpinātu viņa ceļu. Man

nebija nekādu iebildumu pret veiksmīga iluzionista hono­rāriem un popularitāti. Jau pats par sevi cirka triks sa­gādā prieku ne vien publikai, bet arī triku meistaram — skatītāji par savu naudu ļauj sevi piemuļķot, turklāt ap­balvodami izmuļķotāju devīgiem aplausiem.

Pie tam būt labam iluzionistam mūsu zemē un mūsu laikā nozīmē būt kaut kam lielākam nekā vienīgi cirka artistam. Mūsu laiks ir paradoksu laiks. Jo vairāk attīstās zinātne, jo tuvākas mums kļūst okeānu dzīles un zvaigžņu tāles, jo vairāk parastais patērētājs atgriežas pie tālo senču primitīvajiem ticējumiem.

Tajā vēstures posmā, ko mēs dēvējam par tumsonības gadsimtiem, burvju mākslinieks tika pieskaitīts viszemā- kam nicināmam sabiedrības slānim, bet jo lielāku cieņu baudīja alķīmiķis un astrologs.

Mūsdienās tas pats burvju mākslinieks, apsedzis savus lētos trikus ar mistikas mantiju, izlikdamies, it kā viņš atrodas kontaktā ja ne ar pašu nelabo, tad ar viņpasaules spēkiem, pateicoties līdzpilsoņu lētticībai, iegūst solīdu stāvokli sabiedrībā un krietnu kapitālu …

Atšķirībā no tēva, kuram pietika ar apdāvināta iluzio­nista popularitāti, es savu karjeru cirkā, jau sākot ar pir­majiem soļiem, saistīju ar aktīvu līdzdalību Nacionālajā astrologu, hiromantu un magu asociācijā. Ap to laiku, kad mans mākslinieka pseidonīms Den-Grab-Hisibs jau bija plaši pazīstams, tiku ievēlēts par šīs asociācijas viceprezi­dentu, un tas daudz ko nozīmē.

Spīdošus panākumus guvu ne tikai tāpēc, ka man pie­mita iedzimta nosliece uz tēva profesiju. Sāku gan visai pieticīgi, pārņemdams un līdz pēdējam sīkumam noslīpē­dams tēva burvju trikus — pēc būtības tos pašus, ko izpil­dījuši iepriekšējās paaudzes iluzionisti. Bet drīz vien spēru prāvu soli uz priekšu. Jau no mazotnes mani saistīja zi­nātne. It. īpaši tās nozares, kas vilināt vilināja mani ar saviem vēl neatklātajiem noslēpumiem un vēl neapgūta­jām iespējām.

Daudzus gadus studēju kibernētiku un īpaši elektroniku. Apmeklēju izcilu zinātnieku lekcijas, caurām dienām sē­dēju laboratorijās. Līdztekus konkrētām zināšanām šīs nodarbības deva man iespēju tikties ar dažiem jauniem zinātniekiem, kuri vēlāk, paši to nezinādami, izdarīja man neatsveramus pakalpojumus. Pirmais, pats taustāmākais rezultāts, ko deva manas zinātniskās studijas, bija cirka

aparatūras pilnveidošana. Izmantojot jaunākos atklāju­mus elektronikā, man laimējās radīt tādus efektus, ka ska­tītājs ar noslieci uz mistiku varēja patiesi noticēt maniem sakariem ar pārdabiskiem spēkiem.

Gūtie panākumi sākumā pilnīgi apmierināja manu god­kāri. Pa īstam es dzīvoju tikai uzstāšanās laikā, starp­brīži starp divām izrādēm izraisīja manī garlaicību un neapmierinātību. Toties, kad nācu saskarē ar skatītājiem, jutos kā viduslaiku zinātnieks, kurš, izsaukdams no viņ­pasaules garus, iedveš šausmas un bijību. Es valdīju pār pūli — tātad es dzīvoju. Atklāti runājot, šī vara balstījās uz vistīrāko acu apmānīšanu, bet tieši šis apstāklis jo vairāk pacēla mani pāri pūlim. Vispārējā kolosālā šar­latānisma laikos visdižākais uzdevums likteņa izredzēta­jam, par kādu sevi uzskatu, būt par izcilu, nepārspējamu šarlatānu.

Pamazām iluzionista profesija, pat tāda iluzionista, ko talants un sarežģītā vienreizējā aparatūra nostādījusi pāri sāncenšiem, nespēja vairs mani apmierināt. Jo dienas, jo asāk izjutu, ka cirka izrāžu šaurais loks saista man spār­nus. Beidzot pienāca stunda, kad gaiši apzinājos — ma­nām dotībām un zināšanām nepieciešama cita, daudz pla­šāka arēna. Lasīdams laikrakstos par banku izlaupīšanām un līdzīgām operācijām, biju pārsteigts — cik vērienīgus rezultātus var gūt, balstoties uz dažiem atjautīgiem, taču tehniski diezgan nekonsekventiem paņēmieniem. Sapratu, ka daudz spožāki panākumi gaida to cilvēku, kurš, izie­dams divkaujā ar oficiālo likumu, apbruņojies ar mūs­dienu zinātnes sasniegumu milzīgo arsenālu.