ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Tikai pēc tam Elvīra uz brīdi pārtrauca pārraidi un sa­žņaudza mani savos apkampienos.

— Krist! Sī ir pati ievērojamākā diena manā-mūžā! Lai tikai profesors Latons pamēģina stāties ceļā manām iece­rēm! Tagad viņš būs spiests piekāpties! — viņa klaigāja, mežonīgi skūpstīdama mani. — Kā es priecājos, ka tu esi dzīvs!… Policija ir augšā!… Cik vienreizējs nobeigums Džeka Kreiļa piedzīvojumiem!

Degdami nepacietībā izkļūt ātrāk no pazemes, mēs gri­bot negribot izmantojām trosi kā vienīgo mūsu rīcībā esošo pārvietošanās iespēju. .

Varu jums teikt tikai vienu — mokpilnā dzīšanās pakaļ sunim pāri grāvjiem, dzīvžogiem un citiem tumsā neredza­miem šķēršļiem izlikās tikai tāds nieks salīdzinājumā ar šo akrobātisko veikumu.

Augšā mūs sagaidīja uzticamā «Muļķīte», kā arī ar heli­kopteru atlidojušais policijas tehniskā dienesta speciājists. Apbruņojies ar mazgabarīta portatīvu lāzera griežņi," viņš elsdams un pūzdams ņēmās ap liftu.

Kad metāla durvis atsprāga vaļā, mēs aci pret aci sadū­rāmies ar Den-Grab-Hisibu.

Viņš stāvēja piespiedies pie sienas gluži kā dzīvs, patie­sībā jau sen miris.

Viņam, manas lodes nāvīgi ievainotam, vēl bija izdevies ielēkt liftā un pat nospiest pogu. To pašu, kuras darbību viņš bija paralizējis, nāves brīdī uzkrizdams tai virsū ar visu ķermeņa svaru.

Diemžēl tuvumā nebija neviena burvju spoguļa, lai ra­dītu šī maģijas virtuoza cienīgu efektu — ilūziju, ka lifts ir tukšs, bet viņš pats stāv labā gabalā no tā, nevērīgā pozā atslējies pret policijas helikoptera bortu.

Laskariotasas pilsētiņu apdzīvoja vai vienīgi pensio­nāri. Viņu galvenais iztikas avots bija tūristi, kurus pie­vilka par šo vietu plaši izplatītie raibumraibie nostāsti.

Jūras līcī no krasta labi saskatāmā salā pacēlās drūma izskata apaļa piecstāvu ēka ar restotiem logiem. Bijušais cietoksnis Santreņtīns, pēc pirmā pasaules kara pārvērsts spaidu darba cietumā, pirms vairākiem gadiem kļuvis bē­dīgi slavens ar ieslodzīto nemieriem. Par pašu dumpi maz kas ticis zināms plašākām aprindām, vēl mazāk par tā apspiešanu, kas prasīja ap simts ieslodzīto dzīvību. Tālāko novadu iedzīvotāji informāciju par šiem notikumiem smē­lās no visfantastiskākajām baumām.

Saskaņā ar šīm baumām sacelšanās vispār nemaz ne­esot likvidēta. Zinātāji mācēja stāstīt pilnīgi pretējo. Proti, cietumnieki, kuru rokās krituši apsardzes ložmetēji, atvai­rījuši visus uzbrukumus, sagādājot sardzes vīriem smagus zaudējumus. Pēc tam viņi aizmīnējuši ūdeņus ap salu ar vecā cietokšņa artilērijas pagrabos atrastajām mīnām.

Sabumbot dumpiniekus no gaisa arī neesot bijis iespē­jams, jo viņi paturējuši kā ķīlniekus ne tikai cietuma priekšnieku ar ģimeni, bet arī kādu tieslietu ministrijas augsti stāvošu darbinieku, kas bija ieradies revidēt tieši pirms nemiefļi izcelšanās.

Tādējādi Santrentīns, apaugdams leģendām, ar laiku pārvērtās čukstus pieminētā pirātu republikā, kurā notie­kot vismežonīgākās izdarības.

Šīs karātuvu eksotikas atvilinātie tūristi, ieradušies Laskariotasā, par savu naudiņu guva šo nostāstu pilnīgu apstiprinājumu. Saulainā laikā ar tālskati varēja saredzēt restotajos logos, dažkārt pat uz jumta alu laikmeta cil­vēkiem līdzīgas atbaidošas būtnes. Gluži kailajiem, ar ma­tiem visnotaļ apaugušajiem Santrentīna iemītniekiem pietrūka vienīgi melnā karoga ar galvaskausu un sakrus­totiem kauliem, lai pilnībā līdzinātos sen izmirušajiem asinskārajiem jūras laupītājiem.

Tūristi aizbrauca gaužām apmierināti, gatavi savukārt ieteikt draugiem un paziņām apmeklēt Laskariotasu. Kur vēl var gūt tik stiprus, nervus kutinošus iespaidus, tur­klāt bez mazākā riska? No vienas puses, skatoties uz at­tālo fortu, aiz kura mūriem katordznieki sarīko nez kādas orģijas, sajūti tādas dievīgas šausmas, ka šermuļi skrien pār kauliem. No otras puses, vietējie iedzīvotāji apzvēr, ka dumpīgie cietumnieki nekad nekāpjot krastā un pienā­cīgā distancē esot pilnīgi nekaitīgi.

Tūristiem nebija ne jausmas, ka baumas par pirātu re­publiku izplata paši pensionāri, kuru galvenais iztikas avots — izdot iebraucējiem istabas un pārdot krāsainus foto. Šīs bildītes attēloja drūmo cietoksni un piecas mīlī­gas pusaudzes — par ķīlnieku saņemtā cietuma priekš­nieka meitas, kuras nu padotas — ak, kādas šausmas! — sadistisko katordznieku visnešpetnākajām iegribām.

Patiesībā Santrentinā jau sen vairs neuzturējās ne biju­šais cietuma priekšnieks (starp citu, bezbērnu atraitnis), nedz bijušie cietumnieki.

Pēc dumpja asiņainās apspiešanas cietums tika pārcelts uz citu vietu. Likteņa ziņā pamestajā fortā bija atradusi patvērumu hipiju komūna, kuras locekļi sarāvuši saites ar moderno civilizāciju. Krastā viņi patiešām nekad nerādī­jās — pārtiku viņiem no jūras puses piegādāja kāda ko­mūnas biedra motorjahta. Pārliecināti, ka apģērbs ir civi­lizācijas lāsts, viņi kultivēja plikumu — gan tikai siltajā laikā.

Kad Mūns un Deilijs ieradās miegainajā pilsētiņā, tū­ristu sezona jau bija galā. Neviens nelūkoja iestāstīt viņiem ne pašu pasaciņu, ne tās komerciālo pielikumu — par nezvēru upuriem kļuvušo mazgadīgo meiteņu attēlus. Vecais krājums bija veiksmīgi izpārdots, pie jaunā.— nā­kamajai tūristu sezonai domātā vietējais fotogrāfs nebija vēl ķēries.

Laskariotasā ikviens iemītnieks pazina pārējos. Apvai­cājušies pie vecenītes izbalējušos džinsos un biezā svīterī, kura rakņājās sakņu dārziņā, vini saņēma izsmeļošu at­bildi:

— Jūs meklējat Redžinaldu Smica kungu, vai ne? Mēs viņu saucam par Bruņurupuču Smicu. Vai redzat zaļo mā­jiņu pašā jūras krastā? Tur viņš dzīvo.

— Bruņurupuču Smies? — pārvaicāja Deilijs. — Diez vai tas būs īstais?

Šaubas likās pilnīgi pamatotas. Kādreizējam slavena­jam kramplauzim Redžam Mūķīzerim, ko noziedznieku pa­saules veterāni vēl tagad reizumis pieminēja ar cieņu, likās, nevarēja būt nekas kopīgs ar bruņurupučiem.

— Nejauciet man galvul — vecenīte sirdīgi noslaucīja džinsos ar trekno melnzemi apķepušo roku. — Nezinu, kāds Smies jums īsteni vajadzīgs, bet Laskariotasā dzīvo tikai viens vienīgs.

Mūns un Deilijs devās norādītajā virzienā. Zaļo māju ietvēra plašs dārzs, ko no ielas norobežoja zaļš žogs. At­vēruši vārtiņus, viņi uzreiz noģida, kur cēlusies saimnieka iesauka.

Visu platību aizņēma daždažāda izmēra bruņurupuči — no liliputēna plaukstas lielumā līdz trijpēdu gariem milze­ņiem. Viņu valstība iesniedzās pat jūrā — tur, stiepļu pinuma iežogoti, ūdenī vīdēja pelēcīgi bluķi. Viens no tiem iznira, lai paelpotu gaisu. Tas bija jūras bruņurupucis, uz kura muguras varētu novietot klavieres.

— Vai viņi nekož? — piesardzīgi vaicāja Mūns.

— Velns viņus sazin, — nedroši atbildēja Deilijs.

Uzmanīgi laipodami starp rāpojošiem vai saulgozī ne­kustīgi guļošajiem dzīvniekiem, viņi sasniedza zaļās mā­jiņas lieveni. Pie sliekšņa mētājās netīrs, māla pikām ap­lipis rupjas ādas kājslauķis. Kad viņi jau grasījās notīrīt apavus, spēji atsprāga vaļā durvis.

— Dieva dēļ! Tas ir viens no manas kolekcijas retāka­jiem eksemplāriem! — drebelīgi vecīgā balsī brīdināja saimnieks. Ar pūlēm noliecies, viņš notrausa mālus no kājslauķa, kas, izrādījās, bija bruņurupucis, plakans kā pankūka. s