ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Zvēru pie Džekal Tas ir tikpat vienkārši kā Kolumba ola! Pats taču pavisam nesen redzēju! Un tomēr neredzēju nekā! Aklajam ļauj aptaustīt skapja durvis, apgalvojot, ka viņa priekšā īstās durvis … Bet patiesībā … Patiesībā seifu atver nevis neredzama maģiska roka, bet blakus stā­vošais Den-Grab-Hisibs!

— Lieliski! — Mūns norūca. — Jūs pamazām progre­sējat. Bet tagad mainīsimies vietām. Stāviet blakus spo­gulim! Pamēģiniet pēc iespējas precīzāk atcerēties žestu, kādu Den-Grab-Hisibs izdarīja tieši tajā mirklī, kad sar­kanie dūmi ietina viņa asistenti! Atdariniet to!

Mani it kā ķēra spožs zibens, jutos kā pacients, kuram pēc sekmīgas acu operācijas pirmo reizi noņemts apsējs — gaisma gandrīz vai apžilbināja.

Acumirklī atminējos un precīzi nokopēju Den-Grab- Hisiba kustību. Tieši tā, stāvēdams trīsdesmit soļus no savas asistentes skatuves malā, publikai seju pievērsis, viņš paklanījās. Paklanījās, par sekundes tiesu aizsteig­damies priekšā aplausiem, ar kuriem skatītāji apsveica brīnumu, — asistente, kura nupat bija gulējusi lejā, pēk­šņi pazuda, lai, sarkanajam mākonim gaistot, karātos gaisā pie pašiem griestiem. Tieši tā viņš maģiskam žestam izstiepto roku palocīdamies nolaida lejā.

Kamēr stāvēju pretī spogulim, Mūns nofotografēja manu atspulgu.

— Tagad paskatieties pats, — viņš uzaicināja, izvilk­dams no momentuzņēmuma fotoaparāta «Rapīds-Moments- 83» jau gatavo valgano attēlu.

Es to apskatīju. Mūns tīši bija uzņēmis tā, lai mana galva paliktu ārpus fokusa. Tāpēc bez sevišķas fantāzijas varēju iztēloties savā vietā Den-Grab-Hisibu. Iztēlojos un gandrīz vai nobijos.

Skatoties uz labās rokas īkšķi, rādītāju un vidējo pirk­stu, saliktiem kopā «maģiskā žestā», labs novērotājs no­jaustu, ka pirksti kaut ko tur. Un nu, zinot, ka Den-Grab- Hisibs stāvējis blakus asistentei, nevis citā vietā, kā licies notikuma aculieciniekiem, bija ari skaidrs, ko viņš turē­jis — adatu ar indi. Tieši manis atdarinātais žests fiksēja mirkli, kad nāvējošā adata, nevienam nemanot, iedzēlās letarģiskā miegā iegrimušajā sievietē.

Tas šķita briesmīgi, šaušalīgi… Un reizē neticami vienkārši. Varbūt tieši vienkāršības dēļ nevienam tas ne­ienāca prātā.

Satraukts mēģināju atslābināt nervus runājot, un, tā kā Mūns cieta klusu, pilnīgi nodevies cigāra kūpināšanai, mana runa izvērtās monologā. Reizēm starp frāzēm trūka cieša sakara, dažkārt kāds teikums palika pusceļā, tomēr gan mani pašu, gan arī Mūnu tas pilnīgi apmierināja.

— … organizē dzelzceļu avārijas … sprādzienu Merio- nas stacijā… liek savai palīdzei piezvanīt uz Fostorijas staciju … paziņot dežurantam, it kā ceļa posms mīnēts… savu palīdzi viņš izmanto arī kā asistenti savos iluzionista eksperimentos … ērti un neuzkrītoši… viņas balsi ne­jauši pieraksta magnetofona lentā … Den-Grab-Hisibs uzzina par to caur televīziju tieši pirms savas uzstāšanās magu kongresā … Viņam nav citas izejas kā nekavējoties nogalināt viņu … jo vairāk tāpēc, ka situācija reti izde­vīga … turpat atrodas Džeks, ko Den-Grab-Hisibs droši vien pazinis tāpat kā Elvīra … nogalinājis savu asistenti, viņš norauj Džekam lieko bārdu… mērķis skaidrs — novērst aizdomas uz Džeku.

Bet kāpēc Den-Grab-Hisibam katrā ziņā vajadzēja no­galināt savu palīdzi?… Baidījās, ka viņa to nodos?… Arī tas … Tieši tobrīd vismazākais risks būtu nepieļau­jams. Kāpēc? … Varbūt tāpēc, ka tika plānota kāda se­višķa operācija… Tāda patiešām ap to laiku jau bija sagatavota … «Zelta ekspreša» aplaupīšana!

Un tālāk? … Den-Grab-Hisibs pazūd … Pazūd tieši tai laikā, kad vecākais inspektors Kouls vēro pa logu viņa balto mašīnu … Ieraudzījis tumšajā pagalmā cilvēku, kas apsēdās pie stūres, Kouls, protams, bija pārliecībā, ka tas ir Den-Grab-Hisibs… Bet tas jau bija projām… Aiz­bēga tādā skubā, ka cirkā atstāja visu savu burvja apara­tūru kopā ar zodiaka zīmēm izšūto fraku un turbānu.

Maz cerību, ka Den-Grab-Hisibu izdosies atrast. Viņš nav nekāds Džeks Kreilis, kurš te pazūd, te atkal parādās. Parādās tieši tad, kad tas ir izdevīgi «Universālajai pa­norāmai» … Sniedz noslēpumainu interviju Elvīrai, kas ir tieši profesora Latona interesēs… Nomasķējas par Ro­berto Mauritāno tieši tad, kad profesors uzņēmies dziedā­tāja turnejas propagandēšanu …

Kā lai atrod Den-Grab-Hisibu? … Palīdzēt var vienīgi brīnums… Zēl, ka gaišredzīgas vīzijas apmeklē manu Minervu tikai tad, kad viņa nejauši uzduras Džekam. Kas attiecas uz telepātiju, tad to viņa demonstrē tikai gadīju­mos, kad nodevusi mazgāšanā manas kaklasaites!

Vārdu sakot, murmināju juku jukām visādus minēju­mus, hipotēzes un faktus, nemaz necenzdamies un nespē­dams atrast loģiski pamatotu kopsakarību. Taču, nedzir­dēdams no Mūna neviena iebilduma, paliku tajā pārlie­cībā, ka viņš man visumā piekrīt…

Vienīgi mana pēdējā piezīme par Minervas telepātiju lika viņam pārtraukt klusēšanu.

— Mūsu laikos telepātija nav iespējama bez televīzi­jas! — viņš kā orākuls paziņoja, izmezdams līdz galam nenopīpēto, vēl kūpošo cigāru pa logu.

— Ei jūs, nolādētie jokdari! — no lejas atskanēja nikns kliedziens. — Vai jūs nezināt, ka nolādētā nedēļa jau beigusies! Jūs izdedzinājāt manu platmali!

Nelikdamies zinis par šo sašutuma izpausmi, Mūns vienā mierā turpināja:

— Bet eksistē vēl kaut kas, ko televīzija nav sev pa­kļāvusi. Tā ir oža! Piemēram, suņa oža! Ja es paņemšu kaķēnu un iebāzīšu savā kabatā, no tās atskanēs ņaudē­šana, kas nebūs sliktāka par Albiona imitāciju. Bet, ja es paņemšu kādu suni, ko es dabūšu? Den-Grab-Hisibu ar visiem viņa salaupītajiem miljoniem. Suns ir tā burvju atslēga, tas «Sezams», kas atvērs mūsdienu Āli-Babas un viņa laupītāju alu … Starp citu, kā jūs domājat, Deilij, — vai man nevajadzētu atbildēt uz Kārla Ebota rakstu, kurā viņš jūsu sievai par labu salīdzina to ar kompjūteru «Krimināls-Universāls», atbildēt ar pretrakstu «Suns un ultramoderna tehnika — vai viņi papildina viens otru vai savstarpēji izslēdz?».

Tāda, lūk", ir šī kriminālistikas vēsturē visoriģinālākā un visģeniālākā ideja, kura nobrieda Mūna smadzenēs^ ka­mēr viņš, sēdēdams Portvelkomas cirka centrālajā ložā, bija vērojis dresētos mērkaķus.

Kā jau īstām arēnas zyaigznēm, šiem četrkājainajiem artistiem savas virtuozitātes akcentēšanai bija nepiecie­šams partera klauns. So lomu pildīja kuce ar iesauku «Muļķīte». Mērkaķi rāpās tai uz muguras, lai demonstrētu augstu jāšanas skolu, leca tai pāri, lai izrādītu savu akro- bātisko prasmi, vai vienkārši raustīja aiz astes, lai pasmī- dinātu publiku.

Mūns noskaidroja, ka pirms savas nožēlojamās cirka karjeras «Muļķīte» ietilpusi policijas speciālajā netehnisko pēdu dzinēju nodaļā. Šī vienība tika likvidēta kā noveco­jusi un tātad lieka, «Kriminālam-Universālam» stājoties ierindā.

Un tā nu pienāca vēsturiskā diena. Reizē bēdīga un priecīga, Bēdīga mērkaķiem, kuri, zaudējuši īpaši šim no­lūkam kalpojušo objektu, tagad bija spiesti raustīt aiz astes cits citu. Priecīga «Muļķītei», kas beidzot varēja pierādīt, ka ir noderīga ne tikai partera klauna amatam vien.

Mūns deva tai paostīt Den-Grab-Hisiba zodiaka zīmēm izšūto fraku. Suns nepacietīgi uzņēma pēdas un, raudams sev līdzi Mūnu, kas turēja pavadu, pēc vairākiem inciden­tiem (sekošanas drudzī «Muļķīte» vairākkārt dzīrās šķēr­sot ielu, sarkanajam signālam degot) galu galā aizveda mūs…