ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Mēs jau sen bijām izbraukuši no Portvelkomas. Mūsu priekšā stiepās ar dziļu grāvi uz pusēm pārdalīta absolūti taisna šoseja. Te, kur nedraudēja sadursme ar pretī joņo­jošām mašīnām, vēl vairāk kāpinājām ātrumu.

Rācija jau labu laiku klusēja. Vecākais inspektors Kouls bija pārāk paļāvies uz savas mašīnas priekšrocībām, it īpaši uz šofera nepārspējamo māku. Tāpēc simts jūdzes aiz Portvelkomas patruļas vairs nebija. Pašlaik nezaudējām bēgli, vienīgi pateicoties šaurajam staram, kas nemainīgā attālumā sekoja baltajam punkti­ņam.

Laimīgā kārtā pie apvāršņa iznira blāzma. Tā bija Riovelkoma. Vecākais inspektors nekavējoties sazinājās ar turienes policiju — visi ceļi jāaizšķērso.

Vēl pirms minūtes par pilsētas tuvošanos liecināja tikai uguņu atspulgs debesīs. Tagad mēs, gandrīz nepalēninā­dami tempu, jau traucāmies garām apgaismotām vitrīnām un tumšām dzīvojamām mājām. Gaišas strēles — tumši plankumi, skatlogi — mājas… Ņirboša, spokaina lenta.

Riovelkoma bija viena no tām provinces pilsētām, kas it kā sastāv no vienas garas jo garas centrālās ielas. Abās pusēs ar vienlaidus ēkām norobežota, tā laupīja Den-Grab-Hisibam iespēju nogriezties sānis.

Lai gan vairums iedzīvotāju jau gulēja dziļā nakts miegā, ieturēt tādu pašu ātrumu kā uz šosejas vairs neva­rēja. Tas palielināja mūsu izredzes panākt Den-Grab- Hisibu.

Patiešām, vēl mirklis — un baltais punktiņš jau bija uzdurts uz mūsu stara adatas.

— Mēs viņu iedzenaml — cauri motora rēkoņai un rāci­jas sprakstiem izlauzās vecākā inspektora aizsmakusi balss.

Taču Den-Grab-Hisibs bija pamanījis sekošanu. Baltais punkts ar spēju lēcienu atrāvās no stara un pēc brīža jau pazuda tālajā elektriskajā mirgoņā.

— Velns! Atkal izspruka! — nolamājās vecākais in­spektors, taču, atcerējies, ka vietējā policija aizsprostojusi Den-Grab-Hisibam ceļu, atguva optimismu:

— Nē! Neaizmuks!

Šīs cerības šķita apstiprināmies. Kaut kur tālu priekšā s.adzirdējām atstatuma pieklusinātu dārdoņu un stiklu šķindoņu.

— Vai redzat? Kam bija taisnība? Sadūries ar patruļas mašīnu! Viņš ir manos nagos!

Tomēr tā arī aizjoņojām līdz ielas pašam galam, nere- dzejuši balto mašīnu.

Pēkšņi mūs apžilbināja prožektori. Ja mūsu šoferis būtu nobremzējis mirkli vēlāk, mēs paši būtu ietriekušies patru­ļas mašīnā — vienā no daudzajām, kas aizšķērsoja ceļu.

Un te nu atkal sadūrāmies ar vienu no neskaitāmajiem brīnumiem, kādus mums allaž sagādāja Džeka .Kreiļa epopeja. Arī patruļas policisti bija dzirdējuši dārdus un šķindoņu.

Tātad Den-Grab-Hisibs cietis avāriju. Bet ne mēs, trauk­damies viņam pakaļ, ne policisti pie barjeras nebija viņu redzējuši.

Liekas, šai neveiksjnei vajadzēja pilnīgi satriekt vecāko inspektoru Koulu. Taču viņa spars nenoplaka, drīzāk otrādi. Apsēdies blakus šoferim, viņš sengrieķu dieva va­renajā balsī pavēlēja:

— Ieslēgt radiācijas lokatorul

Un tad mēs ar Mūnu uzzinājām vecākā inspektora Koula pašu svarīgāko noslēpumu, ko viņš tikai tagad mums atklāja. Gatavodamies operācijai, viņš bija izsaucis speciālistus no Automobiļu izsekošanas nodaļas un licis pārklāt Den-Grab-Hisiba mašīnas riepas ar īpašu lipīgu radioaktīvo vielu. Neuzkrītoša, tāda, kas atgādina ceļa putekļus, tā, mašīnai braucot, atstāja no sīkākām radio­aktīvām daļiņām veidotas pēdas.

Mūsu mašīna savukārt bija apgādāta ar īpašu radiāci­jas lokatoru. Pēdu izstarojums lika iegaismoties mazam ekrānam, kas, zaudējis pareizo virzienu, ikreiz aptum­šojās.

Pateicoties šim brīnumlokatoram, beidzot uzzinājām Den-Grab-Hisiba pazušanas noslēpumu.

Sekodami gaismojošā ekrāna norādījumam, sasniedzām kādu vietu, kurai pirmīt steigā bijām pabraukuši garām. Ietvi no vienas vietas klāja stikla šķembas. Mūsu priekšā mirdzēja pārtikas veikala. izsistais platais skatlogs, aiz kura vīdēja saspiestu konservu kārbu, desu līkumu, sa­dauzītu pudeļu fantastisks juceklis.

Aina šķita nepārprotama. Den-Grab-Hisibs, atpakaļgaitā iebraucis vitrīnā, bija mierīgi palaidis mūs garām, lai pēc tam aizdrāztos pretējā virzienā.

Vecākais inspektors Kouls tikai pavīpsnāja, zinādams, ka bēglis nekur nevar pazust. Mēs turpinājām sekošanu. Lokators, klusītēm sīkdams, neļāva mums zaudēt pareizo virzienu.

Un no jauna garām traucās nami, benzīntanki, reklā­mas plakāti, kaili lauki — strauji garām ziboša lenta bez sākuma un gala.

Katra cilvēka iespējām ir zināma robeža. Lai gan jutos trakoti izmocīts, drošības siksnas griezās miesā un elliš­ķīgā kratīšanās bija savandījusi manas iekšas, galu galā, par spīti visam, es aizmigu.

Kad pamodos, jau ausa diena.

Mūns gulēja, murgodams sapnī. Varēja atšķirt tikai atsevišķus vārdus:

— Spoguļi… Aurēlija… Den-Grab-Hisibs…

Kā tas allaž mēdz būt pēc smaga miega, sākumā īsti neaptvēru gluži neticamo skatu, kas pavērās manām acīm.

Tālu priekšā stāvēja balta mašīna. Nevis kustējās, bet tik tiešām stāvēja.

No neliela krūmu pudura izlīda kaut kāda pavisam maza figūriņa, un tajā pašā mirklī «Fords-Sāga-83», tik līdzīga rotaļlietai, pazuda no acīm.

Bet fakts paliek fakts — kādu brīdi automašīna bija stāvējusi. Tikai pēc tam aptvēru, ka nekā brīnumaina tur nav. Katrs cilvēks, pat policijas izsekots noziedznieks, kādreiz jūt gluži intīma rakstura nepieciešamību, kuras dēļ ir spiests apturēt mašīnu.

Nākamās desmit minūtes manā atmiņā palikušas tikai kā pusneapzināti fragmenti.

Mūns pamostas… Baltā mašīna, bēgot no mums, fan­tastiskā ātrumā tuvojas tiltam … Zem tā kā sudrabota lenta spīguļo upe… Tilts tuvojas arvien ātrāk un ātrāk…

Izrāvis no vecākā inspektora rokām binokli, es tajā ieraugu tilta priekšā lielu plakātu ar uzrakstu «Remonta dēļ slēgts!» … Baltā mašīna, notriekdama plakātu, drā­žas tieši uz tiltu …

— Viņam pakaļ! Ātrāk! — kliedz vecākais inspektors Kouls.

Mūns, nu jau pilnīgi atmodies, iebelž viņam pa pakausi. Vecākais inspektors Kouls nogāžas uz mašīnas šofera. Tas, negaidot izlaidis no rokām stūri, paspēj tikai no­spiest bremzes. Mūsu mašīna, kas gandrīz apmet kūleni, griezdamās riņķī un gāzelēdamās, noslīd no ceļa, līdz iesprūst asu krūmu biezoknī kā bumba tīklā.

Laimīgs par izglābšanos, pārlaižu acis garajam tiltam. Viņā galā — milzīgs bezdibenis …

Baltais «Fords-Sāga-83» pazūd tajā un, pāris reižu gaisā apmetis kūleni, ar skaļu, pat šeit sadzirdamu blīk­šķi iegāžas upē kopā ar Den-Grab-Hisibu …

Trijstūris patiešām sakļāvies, bet ne gluži tā, kā to bija paredzējis vecākais inspektors Kouls.

ZIŅOJUMS

Pēc tam kad policijas tehniskā dienesta speciāla ūdens­līdēju komanda bija izcēlusi no Riovelkomas upes dzelmes mašīnu «Fords-Sāga-83», pie manis griezās vecākais in­spektors Ķouls ar lūgumu noskaidrot mašīnas «Fords- Sāga-83» īpašnieka personību un tajā noslīkušā vīrieša personību.

Ielikuši kompjūterā «Ķrimināls-Universāls» vecākā in­spektora Koula piegādātās ziņas (543 informatīvas vienī­bas), kā ari savienojuši kompjūteru pa tiešo kanālu ar Centrālās policijas pārvaldes elektroniskās identifikācijas krātuvi (no kurienes papildus ienāca vēl 56000000 infor­matīvu vienību), ieguvām šādus rezultātus:

1. Oficiāli mašīnas īpašnieks skaitās Eliass Pontime­rijs, pazīstams ari ar mākslinieka pseidonīmu Den-Grab- Hisibs. To netieši apstiprina mašīnā atrastās vadītāja tiesības uz Eliasa Pontimerija vārda.