ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Sie pierādījumi man ir! Divas dienas pirms magu kon­gresa, kurā Džeks ar Den-Grab-Hisiba ziņu nogalināja savu līdzdalībnieci, Elvīra satikās ar magu asociācijas viceprezidentu. Man ir divi liecinieki, kuri redzējuši abus ieejam bārā iepretī «Universālās panorāmas» ēkai.

Lai noslēgtu loku, jāpanāk, lai viens no trijotnes kaut vai netīši atzītos. Džeks atkrīt, jo slēpjas nezin kur. Elvīra pratīs izlocīties, turklāt darbs televīzijā sniedz viņai lie­lisku legālu aizsegu noziedzīgajā darbībā.

Tātad atliek vienīgi Den-Grab-Hisibs. Kā jums šķiet, kālab pratināju šo nelieti katru dienu vairākas stundas no vietas? Lai viņam'sāktu streikot nervi! Bet galu galā sa­nervozējos pats. Šodien klaji pateicu, ka viņš un Elvīra ir Džeka vadītās gangsteru bandas locekļi. Kā jau varēja sagaidīt, viņš visu noliedza.

Jūs droši vien klusībā smejaties par mani. Pēc jūsu domām, esmu pieļāvis muļķīgu aplamību. Nekā tamlī­dzīga! Ar nokavēšanos sapratu, ka esmu izdarījis ģeniālu gājienu. Ja Den-Grab-Hisibs ir vainīgs, viņš laidīsies lapās, bet, ja laidīsies lapās, mēs, sekodami viņam pa pē­dām, apcietināsim visu noziedzīgo trijotni.

Smagi elsdams un slaucīdams nosvīdušo seju, vecākais inspektors mazliet atvilka elpu.

— Tātad Den-Grab-Hisibs visu noliedz? — Mūns vai­cāja. — Ko viņš jums īsti atbildēja?

Kouls izņēma no mapes pratināšanas protokolu, lai no- citētu attiecīgo vietu:

— «Kad Džeks Kreilis uzkāpa koncerthallē uz skatuves, man nebija ne jausmas, ka viņš ir tas pats televīzijā vai­

rākkārt rādītais noziedznieks. Tas, ko jūs apgalvojat, ir blēņas, kas varētu ienākt prātā tikai pilnīgam idi…» un tā tālāk, — vecākais inspektors nomurmināja, pārtrauk­dams citātu pusvārdā.

— Bet tās patiešām ir blēņas! — es atsaucos.

— To mēs vēl redzēsim! —• veltīdams man augstprātīgu skatienu, vecākais inspektors iesmējās. — Starp citu, vai esat manījis, ka, sarunādamies ar jums, ne mirkli neat- gāju no loga? Kādēļ to daru?

— Lai redzētu Elvīru, kad viņa rāpsies pa ugunsdzē­sēju kāpnēm, gribēdama noklausīties mūsu noslēpumus, — es minēju vājā cerībā, ka šis pliekanais joks nepārsniegs vecākai inspektora intelektuālo līmeni.

Viņš tiešām pasmīnēja, taču nevis par joku, bet par manu neapķērību.

— Nekā tamlīdzīga! Es nogaidu momentu, kad viņš sapratīs, ka spēlīte zaudēta. Tikko viņš apsēdīsies pie stū­res, lai aizmuktu, mēs viņam pakaļ! Esmu pieprasījis no Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnu ar kolosālu āt­rumu. Šoferis ir bijušais profesionālais sacīkšu braucējs, mūsu Mazās olimpiādes zelta medaļas divkāršs iegu­vējs …

Pēkšņi inspektors, pamirkšķinājis mums, norādīja uz savu sarežģīto aparatūru.

— Bet tagad uz piecām minūtēm izslēgsim pretnoklau- sītāju. Lai Elvīra domā, ka runājam par kaut ko gluži parastu … Aiziet!

Nospiedis slēdzi, vecākais inspektors vienā elpas vil­cienā izgāza pār mums veselu vārdu lavīnu:

— Jā! Nabaga seržants Higinss! Kas to būtu domājis? Viegls smadzeņu satricinājums! Dienesta pienākums! Na­cionālā humora nedēļas upuris! Joprojām slimnīcā! — vecākais inspektors jutās ļoti apmierināts ar šo savu mal­dināšanas manevru.

— Starp citu, esmu nonācis pie amizanta slēdziena, — ne no šā, ne no tā ieminējās Mūns, dziļdomīgi vērodams sarkano telefonu, kas kalpoja tiešiem sakariem ar policiju.

Ja es nezinātu, ka viņš atbraucis Portvelkomā pēc sim­pozija, varētu domāt, ka viņam, noklausoties daudzos hiromantu un astrologu referātus, piemeties transcenden- . tālisms bīstamā formā.

— Es pievēršu jūsu uzmanību, ka visus, kas piedalīju­šies Džeka Kreiļa reklāmas epopejā, piemeklēs likteņa sods, — tikpat miglaini turpināja Mūns. — Paskatieties, ko ar viņiem dara providence! Kur tagad ir ElisonS, ku­ram šī epopeja sākumā deva vislielākos labumus? Kur viņš tagad ir? Psihiatriskajā slimnīcā!

— Runā, ka viņu drīz izrakstīšot, — es iejaucos, taču Mūns neļāva man turpināt.

— Un kur atrodas profesors Latons, epopejas iedvesmo­tājs, galvenais virzošais spēks? Sava brāļa klīnikā, kas oficiāli gan netiek dēvēta par psihiatrisko slimnīcu, bet pēc būtības …

Es atkal uzdrošinājos pārtraukt viņu:

— Elvīra stāsta, ka viņš jūtoties tīri labi. Pat strādājot pie kāda jauna kapitāla darba. Tāpēc man liekas, ka pro­fesors gluži vienkārši negrib izrakstīties no slimnīcas. Viņam izdevīgi uzvelt visas rūpes Elvīras pleciem.

— Visbeidzot, šīs epopejas visspilgtākā figūra …

Mūns atgādināja robotu, kuru apstādināt var vienīgi ar

āmura palīdzību. — Seržants arī…

— Drīz izrakstīsies, — es neļāvu viņam nobeigt. — Ja tādus kā viņš ilgi turēs slimnīcā, vajadzēs atvērt īpašas dziednīcas medicīniskajam personālam. Seržanta kretī­nisms ir lipīgs. Pat jūs, dārgo inspektor, tas zināmā mērā ietekmējis.

— Nevis inspektors, bet vecākais inspektors! — viņš noskaldīja, ieslēdzis pretnoklausīšanās aparatūru. Sī pie­sardzība Koulam rādījās nepieciešama, jo viņa nākamie vārdi pauda dienesta noslēpumu: — Seržants Higinss vairs neskaitās manā mobilajā brigādē! Pašlaik, kad cīņa iet uz beigām, nevaru turēt tādu stulbeni!

Izgrūdis pēdējo frāzi, vecākais inspektors atlēca no loga un metās pie durvīm, kliegdams pilnā kaklā:

— Viss! Pilnīga uzvara! Trijstūris sakļāvies! Ātrāk! Man pakaļ!

Nākamās, kā man šķita, nebeidzamās stundas virknējās no tumšu un apgaismotu ēku, telegrāfstabu, reklāmu pla­kātu, lauku ainavu horizontāla kaleidoskopa. Atkal un atkal lauki, stabi, reklāmas, ēkas, kuras kāda neganta roka izrāva no vietas un mežonīgā virpulī aizmeta mums garām.

Vēl tagad šis brauciens man rādās kā ātruma mānijas trenkta šizofrēniķa halucinācija.

Piesprādzēti pie sēdekļiem, nepārtraukti svaidīti augšup un lejup, mēs ar Mūnu atgādinājām pie senlaicīgas galeras airiem piekaltus vergus, ar kuriem traks viesulis izda­rās pēc patikas. Tikai mēs traucāmies nevis pa viļņiem, nedz arī pa gaisu, lai gan mūsu automobilis mēģināja atdarināt raķeti. Dažkārt, kad to atļāva taisnais, līdzenais ceļš, tā vien šķita, ka, atrāvušies no betona seguma, zau­dējuši svaru, parabolā pārlēksiin pāri namiem, reklāmām, laukiem. Un ik reizi zemes pievilkšanas spēks, it kā cen­trēdams savu vareno spiedienu tieši uz mums, trieca mums ar kolosālu veseri, atkal pieplacinādams pie zemes.

Fiziski vecākais Mnspektors Kouls cieta ne mazāk par mums. Taču viņa gara možums bija tik liels, ka viņš pa­celtā balsī, gandrīz vai aurodams, pat jaudāja izklāstīt operācijas plāna detaļas.

Kad mēs ielēcām mašīnā, Den-Grab-Hisibs ar savu balto «Fords-Sāgu-83» bija paguvis atrauties no mums par kādu jūdzi. Taču vecākais inspektors par to daudz nebēdāja. Visus ceļus simt jūdžu rādiusā no Portvelkomas uzraudzīja policijas patruļas. Viņu ziņojumi ļāva izsekot Den-Grab-Hisiba maršrutu.

Neiešu aprakstīt vajāšanu visos sīkumos, jo nebiju spē­jīgs ne ko ievērot, ne domāt, tikai klusībā lūdzu dievu vai velnu, kaut šī spīdzināšana reiz beigtos!

Taču baltais automobilis — neredzams mērķis, uz ko bija notēmēta mūsu reaktīvā lode, — nedomāja apstāties vai palēnināt gaitu. Spriežot pēc dažādo patruļu ziņoju­miem, viņa ātrums pārsniedza pat mūsējo.

Pēdīgi mēs viņu tomēr ieraudzījām. Visas Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnas bija apgādātas ar speciālu lāzera prožektoru, kas parastā gaismas kūļa vietā meta šauru, toties jūdzi garu staru. Un, lūk, šīs smailās adatas galā pagaidām vēl krietnā atstatumā zibēja balts pun­ktiņš.