ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Elisons, vadoties no savām saistībām ar attiecīgām dzelzceļa sabiedrībām, svārstījās starp diviem man nepie­ņemamiem maršrutiem. Viens no tiem veda caur mezglu staciju Merionu, otrs — caur Fostoriju.

Lai panāktu man vēlamu lēmumu, organizēju sprā­dzienu Merionas stacijā. Kas attiecas uz Fostoriju, tad apmierinājos ar iebaidīšanu. Šo uzdevumu uzticēju Keitai Morānai. Viņai liku piezvanīt Fostorijas stacijas dežuran­tam un brīdināt, ka dzelzceļa līnija mīnēta ar speciālām mīnām, kas uzspers gaisā tieši «Zelta ekspresi».

Tā bija tīrā izdoma, taču, kā jau paredzēju, pēc sprā­dziena Merionā neviens nešaubījās, ka draudi ir reāli.

Te nu būtu laiks atzīties, ka šo vienīgo reizi pieļāvu nelabojamu kļūdu. Šodien, atskatoties uz notikumiem, re­dzu, ka, iepriekšējo spīdošo veiksmju iedrošināts, biju kļuvis neuzmanīgs, vēl vairāk — vieglprātīgs.

… Tikmēr turpinājās tik veikli iesāktā Džeka Kreiļa epopeja, no kuras profesors Latons prata izsist milzīgu kapitālu. Pēc viltus Džeka Kreiļa fantastiskās bēgšanas no cietuma, publikas interese bija sakāpināta līdz pēdē­jam. Vajadzēja izdomāt kādu jaunu triku, lai neļautu šai interesei atslābt.

Es, joprojām izpildīdams teicamā padomdevēja Voinika kunga lomu, ierosināju saistīt Džeka Kreiļa nākamo parā­dīšanos ar Nacionālās magu un hiromantu asociācijas gadskārtējo kongresu. Teicu, ka man ir labi sakari ar pazīstamo burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu. Tas par attiecīgu samaksu labprāt izmuļķos gan publiku, gan poli­ciju, ļaudams viltus Džekam Kreilim pazust maģiskā eks­perimenta laikā. Tika norunāts, ka «Universālā panorāma» pārraidīs kongresa norisi, veikli iestarpinot pārraidē epi­zodi ar Džeku Kreili.

Kongress notika koncerthallē. Mana uzstāšanās bija pa­redzēta programmas vidus daļā. Sēžot savā ģērbistabā un gaidot asistenti, kura kavējās, aiz gara laika skatījos tele­vīzijas pārraidi. Uzstājās policijas inspektors Kouls, kas runāja par diversijām Merionā un Fostorijā. Un te kā zibens spēriens no skaidrām debesīm mani pārsteidza tīri neticama, drausmīga ziņa. Fostorijas stacijā dzelzceļa sa­biedrības algotie detektīvi, turēdami aizdomās šīs sabied­rības darbiniekus, bija uzstādījuši stacijā slepenas noklausīšanās ierīces. Visas telefona sarunas tika auto­mātiski ierakstītas magnetofona lentā — tai skaitā arī tā, kurā Keita Morāna bija brīdinājusi stacijas dežurantu par mīnām.

5ajā «Universālās panorāmas» speciālajā pārraidē in­spektors Kouls atskaņoja ierakstu, piesolīdams prāvu at­līdzību tam, kas pazīs runātāju pēc balss.

Pirmo reizi mūžā saņēmu tik smagu triecienu. Tā nu bija barga atmaksa par manu vieglprātību. Keitas Morā­nas balsi tagad bija dzirdējuši miljoniem televīzijas ska­tītāju. Ja nu kāds no tiem mūsu uzstāšanās laikā pazīs manu asistenti? Tas šķita neizbēgami.

Tagad saprotu, ka droši vien varētu atrast arī citu izeju no draudīgā stāvokļa. Bet tobrīd, zaudējis savu parasto aukstasinību, padevos panikai. Vienīgais, kas man ienāca prātā — noindēt Keitu Morānu pirms viņas apcietināša­nas. Manam lēmumam nevar noliegt zināmu loģiku. Pat tādā gadījumā, ja Keita pratināšanas laikā nenodotu mani, jau tas apstāklis vien, ka viņa ir mana asistente, pievērstu man policijas aizdomas. Sāktos izmeklēšana ar visiem neizbēgamajiem sarežģījumiem. Pašreizējā mo­mentā, īsi pirms tik svarīgas operācijas kā «Zeita eks­preša» aplaupīšana, nekādi nedrīkstēju to pieļaut.

Jāpiemetina, ka manu nodomu nekavējoties nogalināt Keitu Morānu veicināja vēl divi apstākļi. Pirmkārt, vili­nāja reti izdevīgā situācija, kad varēja novelt vainu uz Džeku Kreili, kurš publikas un policijas acīs tikpat bija visu noziegumu vaininieks. Otrkārt, zināma nozīme bija arī godkārei. Ja jau par savu galamērķi uzskatīju gad­simta veiklākā noziedznieka slavu, nedrīkstēju atteikties arī no šī nozieguma. Kurš, atskaitot mani, var lepoties ar to, ka divdesmit tūkstošu skatīfaju klātbūtnē nesodīts no­nāvējis cilvēku?…

Džeka Kreiļa epopeja izbeidzās ar uzbrukumu «Zelta ekspresim». Gluži satriektais profesors Latons vairs ne­gribēja uzklausīt Elvīru Zamoru, kura vēlējās turpināt tik meistarīgi ievadīto spēli. Aktieris Džeks Lekner-Smits tika atbrīvots no savām saistībām ar «Universālo panorāmu». Turklāt pēc manas asistentes nāves viņš jau pats raisījās vaļā no viņam uzticētās noziedznieka lomas.

Portvelkomā viņš uzturējās jau kā privātpersona, kurai ar «Universālās panorāmas» pārraidēm nebija vairs nekā kopēja. Kad viņš dzīvoja viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa», tur notika Nacionālās magu un hiromantu asociācijas nāka­mības pareģošanas sekcijas simpozijs. Tā dalībniece gaiš­reģe Minerva Zingere aiz pārpratuma bija iegājusi nevis savā istabā, bet blakus numurā, kuru apdzīvoja Džeks

Lekner-Smits. Šī sastapšanās, pasniegta publikai mistis­kas vīzijas ietērpā, tad arī /atvilināja uz Portvelkomu policiju.

Toreiz Džeks Lekner-Smits pilnīgi nejauši gadījās cirkā, kurā es uzstājos. Pamanījis, ■fc a stulbie policisti grasas viņu apcietināt, nespēju atturēties no maza joka. Pama­tīgi izmuļķoju policiju, nemaz nenojauzdams, ka visai drīz kāds pustraks automobiļu zaglis savukārt izmuļķos mani.

Pagaidām esmu nolemts bezdarbībai. Paies zināms laiks, kamēr man izdosies atrast jaunus ceļus, jaunas vil­tus identitātes, jaunas iespējas apliecināt savas ģeniālās spējas. Apzinos, ka uzdevums ir sarežģīts un grūts, bet tieši tas mani vilina. Pasaulē vēl dzirdēs par mani!

Ar šiem cerību pilnajiem vārdiem es beidzu savu me­muāru pirmo daļu ciešā pārliecībā, ka pēc dažiem gadiem atsākšu savas gaitas. Vienīgais, par ko vēl neesmu skaid­rībā — kādu virzienu izvēlēšos. Faktiski ar «Zelta eks­preša» aplaupīšanu esmu sasniedzis tādus kalngalus, kādus pārspēt man diez vai izdosies. Varbūt tomēr pievēr­sties tīrajai burvju mākslai, paceļot to vēl nebijušos aug­stumos?

Profesora Latona sekretārs pat neuzskatīja par vaja­dzīgu pieteikt mūs savam šefam. Acīmredzot iedarbojās parastais reflekss — piedalīdamies «Universālās panorā­mas» pārraidēs, mēs bijām kļuvuši par tādiem kā kolē­ģiem. Tādēļ sekretārs tikai draudzīgi uzsmaidīja un nevē­rīgi parādīja uz durvīm, aiz kurām varēja sadzirdēt balsis. Mēs iegājām telpā, kas bija domāta filmu demonstrēša­nai, un apstājāmies uz sliekšņa. Telpa bija visai plaša, mēs stāvējām ēnā, tādēļ neviens mūs nepamanīja.

Profesors Renē Latons rāvās vai pušu starp divām pil­nīgi atšķirīgām nodarbībām — niknu strīdu ar Elisonu un jaunas reklāmās filmiņas caurskatīšanu.

Noskatīdamies atsevišķus, vēl nesamontētus kadrus, kas uzzibsnīja uz sienas ekrāna, profesors šo to atzīmēja blok­notā turpmākiem apsvērumiem vai arī tūlīt deva pa inter- komu attiecīgus norādījumus.

Netālu no ekrāna žāvādamies stāvēja padrukns -pus­mūža vīrs ar plecos ierautu lielu galvu. Pāri ekrānam

Siamas karaļgalma svinīgās procesijas priekšgalā soļoja milzīgs balts zilonis. Aiz šķēpnešiem un tempļa dejotājām parādījās vēl viens zilonis, prāvāks par pirmo. Uz tā va­renās muguras ritmiski cilājās dārgakmeņiem bagātīgi izrotāts zelta tronis. Bet uz troņa majestātiski līgojās milzu pudele ar uzrakstu:

«Baltais zilonis — karaliskais viskijs, ko dzer visi!»

— Profesor, vai jūs patiesi man nepalīdzēsiet? — līdz slieksnim, kur mēs joprojām stāvējām, atlidoja Elisona satrauktā balss. — Mēs taču esam veci sabiedrotie. Ar jums varu būt gluži atklāts … Es atrodos bankrota priekš­vakarā.