ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Gadījumā, ja Džeks Ever-Smits piekristu, profesors La­tons jau bija iecerējis veselu sēriju reklāmas pārraižu, kuras nostiprinātu firmas slavu un līdz ar to pavairotu tās ražojumu noietu, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ bija nokrities līdz minimumam.

Elisonam par lielu nožēlu, Džeks Ever-Smits ar sašu­tumu noraidīja šo priekšlikumu, jo viņš, būdams profesio­nāls kramplauzis, justos apkaunots, demonstrēdams tādā veidā publikai savu nemākulību. Bez tam Džeks Ever- Smits šoreiz klaji paziņoja Elisonam to, ko jau sen biju nojautis, — viņš esot pārvilcis krustu pāri savai agrākajai darbībai un negribot aptraipīt savas rokas, it īpaši reklā­mas nolūkā.

Tādā kļūmīgā situācijā Elisons savā izmisumā neatrada citu izeju kā griezties pie manis — tas ir, pie Voinika kunga, par kura brīnumspējām un elastību morāles jau­tājumos viņš jau bija šo to dzirdējis.

Izlūdzos dažas dienas pārdomām. Tad izklāstīju savu plānu, kas sajūsmināja ne tikai pašu Elisonu, bet vēl jo vairāk profesoru Latonu. Tā sākās slavenā Džeka Kreiļa epopeja, par kuras īsto radītāju ar pilnām tiesībām uz­skatu sevi.

Mani ierosinājumi Džeka Kreiļa epopejā tā iekveldināja Elisonu, ka mēs īsā laikā kļuvām tudraugi. Man bez pūlēm izdevās pārdot viņam sava institūta patentēto Haida iz­gudrojumu. Protams, uz kredīta, jo tai brīdī Elisons ne­būtu spējīgs samaksāt pat par jaunas apavu ziedes pa­tentu. Elisons kāri uzklausīja manu priekšlikumu.

Brīdī, kad vienai otrai dzelzceļu sabiedrībai draudēja krahs, jo daudzi pasažieri biežo avāriju dēļ baidījās iz­mantot nedrošo dzelzceļa satiksmi, būtu sevišķi izdevīgi laist apgrozībā speciālus vilcienus. Ar Haida gaisa kom­presoru apgādātām lokomotīvēm sliežu izjaukšana nebūtu bīstama, bez tam īpaši drošības soļi un manā institūtā iz­strādātie konstrukcijas uzlabojumi nodrošinātu šos spe­ciālos vilcienus arī citādā ziņā pret jebkuriem gangsteru uzbrukumiem.

Tā tika likts pamats pirmajam šāda veida sastāvam — «Zelta ekspresim», kura finansēšanā, būdams Elisona sle­pens partneris, devīgi piedalījos. Varat iedomāties, cik grūti man bija šo veikalniecisko sarunu laikā noslēpt me- fistofelisku smīnu — es taču jau tajā laikā zināju, ka manis ieguldītais kapitāls atnesīs tūkstoškārtīgu peļņu …

Kas attiecas uz Džeka Kreiļa epopeju, tad mana ideja bija pavisam vienkārša. Pirmajam solim — firmas «Ga­rants» kantora aplaupīšanai un seifa uzlaušanai ieteicu atrast kādu īstu profesionāli. Elisonam un profesoram La­tonam iestāstīju, ka tas ir kāds bijušais amatieris, kurš sen nožēlojis savus grēkus un tagad strādā manā institūtā pie drošības mehānismu konstruēšanas. Patiesībā šis vīrs bija viens no maniem labākajiem palīgiem, starp citu, tas pats, kurš vēlāk ar lāzeru izgrieza «Zelta ekspreša» pasta vagonu ārsienas. Džeka Kreiļa epopejā viņš bija statists, kas piedalījās vienā vien epizodē. Nu vajadzēja atrast galvenās lomas tēlotāju.

Notika izšķīrēja apspriede. Tajā piedalījos, pirmkārt, es (lieku reizi pasvītroju — kā Voinika kungs, par kura iden­titāti ar burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu nevienam nebija ne jausmas), otrkārt, Elisons, treškārt, profesors Latons ar Elvīru Zamoru un "dažiem citiem līdzstrādnie­kiem. Manu priekšlikumu uzticēt šo lomu profesionālam aktierim pat profesors Latons atzina par spīdošu.

Vienprātīgi izraudzījāmies teātra «Olimpiks» ilggadējo aktieri Džeku Lekner-Smitu. So uzdevumu uzticēja tieši viņam dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt — ārējā līdzība ar īsto Džeku Ever-Smitu. Otrkārt — teātrī viņš jau bija tēlojis ļaundarus un tāpēc šķita īsti piemērots jaunajai lomai. Domājams, arī vārda sakritība bija tā psiholoģiskā nianse, kas galīgi noteica izvēli.

Viss, kas notika tālāk, labi zināms miljoniem televīzijas skatītāju. Ikviena epizode iepriekš rūpīgi izplānota un iestudēta «Universālās panorāmas» uzņemšanas paviljonā.

Kad bija jāizdomā mistiskajam Džekam Kreilim piemē­rots sevišķi noslēpumains un skatītāju gaumei atbilstošs patvērums, ierosināju nopirkt kādu no pamestajām raķešu šahtām. Jāatzīstas, sevišķu gandarījumu izjutu, apzināda­mies, ka šim pēc būtības nevainīgajam reklāmas trikam izmantos mana patvēruma kopiju.

Sekošana Džeka Kreiļa mašīnai (par pakaļdzīšanās teh­niskajiem efektiem gādāja mans institūts), kā arī, manu­prāt, daudz atjautīgākā izdoma ar noziedznieka nolaupī­šanu no cietuma pagalma — šīs un citas izdarības tika izperinātas manās smadzenēs. Reizēm jutu tādu kā nožēlu, ka viens otrs ģeniāls triks jāupurē tik pliekanam mērķim, nevis īstai noziedzīgai operācijai.

Profesors Latons bija sajūsmināts par manām idejām, kuras, pašam neapzinoties, sāka uzskatīt par savējām. Pa pildus sākotnēji iecerētajai «Garanta» un «Zelta ekspreša» reklamēšanai viņš sāka pielāgot Džeka Kreiļa sensacio­nālo epopeju citu preču popularizēšanai…

Tikmēr tuvojās diena, kad «Zelta ekspresim» bija jādo­das savā pirmajā braucienā. Vienīgi es zināju, ka tas būs pirmais un ari pēdējais. Biju jau izstrādājis vairākus uz­brukuma variantus, bet neviens mani tā īsti neapmieri­nāja. Nešaubījos, ka laupījums, kuru vērtēju aptuveni uz trim miljoniem, šā vai tā nokļūs manās rokās. Taču mana artista daba cieta — jebkuram no šiem variantiem trūka tās ģenialitātes pazīmes, kas kriminālu rīcību pārvērš mākslas šedevrā.

Un te nu man, pašam negribot, nāca talkā profesors Latons. Neapmierinādamies ar reklāmas pārraidēm, kas brauciena laikā rādītu televīzijas skatītājiem augstākā mērā komfortablo dzīvi vilcienā, viņš vēlējās uzskatāmi parādīt, ka šāda veida vilcieni absolūti droši pret jebkā­diem uzbrukumiem.

Mans plāns īsumā bija šāds. Magnetofona ieraksts imi­tēs pretī braucoša vilciena sirēnas kaucienus un riteņu troksni. Sim nolūkam manā institūtā izgatavoja speciālu magnetofonu — ne pārāk liela izmēra, bet ar ļoti spēcīgu skaļruni. Šo magnetofonu mani ļaudis noliks tādā vietā, kur mežs aizslēps «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājam it kā tuvojošos otro sastāvu.

Dabiski, tādā situācijā «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājs vispirms nobremzēs. Tikai pēc tam viņam ienāks prātā, ka ar gaisa spilvena palīdzību varētu novirzīties no sliedēm, lai tādā veidā izvairītos no sadursmes.

Šai momentā par spāņu dziedātāju nogrimētajam aktie­rim Džekam Lekner-Smitam bija jāizlec pa vagona logu un jāpazūd. Panikas pārņemtie pasažieri būs pilnīgi pār­liecināti, ka zem Roberto Mauritāno maskas patiesībā slēpies Džeks Kreilis.

Vēlāk lētticīgajai publikai tiktu iestāstīts, ka Džeks Kreilis ar saviem līdzdalībniekiem gribējis aplaupīt «Zelta ekspresi», bet vilciena drošības sistēmas, gaisa spilvena un citu priekšrocību dēļ šis mēģinājums nav izdevies.

Šo profesora Latona apstiprināto plānu es, vadoties no savām interesēm, pilnveidoju.

Operācijas tālāko norisi vadīju personiski es. Laikam būtu lieki piebilst, ka izvēlējos tādu masku, lai neviens no maniem palīgiem nevarētu mani vēlāk sazīmēt. Operāciju sevišķi sekmēja tas apstāklis, ka pēc vilciena trauksmes signāla vagonos ieslēgtie pasažieri vairs nespēja traucēt un apdraudēt operāciju.

Vienīgās grūtības šai pasākumā man sagādāja uzbru­kuma vietas izvēle. Lai mazinātu risku līdz minimumam, tai vajadzēja atrasties pēc iespējas tuvāk manam patvēru­mam, tas ir, dzelzceļa līnijas posmā starp Delfosu un Līvlendu.