ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Tikai vēlāk sapratu, ka tieši to viņš bija gribējis. Mūsu īslaicīgais apjukums palīdzēja viņam īstenot savu nodomu.

Kad pieskrēju klāt, viņš, burtiski, izkusa man starp pirkstiem. Brīdi vēlāk dzirdēju klusu šalkoņu, kas ātri attālinājās. Sajā mirklī manī norisinājās kaut kas tāds, ko nekad nebūtu uzskatījis par iespējamu — ārkārtējais sa­sprindzinājums it kā apveltīja mani ar mistisku gaiš­redzību, un es atcerējos koncerthallē notikušās slepkavības vissīkākās detaļas. Sekundes daļā atsaucis atmiņā, kur toreiz atradās slepkava un viņa asistente, it kā paša acīm skatīju citiem neredzamus, noteiktā leņķī nostādītus burvju spoguļus. Un tajā pašā sekundes daļā, aptuveni aprēķinā­jis leņķi, izšāvu uz labu laimi.

No tās puses, kur aizlidoja lode, atskanēja vaids. Izšaut otrreiz vairs nepaguvu. Līdz manai apdullušajai apziņai nonāca divas tik tikko sadzirdamas spokainas skaņas. Dzirde tās gandrīz neuztvēra, drīzāk intuitīvi nopratu — spoks atvēris liftu, un tagad tas kopā ar viņu slīd uz augšu.

Den-Grab-Hisibs aizbēdzis.

Sekoja bezgalīgi garas drūmas stundas, ko pavadījām, apcerēdami mūsu traģiskās izredzes. Kas notiks, ja Den- Grab-Hisibs nošāvis suni — vienīgo dzīvo lokatoru, ar kura palīdzību mūs var atrast? Kāds liktenis mūs sagaida, ja viņš atgriezīsies atpakaļ, šoreiz labi sagatavots cīņai, kopā ar saviem rīkļurāvējiem? Un ja arī neatgadīsies vis­ļaunākais, kā mums pašiem izkļūt no raķešu šahtas?

Vai vērts maz pieminēt, ka pirmo pusstundu pavadījām, nesekmīgi spiezdami lifta izsaukuma pogu? Vēlāk, jau mazliet apraduši ar savu bezcerīgo stāvokli, ņēmāmies izpētīt mūslaiku Ali-Babas alu.

Visus atradumus grūti uzskaitīt. Lielajā zālē uzgājām valsts dzelzceļu satiksmes shēmu, un drīz vien apjautām, ko nozīmē ar sarkanām spuldzītēm apgaismojamie punkti.

Katrā no šīm vietām bija norisinājusies kāda no daudza­jām avārijām, kas izraisīja tādu paniku dzelzceļa līniju īpašnieku aprindās, policijā un iedzīvotājos.

Tāpat atradām plastiskā materiālā atveidotu nelielu ap­vidus modeli, pēc kura noziedznieki- acīmredzot jau iepriekš jo smalki izpētījuši vietu, kur vēlāk notika vilciena aplaupīšana. Tūkstoškārt samazinātais «Zelta eks­presis» izrādījās īsts brīnums. Miniatūrajā modelī bija atveidotas visas oriģināla tehniskās modifikācijas, ieskai­tot Haida kompresoru.

Tāpat mēs uzgājām arī kaseti ar lentes kopiju, kurā bija imitēti pretim braucošā vilciena dārdi.

Viens atradums mums bija jo sevišķi veiksmīgs. Kādā telpā stāvēja vairāki lieli seifi «Garants-Titāns-83». Lai kādu no tiem attaisītu, vajadzēja griezt disku un izveidot noteiktu burtu kombināciju.

Mēs ar Mūnu sākām uzjautrināties, minot dažādus vār­dus, kas šai gadījumā varētu noderēt par maģisko for­mulu «Sezam, atveries!». Tas viss norisinājās tajā lūzuma brīdī, kad pēc lielām bailēm uznāk histēriska jautrība.

Pēc piektās kombinācijas, es, it kā ironizēdams par Džeka tik pēkšņi pārtrūkušo epopeju, uzgriezu «Džeks Kreilis». Un seifs padevīgi atvērās! Arī pārējie seifi atsau­cās uz šo kombināciju.

Tajos līdz pat griestiem blāvi spīguļoja zelta stieņi. Metāla kasetēs gluži neskarti glābājās Apvienoto maiņas kasu vērtspapīri, greznos safjāna futrāļos — «Zelta eks­preša» pasažieru dārglietas, tai skaitā arī Kac-Astoras kundzes slavenā pērļu virtene.

Pēdējais un, liekas, vispārsteidzošākais atradums ļāva daļēji nojaust, kādēļ mums izdevās tik viegli iekļūt šajā gluži nepieejamā slēptuvē.

Galda atvilktnē uzdūrāmies pabiezam manuskriptam ar nosaukumu «Kāda ģeniāla cilvēka memuāri». Rakstām­mašīnā bija palikusi lappuse — pēdējā no daudzām. Lik­tenīga ironija — tieši šodien Den-Grab-Hisibs bija pabei­dzis literāro darbu, pie kura, kā vēlāk sapratām, bija strādājis ar neparastu iedvesmu.

Memuāru lasīšana aizņēma pāris stundu. Sasprindzinā­jums pa to laiku atslāba. Sākām domāt par neatliekamām vajadzībām. Apmazgājām savas skrambas un noslēpām zem mājas aptieciņā atrastā leikoplasta, pēc tam pamatīgi ieturējāmies. Divos milzīgos ledusskapjos bija uzkrāts tāds pārtikas daudzums, ka tās pietiktu mēnešiem ilgam aplenkumam.

Aiz gara laika es nodevos aparatūras pētīšanai, mēģi­nādams izprast, kādam nolūkam kalpo viens vai otrs teh­nikas brīnums.

Nejauši piedūros kādai sarkanai podziņai, tik tikko ma­nāmai simtiem taustiņu un sviru mudžeklī. Poga iespie­dās. Satrūcies mēģināju atgriezt to izejas pozīcijā, bet tas nekādi neizdevās.

Mūns pārmetoši pašūpoja galvu.

— Jūs itin viegli varējāt mūs aizlaist uz viņpasauli. Ļoti lūdzu, ja jums dzīvība dārga, atstājiet šo tehniku mierā!

Vēlāk izrādījās, ka manai vieglprātīgajai rīcībai bijušas negaidītas, jo svarīgas sekas. Sarkanā podziņa iedarbi­nāja infrasarkano bāku, kas raidīja tumsā orientācijas staru.

Citiem tas paliktu neredzams, toties to uztvēra kāds «Universālās panorāmas» operators, kura kamera, tumsai iestājoties, automātiski bija pārslēgusies uz infrasarkano filmēšanu.

Vēl neko nenojauzdami, dabūjām krietni satrūkties, kad no sienas panelī iemontētā skaļruņa atskanēja vairākkārt pastiprināta helikopteru rūkoņa, un pār vienu no daudza­jiem ekrāniem pārslīdēja zaļas ēnas.

Vēlāk, kad raķešu šahtu pārmeklēja policijas tehniskā dienesta īpaša komisija, noskaidrojās, ka tieši Mūna anti­pātijas pret tehnikas progresu pasargājušas mūs no dro­šas bojāejas.

Den-Grab-Hisiba patvērumu apsargāja ierīce, kas uztvēra krietnā attālumā ikvienu troksni, it īpaši automo­bilim un helikopteram raksturīgās skaņas. Ar šo ierīci sa­vienotais radars uzskatāmi fiksēja jebkuru trīssimt soļu rādiusā nokļuvušo objektu.

Ja mēs ar Mūnu būtu atlidojuši vai atbraukuši ar ma­šīnu, nekas nebūtu paglābis mūs no nāves. Bet, sadzirdē­jis skaļrunī suņa rējienus, varbūt arī ieraudzījis uz ekrāna viena četrkājaina un divu streipuļojošu divkājainu apvei­dus, Den-Grab-Hisibs noturēja mūs par piedzērušiem fer­meriem, kuri, knapi turēdamies kājās, meklē savas mājas.

Iespējams, ka, riešanas maldināts, viņš pat na,v palūko­jies ekrānā. It īpaši tādā atbildīgā radošā brīdī, kad viņa memuāri tuvojās laimīgam noslēgumam.

Visu to sapratām pēc laba laika. Tobrīd, sadzirdējuši helikopterus, nešaubījāmies, ka atgriežas Den-Grab-Hisibs ar saviem rokaspuišiem.

Meklēdami kādu puslīdz drošu patvērumu, no kurienes ērtāk atšaudīties, atdūrāmies pret cieši aizdarītām biezām bruņu durvīm. Kad tās beidzot ar mokām dabūjām va}ā, Mūna kabatas luktura gaismā ieraudzījām apaļu, gluži tukšu betonētu telpu, no kuras uzvēdīja kapa mitrums.

Pacēlu galvu. Augstu gaisā spīguļoja zvaigznes. Mēs bijām nokļuvuši raķešu šahtā. Pēkšņi satrūkos: gar sienu lejup slīdēja tāda kā pārdabiski gara čūska.

Varat iedomāties manu atvieglojumu, kad sapratu savus maldus. Čūskas tievo ķermeni veidoja no augšas nolaista trose, tās resno galu — trosē iesietā Elvīra.

Lai gan šis neērtais pārvietošanās veids bija stipri kai­tējis viņas parasti tik elegantajam tērpam, Elvīra, nelik­damās zinis par savu izskatu, nolēca uz betona grīdas un nekavējoties iedarbināja jostai piestiprināto automātisko kameru.

Nez kādēļ iztēlojos, ko izjūt skatītāji, redzēdami uz ek­rāna vājo kabatas spuldzes uguntiņu, kas mirgoja Mūna rokā, mūsu kolosālās ēnas uz šahtas sienas un mūs pašus, kuri izskatījās pēc rēgiem.