ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Lai gan neieredzu Albionu, tomēr šoreiz viņa vēderru­nātāja stiķis man noderēja. Pašam nezinot, viņš tādā veidā palīdzēja man āzēt vecāko inspektoru Koulu. Manu jautrību vēl pavairoja tas, ka cilvēks, kurš, pateicoties man, toreiz izmuka no policijas, faktiski nebija nekāds noziedznieks. Viņa vēlēšanos pazust izskaidroju ar tīri instinktīvu reakciju uz vecākā inspektora asinskāro sau­cienu: «Tas ir Džeks Kreilis! Turiet viņu!» Ne jau katram ir tik stipri nervi, lai tādā ačgārnā situācijā ļautu sevi mierīgi apcietināt.

Taču jāteic, ka par manis inscenēto Džeka pazušanu Portvelkomas cirkā man bija dārgi jāsamaksā.

Kaut gan šoreiz nevaru uzskatīt šo mazo joku par ne­piedodamu kļūmi, tomēr manis neparedzētu apstākļu dēļ (inspektora Koula stulbums sinhroni sakrita ar kāda auto­mobiļa zagļa dullumu) pazaudēju savu automobili, kurā biju ieguldījis gandrīz tikpat daudz izdomas un tehnisku zināšanu, cik patvēruma ierīkošanā. Paies labs laiks, ka­mēr tikšu pie otra tāda. Bet faktiski nav ko sevišķi bēdā­ties. Pēc ķēriena ar «Zelta ekspresi» der mazliet atpūsties. Jebkurš memuāru autors parasti asi izjūt laika trūkumu. Visādas steidzamas, neatliekamas darīšanas traucē at­griezties pie papīra. Nu kādu laiciņu varēšu pilnīgi brīvi nodoties šim savam vaļaspriekam, kas, godīgi sakot, tagad man sagādā aizvien lielāku gandarījumu.

Ar zināmu izbrīnu konstatēju arī, ka mainījusies mana attieksme pret iluzionista darbu. Pēdējos gados uzskatīju to gandrīz vienīgi par lielisku masku savām operācijām. Kuram gan būtu ienācis prātā turēt aizdomās Den-Grab- Hisibu, Nacionālās magu un hiromantu asociācijas cienī­jamo viceprezidentu?

Tagad, kad es kā supernoziedznieks esmu sasniedzis vis­augstāko virsotni, brīžiem ar zināmu nožēlu domāju, ka savās cirka mākslinieka gaitās tomēr neesmu realizējis visas iespējas. Reizēm man pat uznāk kārdinājums pār­celties uz citu zemi un tur ar citu vārdu atsākt agrāko darbību.

… Kad šodien atskatos uz savām pirmajām kramplauža operācijām, mani sevišķi iepriecina apziņa, ka tās pēc bū­tības atgādina meistarīgi iecerētu un tikpat meistarīgi īstenotu burvju mākslinieka triku. Atjautības ziņā pirmā vieta pienākas privātbankas «Korvits, Boskvelo un manti­nieki» aplaupīšanai.

Sagatavošanas posms ilga vairākus mēnešus. Vispirms bankas operāciju zāli un depozītu telpu ar visādiem iegan­stiem apmeklēja mani ļaudis. Katrs stūrītis tika slepus no­filmēts un nofotografēts. Pēc tam piecsimt jūdžu attālumā no nākamās operācijas vietas fiktīva, īpaši šim nolūkam nodibināta kinofirma uzstādīja uzņemšanas laukumā ban­kas tiešu kopiju. Tēlotājiem tika izdalītas plastiskas mas­kas. Veselu nedēļu tos uzņēma filmā, kuras sižets bija ļoti vienkāršs — bankas «Korvits, Boskvelo un mantinieki» aplaupīšana. Pie tam «aktieri», nākamās īstās operācijas dalībnieki, filmas uzņemšanas laikā darīja visu to, kas viņiem pēc dažiem mēnešiem bija jāatkārto īstenībā.

Nākamais operācijas posms — mani palīgi ar pieņem­tiem vārdiem noīrēja šajā bankā privātus seifus.

Svarīgi bija noteikt aplaupīšanai visizdevīgāko brīdi, uzzināt, kad bankā sakrāsies vislielākā naudas summa. Manis norīkotajiem speciālistiem izdevās slepeni pieslēg­ties kabelim skaitļojamā centrā. Tā nu mēs ik dienu, gan­drīz ik stundu zinājām, cik bankā naudas.

Beidzot pienāca izšķirošā diena — saņemtās ziņas lie­cināja, ka laupījums būs maksimāls.

Stundas laikā pirms operācijas mani palīgi noguldīja savos privātajos seifos aploksnes vai kārbas ar īpašu sa­stāvu, kas uzliesmojot radīja milzīgus dūmus. Katrā ap­loksnē vai kārbā atradās ar radio palīdzību iedarbināms deglis.

Nu pienāca laiks realizēt manu galveno, visai asprātīgo triku, par kuru jutos sevišķi lepns. Mana asistente (iepriekš pienācīgi nogrimēta) iemaksāja bankā prāvu summu uz iepriekš atvērta tekošā rēķina. Tā tika iemak­sāta sīkās asignācijās. Banknotes bija īpaši piesūcinātas ar šķidrumu, kas uzliesmoja gaismas iespaidā.

Kasieris iemeta saņemtās naudas zīmes vaļējā atvilktnē, kur tās aizdegdamās savukārt aizdedzināja pārējās.

Tajā pašā laikā no manis raidītajiem radiosignāliem pri­vātajos seifos izcēlās ugunsgrēki, un depozītu telpu acu­mirklī piepildīja smacīgi dūmi.

Tieši tai brīdī, kad bankas darbinieki lūkoja apdzēst uguni operāciju zālē, no depozītu telpas atskrēja dūmu izdzītie pārbiedētie sargi.

Bankā bija ierīkota automātiska signālsistēma, kas mo­bilizēja ugunsdzēsējus un policiju.

Un te nāk pats veiklākais triks. Mēs bijām pieslēgušies signālsistēmai, tāpēc bankā ieradās nevis īstie uguns­dzēsēji un policisti, bet mani ļaudis, kuri, apbruņojušies ar gāzes maskām, bez traucējumiem padarīja savu darbu depozītu telpā.

Kas attiecas uz vērienīgumu, tad mans visgrandiozākais pasākums bija dzelzceļa avārijas, kuras ilgāku laiku sa­trauca ļaužu prātus. Mans nodoms bija izraisīt paniku valsts mērogā. Rēķinājos ar to, ka vispārējais apjukums atvieglos atsevišķu noziegumu pastrādāšanu. Bez tam avā­rijas uz dzelzceļa līnijām deva arī konkrētus rezultātus.

…«Zelta ekspreša» operācija pēc būtības sākās pilnīgi stihiski, tajā dienā, kad pie manis kopā ar Elisonu atnāca kāds veikalnieks. Šis cilvēks pazina mani kā pētniecības institūta galvu — Nelsonu K- Voiniku. Pēdējā laikā mans institūts, nepamezdams novārtā tehnisko izgudrojumu tā­lāku attīstību un praktisku pielietojumu, bija stipri papla­šinājis darbības sfēru.

Vairāki augsti kvalificēti speciālisti, tai skaitā reklāmas lietpratēji un juristi, sniedza padomus firmām, kuras at­radās finansiālās grūtībās un tādēļ bija gatavas ķerties pie jebkāda atļauta vai neatļauta līdzekļa, ja vien tas no­vērstu bankrotu.

Par brīnumglābēju bieži vien izrādījās manu līdzstrād­nieku ieteikta krāpnieciska reklāma. Ne velti esmu uzska­tījis, ka mūsu šarlatānisma laikmetā valdnieka kronis pie­nākas tieši reklāmai.

Cilvēkam, kas mani iepazīstināja ar Elisonu, institūts bija ieteicis kombināciju, kas, nerunādama pretī krimināl­kodeksam, faktiski daudz ko neatšķīrās no tumšas afēras. Lai nu kā, tā palīdzēja viņam izkulties no lielām nepatik­šanām. To viņš savukārt pastāstīja Elisonam, piemetinā­dams, ka ar Voinika kungu (tas ir, ar mani) šis varot runāt pilnīgi vaļsirdīgi.

Tad Elisons izklāstīja man savas likstas. Būdams tuvu finansiālam kraham, viņš bija griezies pie profesora Renē Latona, «Universālās panorāmas» vadītāja. Profesors bija ieteicis Elisonam pārdrošu gājienu, kuru, ja tas izdotos, varētu lieliski izmantot ilgstošai efektīvai reklāmai.

Jau kopš daudziem gadiem Elisons uzturēja sakarus ar kādreiz izdaudzināto kramplauzi Džeku Ever-Smitu, plaši pazīstamu ar iesauku Džeks Kreilis. Elisons bija noslēdzis ar šo Džeku Ever-Smitu no likuma viedokļa visai apšau­bāmu darījumu. Proti, kramplauzis apņēmās neuzlauzt firmas «Garants» ražotos seifus, par ko saņēma zināmus procentus no katra pārdotā seifa.

Cik es nojaušu, Džekam Ever-Smitam šis nolīgums likās divkārt izdevīgs, jo ap to laiku viņš jau bija nodomājis atmest ar roku savai profesijai. Uzmanīgi sekodams krimi­nālhronikai, pamanīju zīmīgu faktu: kad Džeks Ever- Smits, metaforiski izsakoties, kļuva par Elisona firmas akcionāru, Džeka Kreiļa vārds pazuda no kriminālhronikas slejām.

Paklausot profesora Latona padomam, Elisons satikās ar Džeku Ever-Smitu, lai to iepazīstinātu ar savu priekš­likumu. Firmas «Garants» kantorī atradās divi seifi: viens no tiem — šīs firmas ražojums, otrs — konkurējošās fir­mas produkcija. Džekam Ever-Smitam bija jāuzlauž otrais seifs un vienlaicīgi jārada iespaids, it kā viņš nesekmīgi nopūlējies, mēģinādams dabūt vaļā firmas «Garants» naudasskapi.