ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Ap to laiku, kad biju nolēmis pirkt no Kara ministrijas raķešu šahtu, ar Keitas starpniecību jau biju saistījies ar potenciāliem noziedzniekiem vai tādiem, kas izcietuši cie­tuma ieslodzījumu par samērā sīkiem pārkāpumiem. Šo palīgu izraudzīšanai vadījos no diviem principiem. Vis­pirms tiem vajadzēja būt cilvēkiem ar plašāku redzesloku, cilvēkiem, kuri spējīgi saprast un sajūsmināties par ma­niem ģeniālajiem nodomiem. Šī īpašība gandrīz automā­tiski nodrošināja arī otru man vajadzīgu noteikumu — spēju bez ierunām pakļauties dzelžainai disciplīnai, atzīs­tot mani par vienīgo lēmēju, bet sevi — par akliem ģēnija rokas vadītiem instrumentiem.

Te būtu vietā pieminēt, ka, izņemot Keitu, neviens no šiem daudzajiem organizācijas locekļiem nav redzējis mani aci pret aci un nezina par mani nekā. Cirka māk­slinieks Den-Grab-Hisibs un zinātniski pētnieciskā insti­tūta īpašnieks Voiniks viņu acīs būtu divas pilnīgi atšķi­rīgas un pilnīgi svešas personas. Jebkurš manas organi­zācijas loceklis varētu redzēt mani izrādes laikā, satikt uz ielas vai sēdēt man pretī kādās viesībās — un tomēr viņam nebūtu ne jausmas, ka esmu viņa apbrīnotais un visuvarenais šefs …

Keitai Morānai izdevās sameklēt Anglijā kādu Tom- sonu, kura dzīves stāsts pilnīgi atbilda manām vajadzī­bām. Strādādams par sociālās uzraudzības inspektoru, Tomsons maznozīmīga jautājuma dēļ bija nonācis kon­fliktā ar kādu Istendas pažobeļu iemītnieku — pusdeģene- rētu pusaudzi, eksaltētu popmūzikas mīļotāju, jauniešu bandas vadoni, kurš vairākas reizes tika pieķerts radiouz­tvērēju un magnetofonu zādzībā.

Banda nospriedusi, ka Tomsons novācams no ceļa. Kādu dienu tās locekļi ielauzās Tomsona dzīvoklī un, neatraz­dami saimnieku mājās, aukstasinīgi nogalināja viņa ģime­nes locekļus, tai skaitā trīs bērnus.

Varēja pilnīgi saprast, ka pēc šī notikuma līdzcilvēku sabiedrība Tomsonam apriebās tik tālu, ka viņš bija ga­tavs pat iestāties klosterī…

Tomsons atbrauca, nopirka šahtu vairāksolīšanā un da­žas nedēļas rīkojās pa„savu jauno īpašumu. Viens otrs vietējais fermeris, braukdams garām pa pusjūdzi attālo lauku ceļu, paša acīm dabūja redzēt savādnieku, par kura traģisko dzīves stāstu un ciešo apņēmību dzīvot pilnīgā vientulībā jau klīda leģendas.

Tad no Meksikas pienāca milzu kaktusi, tā sauktie dzelzs kaktusi — īpaša, reti sastopama šķirne ar gariem, asiem dzelkšņiem. Kad tos iestādīja un tie izveidoja ap «Nikas» savrupmāju (tā šo īpašumu kopš Tomsona iera­šanās nokrustīja apkārtnes fermeri) necaurejamu blīvu dzīvžogu, Tomsona loma bija galā.

Viņš pazuda un tagad laimīgi dzīvo uz kādas nelielas vientuļas saliņas Klusajā okeānā, kas tika nopirkta par manu naudu. No mana viedokļa galvenais un svarīgākais ir tas apstāklis, ka Tomsons, spriežot pēc viņa lielā cilvēknaida, līdz nāvei nepametīs savu vientuļnieka salu. Ja es šajā ziņā būtu pielaidis kļūdu, tad kļūdains ir itin viss, uz kā bāzējas mani jau realizētie un vēl realizējamie plašie nodomi.

…No tehniskiem izgudrojumiem, kas pasargā manu patvērumu un manu personu no tieša iebrukuma vai ne­jaušas atrašanas, minēšu tikai dažus.

īpaša sarežģīta radiolokācijas un televīzijas sistēma brīdina mani par katru automobili vai helikopteru, kas pārkāpis manis nosprausto robežu. Ja kāda mašīna nejauši nomaldītos no lauka ceļa un tuvotos manai šahtai, es to tūlīt uzzinātu. Aizsargsistēma ne tikai automātiski iedar­bina trauksmes signālus, bet arī vizuāli parāda uz radara ekrāna objektu, kas ielauzies manā teritorijā.

Mani padotie drīkstēja tuvoties šahtai tikai pilnīgā tumsā. Uztvēris viņu raidīto radiosignālu, es iedarbināju infrasarkanu bāku. Katra viņu mašīna bija apgādāta ar " īpašu infrasarkanu tālskati, kas ļāva orientēties pēc bākas raidītā stara.

Visaptveroša televīzijas sistēma ļāva man novērot viņus no ierašanās brīža līdz patvēruma atstāšanas brīdim. Sa­runājos ar viņiem, izmantojot televīzijas sistēmu, pats pa­likdams neredzams. Apspriežu laikā atrados istabā, kurā neviens nevarēja iekļūt. Sarežģīti mehānismi gādāja par to, lai jebkurš ziņkārīgais tiktu sodīts ar nāvi.

Tam fantastiskajam, absolūti neiespējamajam gadīju­mam, ja, par spīti visiem aizsargsoļiem, šahtā manas at- būtnes laikā tomēr iebruktu policija, cits mehānisms auto­mātiski izraisītu sprādzienu. Lai būtu drošs pret pārstei­gumiem, biju sagatavojis sev atkāpšanās ceļu. Sim nolū­kam kalpoja tā saucamie maģiskie spoguļi, līdzīgi tiem, kādus izmantoju cirka izrādēs. Triks, dibināts uz optikas likumu, pats par sevi nav jauns. Jau pagājušajā gadsimtā

izcilākie iluzionisti ir pratuši apmēram to pašu, ko es. īpaša spoguļu un atstarošanas sistēma rada tādu gaismas viļņu refrakciju, ka pēc iluzionista vēlēšanās jebkurš priekšmets vai cilvēks iegūst brīnumainas īpašības. Atraz­damies vienā vietā, tas skatītāju acīm liekas atrodamies pavisam citā. Krustojot zem dažādiem leņķiem gaismas viļņu refrakcijas, tikpat labi var panākt ilūziju (pasvīt­roju, no skatītāju viedokļa), ka priekšmets vai cilvēks pil­nīgi pazudis.

Pateicoties savām universālajām zināšanām elektronikā, it īpaši elektroniskajā optikā, kā arī izmantojot dažus tikai man zināmus jaunatklājumus, tik tālu pilnveidoju sen zināmo burvju triku, ka izdibināt tā noslēpumu nebūtu pa spēkam pat vienam otram speciālistam.

Lai gan, šos memuārus rakstot, esmu apņēmies manas pēcnāves slavas dēļ būt pēc iespējas atklāts, tomēr uz­skatu par prātīgāku šo uzlaboto maģisko spoguļu noslē­pumu neizpaust.

Varu pateikt tikai to, ka manā sistēmā bez spoguļiem un gaismas refrakcijas izcilu lomu spēlē arī ar mikro­skopisku televīzijas ierīci panāktie efekti…

Kombinēdams maģisko spoguļu sistēmu ar augstfrek­vences strāvas iedarbību, liku pamatus savam slavenajam, publikas apjūsmotajam trikam ar diviem seifiem, kuru demonstrēju Portvelkomas cirkā.

Vecākais inspektors Kouls pēc manas pazušanas, bez šaubām, bija pārliecināts, ka Džeks Kreilis ir mans līdz­dalībnieks, kuram tīšu prātu ļāvu aizbēgt. Patiesībā gri­bēju vienīgi izmuļķot policiju.

Triks ar diviem seifiem pats par sevi ir diezgan vien­kāršs. Taču ļoti svarīgi izraudzīties no publikas tādu brīv­prātīgu dalībnieku, kurš noskaņots ticēt maniem «maģis­kajiem spēkiem» un viegli pakļaujas hipnozei. Šis izmēģi­nājuma dalībnieks tad ieiet vienā seifā, kuram tāpat kā otrajam nav dibensienas. Pakļaudamies manai hipnotiska­jai gribai, izmēģinājuma dalībnieks pa neredzamu «gai­teni» pārvietojas uz otru seifu. Novirzīties no paredzētā ceļa viņam neļauj augstfrekvences strāvas izveidots «gai­tenis». Šī strāva pati par sevi organismam ir nekaitīga, tikai rada durstošu efektu, kuru manis izraudzītā persona parasti uztver kā maģisko spēku iedarbību.

Tāds pats augstfrekvences strāvas «gaitenis» "savieno otro seifu ar aizkulisēm. Agrāk, kad mēģinājumos vēl izmantoju savu asistenti, visbiežāk demonstrēju tieši šo trika variantu. Pēc tam kad publika bija pārliecinājusies, ka mana asistente brīnumainā kārtā no pirmā seifa pār­vietojusies uz otro, es aizslēdzu to. Mana asistente, skatī­tājiem neredzot, pa otro «gaiteni» sasniedza aizkulises, no kurienes atkal iznāca pēc dažām minūtēm.

Šo bēgšanas ceļu tad arī izmantoja cilvēks, kuru vecā­kais inspektors Kouls uzskatīja par bīstamu noziedznieku. Kad policists dzirdēja Džeku Kreili atsaucamies te vienā, te otrā seifā, viņš īstenībā jau labu laiku bija projām.