ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Galu galā izveidojās daudzpakāpju reklāma. Lai jūs labāk saprastu, ko tas nozīmē, minēšu divus piemērus, kurus atradīsiet mana kapitālā darba nākamajā izdevumā.

Iedomājieties nepieciešamību propagandēt divas pēc savām funkcijām pilnīgi pretējas preces. Parasts rekla­mētājs izvēlētos divus dažādus tekstus, tikai iestarpinā­dams izklaidējošu programmu. Toties es drosmīgi apvie­noju abus elementus: «Ja nevēlaties pieņemties svarā, neēdiet barojošo auzu tumi «Čempions». Bet, ja tomēr ne­varat no tās atteikties,, regulāri lietojiet novājēšanas līdzekli «Kamielis Ārčijs»…» Un tagad citēšu asprātīgu piemēru trīspakāpju reklāmai: «Visiem zināms, ka viskijs, atskaitot marku «Baltais zilonis», rada paģiras. Taču, no­rijuši no rīta vienu tableti «Pretpaģirīns-83», jūs ar div­kāršu ēstgribu iebaudīsiet barojošo auzu tumi «Čem­pions»!»

Manis radītais Džeks Kreilis bija tieši tāda daudzpa­kāpju raķete, spējīga pacelt debesīs mani pašu un visus manus klientus, lai cik to būtu.

Un tomēr paklupu. Sākumā pret slepkavību koncert- hallē, vēlāk pret «Zelta ekspreša» aplaupīšanu.

Jau toreiz pēc slepkavības vajadzēja saprast, ka manas kārtis jauc daudz izveicīgāks pretinieks. Taču joprojām biju kā akls, jo uzskatīju, ka labi pazīstu cilvēkus un tā­pēc līdz šim biju guvis tik daudz uzvaru. Man, izcilam psihologam, ne prātā neienāca, ka šis Voiniks, kas reizu­mis pildīja veikalnieku delikātus uzdevumus, varētu būt slīpēts supernoziedznieks.

Tāpēc arī iekritu ar «Zelta ekspresi».

Kas iznāca no manas sākotnējās ieceres, kādā veidā viņš to izmantoja, lai nolaupītu turpat trīs miljonus, par to nav ko īpaši stāstīt. Bēdīgi atzīties, ka ģeniālas sma­dzenes cietušas sakāvi sadursmē ar noziedznieku, kurš prot pielāgot savam nelietīgajam mērķim vismodernāko tehniku. Tieši šī tehnikas uzvara pār radošu prātu ir mūsu laikmetam raksturīga iezīme.

Un tagad, reiz jau esmu nolēmis būt vaļsirdīgs līdz galam, atklāšu jums arī ko citu… Jūs droši vien esat lasījis «Telegrāfa» svētdienas numurā Deizijas Mārčas pastāvīgo aili, kurā viņa diezgan klaji runā par manu lomu Džeka epopejā? Tas ir vēl viens cilvēks, kas man devis sāpīgu triecienu.

Deizija Mārča jau no paša sākuma zināja manu noslē­pumu, jo viņai piemīt spēja ielīst jebkurā spraugā, lai cik šaura tā būtu.

Izmanījos noslēpt patiesību no policijas, daļēji pat no jums abiem. Bet noslēpt kaut ko no viņas nav iespējams. Un zināt, kāpēc? Viņa sava diezgan ievērojamā honorāra divas trešdaļas izmanto, apmaksājot neskaitāmu informa­toru pakalpojumus. Starp citu, viens no tiem bija Elisona uzticamais sulainis Džonsons. Pat tādā sīkumā šim ne­laimes putnam Elisonam neveicās.

Tagad atliek vienīgi paskaidrot, kurš īsti nodevis mani Deizijai Mārčai. Tas bija mans brālis profesors Rauls Latons. Pagājušo gadu Deizija Mārča lūdza viņu uzņemt savā klīnikā kādu paziņu — ar mums konkurējošas televī­zijas sabiedrības operatoru. Viņa kaite, tipiska mūsu pro­fesijai, izrādījās stipri ielaista. Nekāda ārstēšana nelī­dzēja. Sis atgadījums beidzās traģiski — kliegdams: «Gribu būt tuvāk dabai!» — pacients izlēca pa trešā stāva logu. Kopš tā laika mans brālis, kura mediķa reputācija bija apdraudēta, nokļuva Deizijas Mārčas nagos.

Starp citu, tieši šodien viņa man atsūtīja savu grā­matu, — un profesors Latons skumji nopūtās.

Nelielais sējumiņš atšķirībā no Merlina Hausmaņa ro­māna izskatījās nepretenciozs. Arī nosaukums «Sabiedrī­bas dvēsele» neko sevišķu neizteica. No vāka lasītājam maigi uzsmaidīja Deizijas lelles sejiņa. Pusi vāka aiz­ņēma anotācija:

«Sekodami pastāvīgās ailes «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autores ieteikumiem, jūs bez sevišķām pūlēm īsā laikā varēsiet kļūt par sabiedrības dvēseli.» Titullapas otrajā pusē Deizija bija ierakstījusi: «Profesoram Renē Latonam, kura trāpīgos psiholoģiskos novērojumus centos noformulēt šī darba pirmajā lappusē.» Norādītajā vietā izlasīju kursīvā saliktu tekstu:

Ja augstākajās aprindās rīko viesības, svarīgas ir saimnieka un visu viesu savstarpējās attiecības. Viss atkarīgs nevis no tā, cik labi viņi pazīst cits citu, bet no tā, cik viņi zina cits par citu.

Slikts viesis atnāk cerībā kaut ko uzzināt un tāpēc izliekas, ka zina visu.

Labs viesis atnākdams zina par saimnieku gandrīz visu, taču aiziedams izliekas, it kā joprojām nekā nezinātu.

Tātad, ja gribat justies saimnieks savās mājās, pēc iespējas ielūdziet viesus, kas nezina par jums tik daudz, cik jūs par viņiem. Vai vismaz prot izlikties, kas zina par jums mazāk, nekā par viņiem zināms jums.

Zem šīs aforismu kapsula veikli ieslēptās indes devas Deizija Mārča bija pašrocīgi ierakstījusi:

«Dārgo profesor, šo likumu jūs vieglprātīgi igno­rējāt, kad es biju jūsu ciemiņš, bet jūs — «Zelta eks­preša» saimnieks. Ķāpdama vilcienā, zināju gandrīz visu, bet izkāpdama — pat vairāk, nekā vajadzīgs.»

Mēs ar Mūnu zīmīgi saskatījāmies. Abi sapratām, ka patiesība par Džeku Kreili uz visiem laikiem paliks apgla­bāta šajā telpā. Bez tiešiem pierādījumiem profesora La­tona grēksūdze būs tikai tukšas tenkas, gaisīgas putas, zem kurām neskarts pletīsies pats okeāns — mīts par na­cionālo varoni Džeku.

Pēkšņi atskanēja spalgs trauksmes zvans.

— Kas tur ir? — tramīgi noprasīja profesors, noliek­damies pār sava krēsla roku balstu, kurā, kā izrādījās, bija iemontēts tālrunis.

— Es! Ātrāk! — no atzveltnes atskanēja aizsmakusi balss.

Profesors nospieda krēslā iebūvētu slepenu atsperi. Me­tāla durvis paslīdēja sānis. Ieskrēja aizelsusies, līdz nepa­zīšanai pārvērtusies Elvīra Zamora.

Elvīra izskatījās drausmīgi. Minibrunči kreisajā pusē bija noslīdējuši gandrīz līdz ceļiem, labajā — uzrāvušies turpat līdz viduklim. Nošļukušais šinjons krita pāri sejai, aizsegdams vienu aci.

Allaž tik moderni eleganta, viņa šobrīd atgādināja nevē­rīgi pamestu, vairs nevajadzīgu manekenu.

— Kas jums noticis? — iekliedzās profesors. — Vai cie- tāt autokatastrofā?

— Mēs! Mēs cietām katastrofā! Ieslēdziet trīsdesmit sesto kanālu, tad jūs redzēsiet, ko ar mums izdarījuši kon­kurenti!

— Ko tad? — dobji jautāja profesors, jau nojauzdams pašu ļaunāko.

— Viņi nolaupījuši mums visu! Pat Džeku Kreili!

— Džeku Kreili? — profesors nikni pablisināja acis. — Elvīra, atjēdzieties! Džeku Kreili, paldies dievam, ne­var nolaupīt. Tā ir pasaka, kas dzimusi manās smadzenēs un turpat arī nomirs.

• — Nu tad pārliecinieties par viņa augšāmcelšanos! — Un Elvīra gluži kā bez prāta ņēmās ar dūri apstrādāt pēc kārtas visas četrdesmit pogas, kas ieslēdza attiecīgos tele­vīzijas kanālus.

Četrdesmit ekrāni, līdz šim mēmi un akli, pēkšņi izvirda skaņu un krāsu kakofoniju. Katrs no tiem reprezentēja tikai sīku pilienu informācijas bangainajā okeānā, taču sniedza apkārtējās pasaules, lai arī juceklīgu, tomēr rak­sturīgu ainu.

Naftas karaļa meitas laulības ar kādu afrikāņu cilts virsaiti.

Politiska slepkavība.

Slepkavība greizsirdības dēļ.

Seksuāla slepkavība.

Viceprezidenta mazdēli noliek vainagu uz nelaiķa prezi­denta kapa, kura nāvē kādreiz vainoja šo viceprezidentu.

Kāds cienīga izskata kungs uzliek lauru vainagu piec­padsmitgadīgai meitenei, kura ieguvusi četras zelta meda­ļas vieglatlētu sacīkstēs. (Vēlāk izrādījās, ka šīs uzvaras gūtas, pateicoties profesora Vinterna jaunizgudrotajam dopingam.)